Pagājušā gada nogalē Laikmetīgās mākslas centrs laidis klajā ļoti nozīmīgu tulkojumu sērijas izdevumu – Nikolā Burjo grāmatu Attiecību estētika. Nozīmīgu tāpēc, ka tā ir pirmā grāmata latviešu valodā, kas piedāvā vispārēju analīzi par laikmetīgās mākslas procesiem pēdējā desmitgadē.
Nikolā Burjo (1965) ir franču kurators un mākslas kritiķis, žurnāla Documents sur l`art dibinātājs un direktors, viens no Maskavas biennāles kuratoriem 2007. gadā un pērn notikušās 4. Teita triennāles kurators Londonā. Britu izdevums Art Review Burjo nupat ierindojis starp 2009. gada simt pasaules ietekmīgākajām mākslas personībām. Kopš viņa grāmatas Attiecību estētika izdošanas 1998. gadā, šis jēdziens ir kļuvis par vienu no biežāk lietotajiem, runājot par nesenākajiem mākslas procesiem pasaulē.
Autors grāmatā uzsver, ka deviņdesmito gadu mākslai ir raksturīga dialoga forma, satikšanās un neparedzamība. Laikmetīgās mākslas «uzvedumi» aicina skatītājus piedalīties mākslas veidošanā, nevis uztiepj gatavas interpretācijas. Viņš raksta: «Mākslinieciskās prakses būtība tātad ir veidot attiecības starp subjektiem, katrs atsevišķais darbs ir aicinājums dzīvot kopīgā pasaulē, un katra mākslinieka darbs – virkne attiecību ar pasauli, kas izraisa arvien jaunas attiecības, un tā līdz bezgalībai.» Tādejādi Burjo vērš uzmanību uz laikmetīgās mākslas procesu atvērtību un nepabeigtību. Līdzīgu teoriju savulaik attīstīja Sjūzena Sontāga darbā Pret interpretāciju: «Īstai mākslai piemīt spējas padarīt mūs nervozus. Reducējot mākslas darbu uz tā saturu un tad to interpretējot, mākslas darbs tiek pieradināts. Interpretācija padara mākslu paklausīgu, ērtu.» Arī Burjo saskata ideoloģisku skaidrojumu draudus: «feminisms, antirasisms un ekoloģisms mūsdienās pārāk bieži darbojas kā lobijs, kas laiž darbā tādus varas mehānismus, kas garantē tam strukturālu neaizskaramību.»
Tādejādi šai «neērtajai», uz procesu, nevis rezultātu virzītajai mākslai Burjo piešķir sociālu nozīmi. Noliedzot gatavas interpretācijas (ideoloģijas), kas varētu uzkundzēties skatītāju prātiem un vēlreiz nonāvējot autora autoritāti, Burjoprāt, laikmetīgā māksla cilvēkiem dod iespēju veidot nozīmes un domāt pašiem, nevis kalpot varas sistēmai. Jaunu attiecību formu jaunrade ir labākais veids, kā pretoties patērētājsabiedrības uzspiestajiem modeļiem. Tāpēc Burjo laikmetīgās mākslas procesus sauc par «sociālo starptelpu», iespēju realizēt arvien jaunas, neparedzamas satikšanās formas, nevis atražot jau gatavās. Svarīgi, ka tādejādi māksla kļūst nevis par ikdienas dzīves blakusproduktu, bet gan cilvēku attiecību būtisku un aktīvu iespaidotāju. Iesaistoties laikmetīgo mākslinieku piedāvātajos procesos, skatītājs maina priekšstatus, kļūst par aktīvu izrādes dalībnieku, turklāt dara to arī autoram neparedzamā veidā. Pēc piemēriem tālu nav jāmeklē – viens no vērienīgākajiem pašmāju projektiem, kas iekļaujas Burjo teorijā, bija Laikmetīgā mākslas centra organizētais Survival Kit (Izdzīvošanas komplekts). Burjo uzsver, ka deviņdesmito gadu mākslas kopīgo platformu veido vairākas tendences – skatītāju iesaistīšana, dinamiskums un orientēšanās uz laiku, nevis telpu (piemēram, performanci var pieredzēt tikai noteiktā laikā, nevis visu izstādes darbības laiku), autora autoritātes krišana, kā arī jaunu attiecību formu veidošana. Survival Kit apvienoja šīs tendences – uz brīdi iemitinājās bankrotējošu uzņēmumu telpās (laiciskums), aicināja skatītājus iesaistīties kopīgu maltīšu veidošanā, kandžas dzīšanā u.c. un ierasto komunikāciju parādīja jaunā gaismā, viegli un ironiski reflektējot par sociāli saspringto situāciju valstī.
Par Burjo teorijas sociālo kontekstu noteikti varētu pastrīdēties. Piedēvējot spēku sīkām, cilvēku attiecībās balstītām utopijām, Burjo nav izdevies izvairīties pašam no savas ideoloģijas. Lai arī tā ir aktīva un radoša teorija («kas grib nogalināt demokrātiju, vispirms apklusina eksperimentētājus un beigās paziņo, ka brīvībai ir trakumsērga»), tomēr tulkot mākslu kā sitienu valdošajai iekārtai šķiet par maz. Jāsaprot arī, ka sen pagājuši laiki, kad mākslu varēja iecelt neaizskaramības tronī, moralizējot par tās elitāro vērtību. Tieši laikmetīgās mākslas procesa dalībnieki vislabāk parāda to, ka jāatstāj pagātnē kultūras kanonu rakstīšana, jo tai nepiemīt kāda neredzama, iedomāta vērtība pašai par sevi, bet tā veidojas ikdienas dzīves kontekstā («attiecību māksla galvenokārt iedvesmojas no neuzkrītošiem ikdienas dzīves procesiem») šeit un tagad.
Interesanti, ka Attiecību estētika iznākusi gandrīz vienā laikā ar pētījumu par vienu no eksperimentālās mākslas tradīcijām Latvijā, Zanes Matules grāmatu par Latvijas performances mākslu – Performance Latvijā 1963-2009. Jācer, ka abi darbi nekļūs par šauras auditorijas lasāmvielu, bet uz laikmetīgās mākslas procesiem citām acīm liks paskatīties arī «vienkāršam skatītājam». Galu galā mūsu mākslinieki patlaban ir vieni skaļākajiem Latvijas vārda nesējiem pasaulē.