Poproka grupa “Sub Scriptum” kopā ar čellistu Mareku Radzēviču laiduši klajā vienu no līdz šim neierastākajiem šīs apvienības skaņdarbiem - rudenīgu balādi “Rudenī”. Ierastajam grupas skanējumam pievienojies čells, tādējādi piešķirot dziesmai gaiši melanholisku noskaņu.
“Balādes “Sub Scriptum” repertuārā ir retums, bet tieši šī ir sanākusi reti skaista,” par dziesmu “Rudenī” stāsta grupas solists Kristers Rudzītis. “Rudens smarža un krāsas nevienu neatstāj vienaldzīgu, tāpēc aicinām ikkatru uz brīdi ienākt rudenī un izbaudīt mākslinieciskāko no gadalaikiem. Protams, rudenī nevar iztikt bez nelielas melanholijas - tieši tāpēc čells.”
Čells organiski iekļaujas dziesmas skanējumā, paspilgtinot tās rudenīgo noskaņu. “Jau izdzirdot dziesmas pirmo versiju, uzreiz sajutu tajā lielu potenciālu. Lai arī čells pats par sevi vienmēr skan mazliet skumji, šeit tas vairāk iedod gaišu sentimentu, nevis skumjas, un tas, manuprāt, rudenim piestāv,” uzskata čellists Mareks Radzēvičs.
Dziesmas “Rudenī” tekstu sarakstījis Emīls Buiķis. Tā tapusi kādā augusta vakarā, Emīlam un Kristeram muzicējot akustiskās ģitāras pavadījumā. Un interesanti, ka no pirmās versijas līdz gatavajam skaņdarbam tās sākotnējā sajūta un uzbūve saglabājusies nemainīga. Taču aiz šķietami romantiskās rudens dziesmas slēpjas arī stāsts par vientulību un ceļu, kas katram reizēm jānoiet pašam.
““Rudenī” ir par vientulības sajūtu, kas piezogas līdz ar vasaras beigām, kad izdzerta pēdējā glāzīte, bāru ver ciet un jātaisās mājās. Un ir tāds smagums kājās, bet taksim nav naudas,” dziesmas ideju raksturo Emīls Buiķis. Dziesma ir par ceļu no rudens līdz pavasarim, kuru neviens nevar noiet tavā vietā un kurā, iespējams, nebūs arī neviena līdzi gājēja. “Līdz pavasarim vēl jānoiet 500 kilometri, bet tu no mājām esi izgājis čībās. Neatliek nekas cits kā sākt iet,” tēlaini rezumē Emīls.
“Sub Scriptum” dziesmai pievienojuši arī klausīšanās instrukciju: vislabāk baudīt rudens vakaros un nesteidzīgos rītos.