KĀ BŪT LAIMĪGAI. Intervija ar Kristīni Virsnīti. Beidzot sevi satikusi

 
©Ieva Andersone

Tikko Kristīne Virsnīte ir atgriezusies Latvijā pēc satraucošā divu mēnešu ceļojuma Rīga - Dakāra - Rīga, kurā kopā ar visu ģimeni automašīnā apceļoja Āfriku. Savukārt žurnāls "Kā būt laimīgai" Kristīni uz sarunu aicināja īsi pirms gadu mijas.

Pārdzīvojusi veselības, attiecību un pašapziņas krīzi, viņa ir tik stipra un iedvesmojoša kā nekad.

— Zinu, ka vakar biji Rīgas Biznesa forumā, kur uzstājās iedvesmojoši pasaules līderi, tostarp Robins Šarma. Kas ir vērtīgākais, ko no visa
dzirdētā paņēmi sev?

- Kad klausījos bijušā NBA spēlētāja, psihologa un kouča Džona Amiči runu, sēdēju un raudāju. Viņš pirmām kārtām paņēma ar savu vienkāršību - uznāca uz skatuves, ģērbies vienkāršā T kreklā, ar piezīmju kladīti rokās un sāka runāt par savu dzīvi, pieredzi, kā nokļuvis tur, kur ir tagad. Es klausījos un sapratu - viņš stāsta arī manu dzīvesstāstu. Jā, biznesa pasaulē ir daudz gudru, iedvesmojošu līderu, kuriem ir svarīgas citas vērtības, ne tikai nauda. Būtiskākais, ko pateica Robins Šarma: jūs varat būt pasaules bagātākie cilvēki, bet dzīvē svarīgākās ir divas lietas, bez kurām tā nebūs piepildīta. Pirmā ir ģimene. Padomājiet, cik daudz uzmanības jūs tai veltāt? Viņš, par spīti aizņemtībai, bijis uz visiem savu bērnu skolas koncertiem, bijis klāt visos viņu svarīgajos notikumos, brauc kopā ceļojumos, peld ar delfīniem - proti, neaizmirst noķert dzīvesprieku. Un otra - laipnība. “Lai ko jūs darītu - esiet laipni un sirsnīgi.” Bet pēc Ērika Edmida uzstāšanās mēs ar draudzeni aiz sajūsmas kliedzām, ka viņu mīlam, jo tas bija tik iedvesmojoši! Mani aizķēra
Ērika teiktais: “Tavas lielās dzīves izmaiņas ir vienas runas attālumā.” Ir jābūt vienai veiksmīgai dzīves runai, lai tava dzīve mainītos. Iespējams, tā pat nav runa uz skatuves, tā varbūt ir saruna tikšanās laikā vai telefona zvans.

— Tev ir bijusi tāda runa vai saruna, kas mainījusi dzīvi?

- Lai gan man šķiet, ka tā īstā, lielā runa man vēl priekšā, atskatoties tomēr redzu, ka vairākas sarunas ir būtiski mainījušas manu dzīvi. Mani ļoti spēcīgi iespaidoja sarunu vakars veikalā Amoralle. Piekritu tajā piedalīties spontāni, nepārdomājot. Šis vakars bija maģisks. Pēkšņi apzinājos, ka mans stāsts ir vērtīgs. Kā jau žurnālistikā - pārsvarā līdz šim biju stāstījusi citu cilvēku stāstus. Bet tagad man bija iespēja izstāstīt savējo. Sievietes uz šo vakaru nāca ar ziediem un asarām acīs man teica: “Kristīne, tas, ko tu dari, tas, kā tu uzdrošinies dzīvot, mani tik ļoti iedvesmo... Mainīt savu dzīvi, skatīties uz dzīvi citādi.” Atceros, bija silts rudens vakars, es mirdzošā kleitā, augstpapēžu kurpēs, ziediem rokās kā Kerija Bredšova no Sekss un lielpilsēta gāju mājās un atskārtu: “Jā, šis ir mans mirklis.” Tas man deva milzīgu atspērienu
un sajūtu, ka esmu vērtīga, ka mana dzīve, manas mācības, kuras apgūstu, ir vērtīgas un tās var noderēt citiem cilvēkiem.

