Pēc Ernesta Hemingveja romāna par karu un mīlestību Ardievas ieročiem motīviem Mihails Gruzdovs, viesojoties Gaļinas Poliščukas Teātra observatorijā, iestudējis, kā pats nodēvējis – balto melodrāmu vienā daļā. Redzētais, un tas ir – Andra Buļa izjusti norunāts stāsts ar nelielu pārvietošanos šaurajā telpā par to, kā viņa varonis leitnants Henrijs hospitālī saticis medmāsiņu, iemīlējies viņā, dezertējis un abu bērna dzemdībās viņu zaudējis -, atstāj ļoti mulsinošu iespaidu.
Nav saprotams, kāpēc režisoram bija vajadzīgs tieši šis, viens no visautobiogrāfiskākajām Hemingveja darbiem, kurā ierakstījis Itālijas frontē 1918. gadā pieredzēto – gan kara skaudro īstumu un bezjēdzību, gan savu pirmo un nelaimīgo mīlestību - medicīnas māsu Agnesi fon Kurovsku, kas līdzēja nākamajam rakstniekam dziedēt ievainojumu Milānas hospitālī. Materiāla izvēle varētu liecināt par nepārejošo režisora interesi par kara tēmām – sākot no Hamleta 2003. gadā, viņš savos iestudējumos tām pievērsies vairākkārt. Tādējādi Hemingvejs, autors, kam karš, nāve un vardarbība, ir ļoti būtiski motīvi, lieti derētu, taču iecerēs un īstenojumā palikts kaut kur pusceļā.
Šķiet, ka režisoru iedvesmojis Hemingveja atzītais, ka, rakstot šo romānu, viņš bijis ļoti laimīgs, kaut arī tad nācies piedzīvot tik dramatisku notikumu kā tēva pašnāvība un otrās sievas Polinas smagās dzemdības, laižot pasaulē dēlu Patriku. Henrija mokošās gaidu stundas Ketrinas dzemdību laikā ir Hemingveja pieredze, tikai viņa dzīvē šis notikums beidzas labi, bet Henrijam – ar ziņām par dzimušu nedzīvu bērnu un sievietes nāvi. Par laimi un harmoniju ļauj domāt Andra Freiberga tīrā, gaišā, it kā saules un siltuma pielietā telpa ar bezbēdīgo baložu bariņa projekciju uz zāles grīdas asfalta. Tā ir kā droša tagadnes saliņa, uz kuras patverties, raisot vaļā Henrija atmiņu vēstījumu, un dzīves skaudro pusi liekot spēlēt raupjajiem maisiem. Karš tiek maksimāli izstumts no izrādes, koncentrējoties uz mīlestību. Taču arī Hemingveja attēlotā mīlestība, kas palīdz izturēt, kas ir kā izaicinājums un pretmets kara destrukcijai, palikusi tikai uz papīra. Citējot krievu teātra klasiķi – neticu, neticu, neticu... Vitas Baļčunaites ēteriskā Ketrina ir ļoti pievilcīga, bet tas arī viss, noticēt pat jūtu kripatai, kas nejauši būtu iekritusi Ketrinas un Henrija starpā, nav iespējams. Tikai melodrāmas izskaņā uzvēdī liega patiesu emociju smarža – kad Buļa Henrijs piespiedis galvu pie gaišās sienas, lūdz Dievu, gaida un sagaida vēstis par dzemdību traģisko galu un nenopietno intonāciju aizlauž zaudējuma sāpes. Bet tas ir par maz, daudz par maz izrādei.
Toties daudz par daudz ir divu tēlu – Andra Lisecka Rinaldi un Olgas Ostrovskas Piodžas (Lietus). Mihaila Gruzdova vadīto Dailes teātra 9. Studiju beigušais Andris Liseckis godprātīgi norunā Henrija drauga, kara ārsta Rinaldi tekstus. Taču viņa amatierisko esību izrādes telpā (skatītāja, kas klepus lēkmes dēļ bija izgājusi no zāles un atgriezās ar ūdens glāzi, labāk iekomponējās izrādē) salīdzinoši ar poētiskā Lietus tēla darbošanos, var pat uzskatīt par nekaitīgu, kaut arī par profesionāla aktiera darbu to grūti nosaukt. Taču, ko režisors domāja, liekot poētiskajam Lietus tēlam spēlēt virsū vijoli skaļi atskaņotajai dižu komponistu mūzikai, var tikai minēt, kaut auglīga nodarbošanās tā nav.
Tiesa, ir redzētas arī vājākas izrādes, kur aktieri nebūt nav jauni un skaisti un neatrodas acij tīkamā telpā. Ja skatītāju solus izvāktu, aizstājot ar galdiņiem un pasniegtu martini, ko lieto izrādes varoņi, bet tekstus noīsinātu, tas varētu izvērsties par tīri jauku vakaru, kurā parunāt par mīlestību un Hemingveju, kas palicis ārpus izrādes.