Ernests Lībietis saimnieko Rokmūzikas skolā; ko tur var iemācīties bērni?

No augusta gleznainajā Bišumuižā darbu uzsākusi Rīgā pirmā Rokmūzikas skola. Tās vadītājs, rokgrupas Mary Jane vokālists un ģitārists Ernests Lībietis šādas skolas izveides ideju lolojis jau gadiem – beidzot sapnis īstenojies.

Bez žanriskām robežām

Iepriekš rīdzinieks, Ernests Lībietis darba dēļ sešus gadus (2008-2014) dzīvoja Valkā, kur pie viena vadīja arī Jelgavas BJMK Rokskolas filiāli. «Šāda ideja man visu laiku ir bijusi galvā,» saka Ernests. «Kamēr dzīvoju Valkā, realizēju šo ieceri tur, un, kad pirms trīs gadiem atgriezos Rīgā, visu laiku iekšā bija doma, ka tā jāturpina arī šeit, bet kaut kā līdz šim tas nesanāca. Pērn vasarā beidzot sapratu, ka šī doma ir jārealizē - man tagad ir četri bērni, un viņi mani vienkārši necienīs, ja es nedarīšu to, kas man ir jādara.» Pateicoties paziņām, rokskolas vajadzībām atrastas brīvas telpas Bišumuižā. «Šī vieta ir fantastiska!» sajūsminās Ernests. «Ar automašīnu no centra līdz šejienei ir 15 minūšu, ar tramvaju - kāda pusstunda, taču būtībā ar tramvaju iebrauc laukos. Nav burzmas, gar muižu skraida zaķi un stirnas, te ir lielisks parks. Mēs te pilnīgi nevienam netraucējam, un neviens netraucē mums. Ideāla vieta!»

Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

Šajā skolā audzēkņi tiek aicināti apgūt vokālu, ģitārspēli, basu, čellu un bungas, arī arfu un kokli. Nevajadzētu baidīties no roka piesaukšanas tās nosaukumā. «Sākotnēji to negribēju saukt par rokskolu, jo tas nozīmētu iekļauties kāda žanra rāmjos, taču, ja to nosauktu par mūzikas skolu, tas būtu pārāk klasiski un visiem uzreiz būtu viedoklis, kas viņus te sagaida. Mūsu izpratnē šis rokmūzikas koncepts nenozīmē to, ka ņemam giču, basu un bungas un griežam baigo metālu, mācām zāģēt vai skaļi spēlēt bungas - tiek dota izpausmes brīvība ar mūziku nodarboties tā, kā pats to vēlies. Manuprāt, tieši tas šajā rokmūzikas konceptā ir pats vilinošākais un saistošākais,» uzsver Ernests. «Arfa un kokle - kāpēc šie instrumenti nevarētu iederēties jebkādā mūzikā?! Piemēram, arī čellu es pats nezin cik gadu izmantoju rokmūzikā! Ja kāds pie mums grib mācīties spēlēt klasiku vai folku - kāpēc ne! Mūzikas robežas ir tā sajauktas, ka kaut kādi žanru iedalījumi aizvien vairāk zūd.» Pašlaik rokskolai ir 25 audzēkņi - jaunākajam ir četri gadi, bet vecākajam ap 50. «Nekāda baigā biznesa te nav, diez vai es pēc gadiem desmit braukšu ar šeit nopelnīto Lamborghini,» smejas skolas vadītājs. «Izglītības bizness nav pateicīgs un ienesīgs, taču tajā pašā laikā tam ir liela pievienotā sociālā vērtība, jo vari dot sabiedrībai kādu reālu labumu.»

Ilgais Valkas periods

Savulaik skolojoties Ziemeļvalstu ģimnāzijā, Ernests Lībietis kopā ar klasesbiedriem izveidoja rokgrupu Mary Jane, taču, kā viņš pats atzīst, nevarētu teikt, ka tolaik būtu izteikts līderis vienaudžu vidū: «Pusaudža gados un agrā jaunībā biju par sevi diezgan nepārliecināts. Es gan jutu, ka mana lieta ir mūzika, bet pat šī joma man bija tādā «vai tad tiešām es to varu?!» līmenī. Lielāka pārliecība par sevi man radās tikai tad, kad pirms 15 gadiem apprecējos un nodibināju ģimeni.»

Aptuveni pirms desmit gadiem Ernests pārsteidza galvaspilsētas rokmūziķu brālību, pieņemot darba piedāvājumu Valkas pašvaldībā un uz ilgiem gadiem pārceļoties uz šo Vidzemes mazpilsētu. «Mana sieva ir no Valkas, taču ne jau tāpēc es tur nokļuvu - viņa pat diez kā negribēja tur atgriezties,» skaidro Ernests. «Kopš apprecējos, aizvien biežāk sāku kopā ar sievu uz šo pilsētu braukāt, man tā aizvien vairāk iepatikās. Piedalījos pašvaldības konkursā uz projektu vadītāja vietu, un mani izvēlējās - tas bija saistībā ar dažādu ES fondu apguvi. Gadu nobraukāju starp Rīgu un Valku, pēc tam pārcēlāmies uz turieni visa ģimene. Daudzi varbūt domā, ka Valka ir pamesta pilsēta, taču tikai no tā vien, ko redzēju tur pirmajos mēnešos darbojoties, man tā likās - wow!» atzinīgus vārdus valcēniešiem velta mūziķis. Piecus gadus no sešiem šajā pilsētā nodzīvotajiem Ernests pavadīja arī kā deputāts, kļuva arī par Latvijas - Igaunijas institūta direktoru. «Šim institūtam bija četri darbības virzieni: mūžizglītības nodrošināšana, attiecību starp Valku un Valgu koordinēšana, Dvīņu pilsētu asociācijas sekretariāta uzturēšana un zinātniskā darbība. Ļoti uzrunāja sadarbība ar Valgu - neesmu redzējis, ka Latvijā kāda pašvaldība tā sadarbotos ar otru, kā mēs ar igauņiem! Protams, abas pilsētas viena otrai ir tuvu, principā tā ir viena pilsēta, kurai ir divas pārvaldes. Nav nekādu robežu, brīvi staigā un pat nejūti, vai esi Latvijā vai Igaunijā. Starp citu, es faktiski divus gadus dzīvoju Valgā, un, kad slimoju, pie sevis nodomāju - bāc, es taču divas nedēļas nemaz neesmu bijis Latvijā! Lai gan pa logu reāli redzēju Latvijas mājas!» smejas Ernests. Starp citu, trīs gadus viņš organizēja arī tā saukto robežpilsētu mūzikas festivālu.