Ieva Andersone

— Kā tu pati domā, kas no tava stāsta iedvesmo citas sievietes?

- Manuprāt - drosme. Drosme arī šajā vecumā, pirms četrdesmit, kad šķiet, ka viss jau ir skaidrs un stabils, pamest ērtu vietu, lai darītu savējo... Nav jau tā, ka man nepatika Māmiņu klubs, protams, ne. Tas bija mans aicinājums daudzus gadus, vienkārši šobrīd esmu sapratusi, ka man ir jāiet tālāk. Esmu gatava pakāpties uz jauna pakāpiena. Man bija ērti, es visu sapratu, man arī
tas sanāca, varēju tur mierīgi turpināt darboties, mani neviens prom nedzina. Man un citiem bija prieks, bet tik un tā es pateicu: “Nē!” Dažkārt ir jāatsakās no labas iespējas, lai tiktu pie brīnišķīgas iespējas. Piekrīti - ir atšķirība starp labu un vēl labāku?! Ir, vai ne? Lai gan vienā brīdī, protams, šķiet, ka esi pilnīgi traka, atsakoties no tās labās iespējas, jo labākas nebūs.

— Vai pieņemt lēmumu tev nepalīdzēja arī veselības problēmas? Pērn piedzīvoji mikroinsultu un apsolīji sev turpmāk darīt tikai to un tik daudz, cik pati gribi.

- Kad sākās jaunā sezona, man šķita, ka es to gribu. Bet tomēr drīz vien mani pārņēma tā jocīgā sajūta - it kā ir, bet tomēr nav. Ilgi ar šo sajūtu nēsājos, līdz 18. augustā pieņēmu lēmumu to darīt. Jo es jau gandrīz kritu atpakaļ. Tāda milzīga sevis šaustīšana - kas es tāda esmu? Vai kāds mani gribēs? Vai kādam būšu vajadzīga? Skaties uz sevi un domā: “Ir objektīvi iemesli, lai savu sapni nepiepildītu. Tu neko nevari! Tas taču ir objektīvi, vai ne?” (Abas smejamies.) Tad es aizbraucu uz Ugunsskolu. Tas manā domāšanā bija milzīgs pavērsiens. Es it kā biju pieņēmusi lēmumu, bet man vajadzēja pašai savu apstiprinājumu, ka es varu, ka man būs resursi, ka es varēšu savu ieceri piepildīt. Kad 18. augusta rītā pamodos, sev teicu: “Ja tu pēc šī visa vēl kritīsi atpakaļ, tad patiešām esi lūzere. Ja, ieraugot, cik patiesībā esi stiprs cilvēks, redzot, kā tu vari realizēt to, ko vēlies, ja vēl raustīsies un nelēksi, tad... kāda tam visam jēga?” Man vīrs vienmēr saka: “Vari noklausīties visus iespējamos podkāstus, noskatīties runas un izlasīt grāmatas, kā sasniegt savu mērķi, bet, ja neko ar uzzināto nedari, tad nav jēgas tam tērēt laiku.” Manī pamodās spīts: “Pierādīšu tev, ka to varu!” Savā ziņā viņš mani ar šo bakstīšanu dzina uz priekšu.

— Pirms pieņēmi lēmumu, par ko tu visvairāk baidījies?

- Ieslēdzās šāda ķēdīte: “Es esmu bez darba”, “Mani neviens negribēs”, “Es nevarēšu neko nopelnīt”, “Līdz ar to nevarēšu samaksāt rēķinus”, “Tātad... man būs jāpārceļas atpakaļ pie vecākiem”.

— Bet tu neesi viena, tev ir vīrs, kurš gan jau palīdzētu rēķinus nomaksāt.

- Nu un?! Jā, man ir vīrs, bet tik un tā man ieslēdzas šī shēma.

— Tev būtu grūti dzīvot uz vīra rēķina?

