Daugavas muzejs Doles salā ir gatavs pārsteigt apmeklētājus ar jaunu ekspozīciju Joku dienā, 1. aprīlī. Bet ar jokiem nav itin nekādas saistības – kopš jūlija vidus notika rekonstrukcija, un tās laikā ekspozīcija ir atjaunota. Vecajai ekspozīcijai teiktas ardievas, un vietā nākušas jaunas, interaktīvas tehnoloģijas. Iepriekšējā ekspozīcija bija informatīvi novecojusi, muzeja dizains nebija mainīts kopš 1977. gada, stāsta muzeja direktors Zigmārs Gailis.
Tagad var uz ekrāniem vērot visdažādākos ar šo apkaimi saistītos notikumus un lasīt vēsturisku informāciju, pat aptaustīt senās lībietes kapavietu, kas atgādina betona šūplādi, un zvejnieku laivu - nez vai tajā iesēsties tiks ļauts? Lībiešu sieva varētu būt bijusi pirmā, ko kristījis bīskaps Meinards. Muzeja jaunākajiem apmeklētājiem noteikti būs kur izvērsties. Interaktīvajos ekrānos var meklēt informāciju par Daugavas krastos notikušajām cīņām, un to nav bijis maz. Upe vienmēr bijusi robeža starp divām pusēm. Ir sagatavota arī multiplikācijas īsfilma par pirmo cilvēku ierašanos un digitālas spēles. Pirmie šajā apkaimē apmetušies ziemeļbriežu mednieki. Un, jā, akvārijā peldēs zivis. Daugavas fauna.
Vecāka gadagājuma ļaudis var vērot dokumentālus kadrus par to, kā tapa hidroelektrostacijas un zem ūdens pazuda vēsturiskas vērtības. Ūdens ir daudz ko aprijis, tālab jo interesantāk skatīties, kā tas noticis un kā izskatījies pirms tam. Ieejot izstādes telpā, pārņem sajūta, ka ūdens skalojas teju zem kājām, bet uz liela ekrāna kā atgādinājums aizslīd zudušās Latvijas ainas. Gandrīz visas senvietas ir applūdinātas, pilskalns norakts, un par to atrašanās vietu liecina interaktīvā karte.
«Mērķauditorija ir ģimenes,» norāda Z. Gailis. Direktors piebilst, ka Daugavas muzejs ir vasaras muzejs, jo to ieskauj plašs parks, kas, cik vien iespējams, saglabāts dabiskajā veidolā, bez cilvēka roku iejaukšanās. Kamēr aukainie vēji vēl nav nolauzuši Doles dižkokus, kuriem ir vismaz 250 gadu katram, vajag tos apskatīt. Ilgs mūžs šiem vecūkšņiem nebūs - sastīpoti tie gan ir, bet redzams, ka kokiem trūkst spēka turpināt sakņoties pašā Daugavas krastā.
Interesentus gaida stāsti par Daugavas amatiem - plostnieki, laivinieki, strūdzinieki, katram bijuši savi pienākumi. Daugavas nēģu taci var aplūkot - tādas salmu saišķis vien ir, toties kādas zivis tajā iepinušās! Un Doles nēģu kubliņus iespējams pacilāt. Daugavas krastos tika kurināti kaļķu cepļi un vasks gādāts uz Angliju - pa ūdeņiem vien, pa ūdeņiem vien. Starp citu, Rīgas ostā varēja novietot 8500 plostu, un tie radīja sastrēgumus Daugavā.
Muzeja teritorijā Daugavas krastos ir brīvdabas ekspozīcija un īpaši iekārtotas atpūtas vietas. «Lieldienas svin muzejā, un Salaspils novadā par šo lielāka pasākuma nav,» palepojas Z. Gailis.