Ko Rīgas čalis sadzīviskā līmenī var sadarīt Valkā? «Atkarībā no tā, kā pats uz to skaties,» smaida Ernests. «Protams, ja domā vienīgi par to, uz kuru bāru vakarā iesi, un nevari izvēlēties no simts vienu, tad tur šādas izvēles iespējas nav, taču man jau bija tas vecums, kad šādas lietas vairs neinteresēja. Valka ir skaista mazpilsēta, tuvāk dabai. Nevar salīdzināt, kāds gaiss ir Rīgā, kāds - Valkā. Nekad nav sastrēgumu, nekad nav burzmas, skaistie ziemas skati pilsētas mazajās ieliņās ar privātmāju kūpošajiem skursteņiem. Šādas sajūtas nekur citur vairs nedabūt,» viņš nostalģiski piebilst.

Atgriezās meitas dēļ

Ja viss bija tik skaisti, kāpēc atgriezties Rīgā? «Mana meita iestājās baleta skolā - cita iemesla tam nav!» momentā atbild Marijas (15), Kārļa (12), Krišjāņa (6) un Annas (8 mēneši) tētis. «Meita sapņoja par baletu visu bērnību. Pārcēlāmies uz Valku, bet vienošanās bija tāda: meitiņ, ja gribēsi uz baleta skolu, varēsi iet! Jāatzīst, ka mēs nedomājām, ka viņa šajā jomā tiešām kaut ko darīs, taču viņa atbrauca uz Horeogrāfijas skolu iestāties sagatavošanas kursos. Viņu bija gatavi ņemt, bet - mēs esam no Valkas! Nu, labi, atrodiet kādu pedagogu, lai pamāca tāpat. Atradām pasniedzēju Valmierā, Marija gadu nobraukāja pie viņas un gatavojās. Pēc gada viņu uzņēma [skolā]. Viņa viena pati nebija gatava pārnākt uz Rīgu, tā nu mēs pārcēlāmies visi kopā. Iesākumā bija grūti, jo būtībā atgriezāmies nulles punktā - Valkā mums ar sievu bija darbs, ikdiena sakārtota, zini, kas kurā brīdī jādara, kas un kā notiek, arī bērniem viss bija kārtībā utt., vienīgais - mēs nevarējām tur nodrošināt meitai baleta nodarbības. Patiesībā man šī izšķiršanās bija visgrūtākā, taču ko neizdarīsi bērnu labā! Turklāt vienmēr jau var atgriezties,» prāto Ernests. Pašlaik sadzīviskā līmenī Lībiešiem viss sakārtojies - abiem ar sievu ir darbs, savukārt vecākais dēls, kurš Valkā trenējās futbolā, galvaspilsētā to tagad dara respektablajā Metta/LU sistēmā.

Par atgriešanos Ernests prāto arī muzicēšanas jomā - ik pa laikam viņš uzspēlē ar savu grupu Mary Jane. Pati pirmā brigāde gan viņam 90. gadu vidū bija death/doom metal apvienība Heaven Grey, kurā Ernests spēlēja čellu. Šā instrumenta spēli viņš apguvis mūzikas skolā, bet - kāpēc tieši čells? «Vai es zinu?!» smejas Ernests. «Man vienkārši to tur iedeva, ar izbrīnu skatījos - kas tas tāds?! Kad man bija seši vai septiņi gadi, gāju iestāties mūzikas skolā. Vecāki prasīja, kādu instrumentu gribētu spēlēt. Es teicu - bungas! Taču skolā nezin kāpēc pateicu, ka gribu spēlēt ģitāru. Taču to tajā laikā nemācīja, tā nu priekš manis vienkārši atrada kaut ko tādu, kas bija ar stīgām.» Tā bērnībā nācies staipīt milzīgo instrumentu. «Jā, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc vēlējos izveidot savu skolu. Manuprāt, tas, kā tolaik un vēl tagad mācīja mūzikas skolās, nav pareizi, tas ir pārspīlēti. Protams, ka ir potenciālās izcilības, kuras nepieciešams jau diezgan agri tendēt uz nopietnām lietām, taču vidusmēra cilvēkam ir jāaudzina mīlestība uz mūziku, un nav nemaz tik ļoti svarīgi, vai viņam ir absolūtā dzirde vai arī zilonis uzkāpis uz ausīm. Viņš grib spēlēt, tad dodiet viņam šo iespēju un nemokiet ar solfedžo un mūzikas teoriju! Tas ir viens no mērķiem, ko mēs vēlamies sasniegt - iespējami vairāk cilvēkiem iemācīt mīlēt mūziku. Un nav svarīgi, vai viņi mīlēs klasiku vai roku.» .