- Periods, kad biju finansiāli atkarīga no vīra, bija emocionāli sarežģītākais laiks manā dzīvē. Jo kopš brīža, kad pametu vecāku mājas, esmu pati
sevi nodrošinājusi. Taču, kad atgriezāmies pēc trīs mēnešu ceļojuma uz Indiju, es nestrādāju. No vienas puses, beidzot varēju pavadīt laiku ar divgadīgo meitu, jo, kad Amēlija piedzima, es ātri atgriezos darbā. Bet spilgti atceros reizi, kad vīram jautāju, vai viņš var man iedot naudu, un viņš nepadomādams paprasīja: “Kam tev vajag?” Man tobrīd viss iekšā sagriezās, sirds apmeta kūleni. “Man tagad jāskaidro, kam man vajag naudu? Nopirkt maizi vai zeķbikses?” Man tas bija trieciens. Protams, viņš to tā nebija domājis, tā bija ātra reakcija, bet es jutos briesmīgi. Tā man bija laba mācība, kas apliecināja, cik man svarīgi būt brīvai un neatkarīgai. Es negribu lūgt vīram naudu, piemēram, viņa dzimšanas dienas dāvanai. Negribu vairs šo sajūtu. Zinu, ka to var forši atrisināt, ka ir ģimenes, kur vīrs pārskaita sievai naudu, ar ko viņa var brīvi rīkoties pēc saviem ieskaties, bet tās nav manas kurpes. Man tās nepatīk un neder, man tās spiež. Lai ko mēs teiktu - nauda dod brīvību. Jā, es nekad neesmu slēpusi, ka labāk esmu nelaimīga mersedesā nekā nelaimīga tramvajā.

— Bet, vai dzenoties pēc tā mersedesa, nemaksājam ar kaut ko citu? Veselību, piemēram? Tev arī izdegšanas sindroms nav nekas svešs.

- Man šķiet, tā ir tāda prāta kļūme. Neesmu mācējusi nodrošināt sev atbalsta sistēmu, jo neesmu redzējusi, kā tā darbojas. Esmu augusi ģimenē, kur mamma ir ļoti spēcīga, visu varoša, vienmēr uzņemas vadību un visu noorganizē. Viņa vienmēr visu var. Es, visticamāk, esmu šo modeli nokopējusi. Jo nekad neesmu prasījusi atbalstu un palīdzību. Vairākus gadus, kamēr vīrs strādāja Maskavā, biju kā vientuļā mamma. Vīrs ierosināja - meklējam bērnam aukli, bet es iebildu, ka to nevaram atļauties. Patiesībā viņš piedāvāja atslogot manu ikdienu, lai es nesadegtu, bet - nē, man taču gribas būt varonei! Šķiet, tad visi apkārt sajūsmināsies: “Viņa var!” Nesajūsminās,
bet sauc par nenormālu. Rezultātā esi ne tikai sadegusi, bet neesi saņēmusi arī gaidītās uzslavas. Un tad ir viss slikti.

— Tev joprojām ir svarīgi saņemt uzslavas?

- Vēl šodien pārliecinājos, ka atzinība man ir svarīga. Tūdaļ STV būs Kristīnes Virsnītes sarunas pirmās sērijas pirmizrāde [mēs sarunājamies novembra vidū - red. piez.]. Domāju - vai tas patiešām ir kaut kas būtisks? Kamēr man no malas kāds nepasaka: “Jā, tas ir nozīmīgi!”, es pati līdz galam nevaru novērtēt, vai tas ir labs un vajadzīgs. Kad saņēmu pozitīvas atsauksmes no televīzijas pārstāvjiem, uzreiz bija tāds fuuu! Jā, kamēr neesmu saņēmusi apstiprinājumu no ārpasaules, ka ir labi, tikmēr neticu. Jā, bet es zinu, kas tas ir, kā man kā mazai meitenei bērnībā pietrūcis, apzinos, kas man jāmācās un jādara.

— Tu runā par iekšējā bērna dziedināšanu, par ko rakstām šajā žurnālā.

- Tieši tā. Bet tāpēc es eju psihoterapijā. Es nevainoju vecākus, nepārmetu viņiem, jo ticu, ka viņi darīja labāko, ko varēja. Un es nezinu, par ko
pēc gadiem mana meita raudās psihoterapeita kabinetā.

— Tu neslēp, ka ej psihoterapijā, gluži otrādi — mudini arī citas tā darīt.

- Ne mirkli neesmu to nožēlojusi, jo redzu rezultātu. Pirmajā reizē terapeite vaicāja, kāpēc esmu atnākusi. Nezināju, no kura gala lai ķeras klāt. Biju pamatīgi iestrēgusi upura domāšanā, jo esmu augusi ar kauna un vainas apziņu. Viss bija slikti. Psihoterapijas sesijas nav vieglas, bija reizes, kurās teicu: “Šis ir dzīves zemākais punkts.” Nākamajā: “Nē, es kļūdījos, tagad ir dzīves zemākais punkts.”Šajās sesijās esmu apzinājusies, kas es esmu. Lai gan zinu, ka varbūt tur atkal raudāšu, katru seansu gaidu ar prieku, jo man ir tik interesanti - sevi satikt un saprast. Šķiet, pat uz randiņu ar savu mīļoto vīrieti nekad neesmu skrējusi ar tādu degsmi. Gribu sevi šķetināt, noskaidrot, kas manī slēpjas, atklāt, cik milzīgs potenciāls man ir. Ir sajūta, ka esmu izrakusi apslēpto dārgumu lādi un atverot ieraudzījusi, cik daudz dārgumu tajā ir! Tagad tos pa vienam ņemu laukā. Uzsākot terapiju, terapeite prasīja, kāds ir mans mērķis, kā es gribu justies pēc tās. Mana atbilde bija: “Es gribu nebūt atkarīga no citu cilvēku emocijām. Gribu brīvības sajūtu - ka varu darīt to, ko vēlos, būt kopā ar tiem cilvēkiem, ar kuriem vēlos, varu būt tur, kur gribu.” Tā ir maģiska sajūta - apzināties šo brīvību. Tagad man tā ir! Es drīkstu un varu iekāpt kemperī un uz diviem mēnešiem ar visu ģimeni aizbraukt uz Āfriku.
Es drīkstu!Un, kā mainās attiecības ar līdzcilvēkiem! Es agrāk nesapratu šo mehānismu, ka, mainoties pašai, mainās pasaule, notikumi, cilvēki un viņu
attieksme. Bet patiešām tā notiek. Neslēpju, ka viens no iemesliem, kāpēc sāku iet terapijā, bija krīze arī partnerattiecībās, jo mēs bijām punktā, kad ir tikai divi ceļi - vai nu mēs maināmies, vai ejam katrs pa savu. Biju diezgan pārliecināta, ka mēs izšķirsimies, jo neticēju, ka cilvēki spēj mainīties. Bet mans vīrs ļoti mainās līdz ar mani. Spilgti atminos, kā vienā no reizēm terapeites kabinetā pamanīju jaunas, skaistas, pelēki dūmakainas krūzes. Līdz šim tēju dzēru no baltas. Kad par jaunajām izteicu komplimentu, terapeite teica: “Kristīne, tev ir labāk! Jo šīs krūzes te bijušas vienmēr, bet tu neredzēji.” Jo es biju pārāk dziļi savās problēmās. Redzēju tikai vienu baltu krūzi, lai gan apkārt bija citas - skaistākas. Kāpēc viss aiziet šķērsām, kad esam iestiguši savās sāpēs? Jo nepamanām pasauli sev apkārt. Kad to sākam redzēt, esam uz atveseļošanās ceļa.

— Spriežot pēc tā, ka arī tavs vīrs piedalās raidījumā, viņš atgriezies Latvijā.

- Kad pavasarī uzzinājām, ka man steidzami vajadzīga mugurkaula operācija, jo bija diska trūce, viņam bija jālido uz Maskavu. Viņš, protams, palika te un tā arī joprojām nav aizbraucis.

— Pusgada laikā tev ir bijušas divas nopietnas vizītes slimnīcā. Tas apstādina un liek aizdomāties?

- Tie bija tādi skaidri dzīves mājieni. Pamāja vienu reizi, nesapratu, tad māja otru - jau spēcīgāk uzsitot. Tad pati sev uzdevu jautājumu: “Cik reizes man dzīve dos šos mājienus? " Būs kā tajā stāstā par ebreju plūdos. Sākas
plūdi. Pirmā piestāj glābēju mašīna, aicinot sēsties iekšā, lai izglābtos. Bet viņš atbild, ka nevajag, Dievs viņam palīdzēs. Ūdens ceļas arvien augstāk, ieplūst istabā, pie mājas pietur glābšanas laiva, bet ebrejs atbild to pašu un skaita lūgšanas. Līdz ūdens līmeņa dēļ jau pārceļas uz jumtu, virs kura riņķo helikopters, un glābēji saka: “Tā ir tava pēdējā iespēja izglābties.” Bet ebrejs joprojām skandina, ka gan Dievs viņam palīdzēs. Tā večuks noslīkst un, kad paradīzē satiek Dievu, pārmet: “Es paļāvos uz tevi! Ko tu mani neglābi?” Un Dievs atbild: “Kas, tavuprāt, tev sūtīja automašīnu, laivu un helikopteru?” Man jau mašīna un laiva tika atsūtīta. Protams, šie mājieni mudina pārdomāt, kā tu dzīvo, kaut kādam lūzuma punktam ir jābūt. Es gribu būt atbalsts un iedvesma citām sievietēm. Sievietēm vajag nodot to, ka var dzīvot foršu dzīvi, tas ir iespējams! Jo mums bieži vien šķiet: “Nē, nevaru!” Un, ja kaut kas labs notiek, tad tūlīt būs kaut kas slikts. Tāpēc es ceru, ka mani sarunu raidījumi liks sievietēm padomāt un kāda būs tik iedvesmota, ka arī mainīs kaut ko savā dzīvē. Tad tam darbam ir virsvērtība, jēga. Man tas ir ļoti svarīgi - strādāt ne tikai, lai nopelnītu, bet, lai tam būtu pievienotā vērtība. To saprast man, protams, savā ziņā palīdzēja šie smagie veselības pārbaudījumi, kuri arī lika apzināties, ka dzīvē nav nejaušību. Mugura pirmo reizi man saplīsa Marokā. Atgriežoties nokļuvu pie brīnišķīgas fizioterapeites, kura mani saveda kārtībā. Bet Kaspara laukos Lielvārdē neveiksmīgi pieliecos, un... tas bija kā kino, mugura saplīsa, un es no sāpēm kliedzu, nokritu zemē un nevarēju pakustēties. Izsaucām ātro palīdzību, un mani aizveda uz Ogres slimnīcu, kur es pati nebūtu braukusi. Bet tā es nokļuvu vienā palātā ar Amēlijas skolotāju, kura pirms gada bija izdzīvojusi to pašu. Viņa dalījās savā pieredzē, iesakot ārstus, kas viņai bija palīdzējuši. Es gāju šo viņas ieteikto ceļu, izrakstījos no Ogres slimnīcas un atbraucu uz Rīgu, kur ārsts, mani apskatīdams, teica: “Operējam rīt.” Kad pēc operācijas tāda - guloša - tiku pārvesta mājās, uzreiz aizdzinu visus mājniekus prom, pateicu, ka gribu būt viena. Man slimnīcā rādīja, kā pareizi no gultas jāizveļas, jo es nedrīkstēju sēdēt. Es mēģināju, bet nokritu uz grīdas un nevarēju vairs piecelties. Viena... sāpēs... uz grīdas. Guļu un histēriski raudu, ka esmu viena, pamesta, nav, kas palīdz. Bet... tad arī sapratu: “Kristīne, tevi neviens nepameta, tu pati to sev nodari. Tu pati. Tu to dari - par sevi nerūpējies, neorganizē atbalsta sistēmu, pasakot: “Lūdzu, palīdziet man!” Cilvēki taču labprāt palīdzētu.” Es pati visus grūdu prom.

Ieva Andersone

— Kas tas ir? Lepnums? Ego? Kas mums neļauj lūgt palīdzību?

- Bailes būt vājam. Ka kāds redzēs tevi vāju un nevarīgu. Jo šķiet, ka mūsdienu pasaulē tu esi vērtīgs tikai tad, kad vari. Tas jau arī no bērnības... Ka esi labs tikai tad, ja tev ir labas atzīmes, kārtīgi apdarīti visi mājas darbi. Un atkal man saslēdzās ķēdīte: “Ja es būšu vāja, es nevienam nebūšu vajadzīga, jo es nevaru.” Šobrīd es mācos arī nevarēt.

— Vai tas brīdis, kad sāpēs gulēji uz grīdas, bija kā pagrieziena punkts?

- Kad vīrs atgriezās, liku viņam sevi nofotografēt. Man ir tāda bilde, kur stāvu durvju ailā starp guļamistabu un dzīvojamo istabu. Man to vajadzēja, lai man vienmēr būtu atgādinājums, kādā dzīves situācijā es vairs nekad negribu nokļūt. Gribu dzīvot sakarīgu, labu dzīvi, nevis pati sev to čakarēt. Lai gan pirms tam jau bija epizodes, ko varētu iztulkot kā zemapziņas, kā manas dvēseles kliedzienus, kas mani uz to mudināja. Man pirms operācijas bija ļoti grūti skaļi pateikt: “Man ir bail, ka es vairs nestaigāšu.” Galvā tas skanēja, bet - pateikt skaļi... Ja nu operācijā kaut kas noiet greizi, un es vairs nestaigāšu? Ārsti mani par to brīdināja, un tad pieņēmu lēmumu: “Ja tā notiks, tad es labāk mirstu.”

Ieva Andersone

— Kristīne...

- Jā, es zinu, kā tas izklausās. Pirmo reizi man šī doma ienāca prātā jau mikroinsulta laikā, kad man veica magnētisko rezonansi: “Ja man atklās
multiplo sklerozi, es labāk miršu.” Kamēr gaidīju rezultātus, biju izpētījusi eitanāzijas iespējas Šveicē un secināju: “Cik tas dārgi!” Ārprāts, kas notika manā galvā... Bet es vienkārši līdz kaulam sapratu, ka negribu dzīvot, ja nevaru to izbaudīt pilnībā! Man ir jādzīvo labi, tā, kā man patīk! Tas vēstījums bija: “Kristīne, bet tad rīkojies tā, lai tā dzīvotu. Tev ir iespējas dzīvot labu dzīvi, bet tu pati visu sačakarē.”

— Ko tev nozīmē - laba dzīve? Ne jau tikai labs darbs.

- Laba dzīve ir attiecības. Ar sevi, vīru, bērniem, draugiem un apkārtējiem cilvēkiem. Es ar nesaraujamu saikni biju sevi savienojusi ar darbu, ka
es esmu mans darbs. “Ja nav šī darba, tad manis nav. Kas es bez tā esmu? Nekas.”

- Šī sajūta arī man ir labi pazīstama. Man šķiet, ka tā varētu būt daudzām.

- Jā, un tad, ja vēl nāk klāt citu cilvēku atzinība, tad šķiet: “Jā, es esmu laba un forša.” Bet tad pati labprātīgi atmet to, ko parasti pieraksta aiz komata. Bet kaut kas taču ir jāraksta! Kristīne Virsnīte,... un tālāk - kas es esmu? Nesen kādai žurnālistei teicu: “Raksti - labs cilvēks.” Kāpēc jāraksta nodarbošanās? Dzīvojam pasaulē, kur šķiet, ja pēc iespējas ko treknāku vari aiz tā komata ierakstīt, tad esi vērtība. Biežāk uzdotais jautājums pēc aiziešanas no Māmiņu kluba bija: “Ko tu tagad dari?” Nezinu, ko atbildēt. Es dzīvoju. Un daru dažādas man svarīgas lietas, bet nevaru to vienā vārdā definēt. Kad atbildēju: “Man būs savs raidījums!”, bija interesanti vērot atbildes reakcijas, arī tādu skepsi un neticību. Bet savā ziņā arī tas ir kā stimuls, kas dzen uz priekšu: “Es jums parādīšu!” Jo viss slēpjas attieksmē, kā mēs uz to raugāmies. Arī, kad ir sūdīga situācija, es mācos uz to paskatīties - kas ir labākais, ko varu no tās paņemt. Ko es no tās varu mācīties? Viss ir mūsu reakcijā.

— Kā tu tiec ārā no krīzēm?

- Es krītu panikā. Vīrs smejas, ka man laikam adrenalīna dzīvē trūkst, jo es reaģēju dramatiski. Pat pārspīlēti dramatiski. Es taču varēju nokrist Brīvības ielas vidū starp mašīnām, ja otrs nedarīja tā, kā es gribēju. Tikai tagad mācos skatīties ar šo citu skatu, nekrītot panikā. Kāpēc bieži vien ir krīzes? Jo neatbilst mūsu gaidām, tam, kā es to biju iecerējusi. Galvenais - nedusmoties un neapvainoties ne uz vienu. Un ieraudzīt, kas man no šīs situācijas ir jāiemācās. Arī Biznesa forumā izskanēja doma, ka katram līderim dzīvē kaut kas ir jāizcieš. Reti kurš cilvēks, kurš savā dzīvē daudz sasniedzis un iedvesmo citus, soļojis tikai pa ziediem noklātu taciņu, nē, tur bijušas arī bedres un ērkšķi.

— Ja sākām runāt par krīzēm... Tu jau minēji, ka viens no iemesliem, kāpēc sāki iet terapijā, bija attiecību krīze. Izšķirties droši vien ir vieglāk nekā tās glābt.

- Aizbēgt ir visvieglāk. Krīzes brīžos domāju, kā no tā visa tikt prom. “Negribu šito!” Aiziet, saraut ir vieglāk nekā palikt, domāt, risināt. Izšķirties būtu loģisks risinājums manā iepriekšējā saprašanā. “Jā, sāpēs, bet beidzam mocīt sevi un bērnus!” Bet tagad ir citādi. Jo es pati par sevi daudz ko esmu sapratusi, es arī attiecībās daudz ko daru vai nedaru, pasaku vai - gluži otrādi - nepasaku. Agrāk jau šķita, ka tikai otrs vainīgs. Protams, es nezinu, kāds būs mans un vīra ceļš, bet šobrīd man ir forši ar šo cilvēku. Mēs esam kopā 13 gadus, tagad ir atkal tāda pati sajūta kā toreiz, kad satikāmies.

— Vai jūsu attiecības nemainīja tas, ka viņš atgriezās Latvijā? Ilgi laiku jums bija attāluma attiecības.

- Mēs ļoti atsvešinājāmies. Bet, būšu godīga, tas notika tāpēc, ka mums nebija labas attiecības. Tas bija grūti - tā dzīvot, jo es pārsvarā biju viena ar diviem bērniem, darbiem, bet emocionālā ziņā man bija vieglāk, jo attiecībās nebija nekas jārisina. Tad, kad viņš pieņēma lēmumu palikt te, es pat nobijos: “Kā - man taču te ir sava kārtība, sava dzīve. Kas tagad būs? Mums būs jādzīvo kopā diendienā?” Tas bija ļoti nesaprotams laiks. Ir daudz grūtāk atkal sākt dzīvot kopā nekā sākt dzīvot atsevišķi. Bet šobrīd, pateicoties tam, ka eju terapijā, mēs pēc daudziem gadiem beidzot sarunājamies, es saku, kā es jūtos, un viņš saka, kā viņš jūtas. Šobrīd ir sajūta... ka esmu satikusi šo cilvēku vēlreiz no jauna. Neticēju, ka tā var būt. Dzīve mums ir devusi otru iespēju, jautājums - vai mēs to pieņemam? Mēs esam to pieņēmuši.

— Un tagad mums abām no aizkustinājuma jāraud!

- Skatos uz vīru un domāju: “Jā, es šo cilvēku mīlu.” Mēs šos vārdus viens otram gadiem nevarējām pateikt. Piecus sešus gadus mūsu sarunās nebija teksta: “Es tevi mīlu.” Un tagad, tagad... tie nāk tik viegli... Tā ir ļoti īpaša satikšanās. Ļoti, ļoti. Tas nenozīmē, ka mums nav strīdu, bet beidzot tie ir tādi sakarīgi, bez sāls iebēršanas nesadzijušās brūcēs. Man patiešām šķiet, ka šis man ir brīnumu laiks. Tas, kas šobrīd notiek ar manu dzīvi, tie ir brīnumi. Zini, es vienmēr esmu dzīvojusi ar tādu iekšēju sajūtu, ka kaut kam lielam jānotiek manā dzīvē. Un zini, kas ir tas lielais notikums? Tā ir satikšanās ar sevi. Sevis saprašana un iepazīšana. Tas ir tā... ļoti maģiski.

***

Žurnāla "Kā būt laimīgai" ziemas numurs pieejams preses tirdzniecības vietās.

Publicitātes foto