Dāvids Ernštreits. Uz Rio, uz astoto olimpiādi
Akurāt pēc nedēļas uz olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro izbrauc Latvijas Televīzijas padsmit cilvēku lielā komanda. Tostarp arī sporta žurnālists Dāvids Ernštreits, kuram tā būs jau astotā olimpiāde.
Par odiem nesatraucas
Olimpiskās spēles sāksies 5. augustā, taču LTV komanda uz Rio dodas jau 1. augustā - jāpagūst radīt daudzi sižeti arī pirms spēlēm. No LTV Sporta studijas vīriem brauc Dāvids Ernštreits, Reinis Ošenieks un Armands Tripāns, kuriem piekomandēti divi operatori, komentētājus pārstāvēs Anatolijs Kreipāns, Māris Rīmenis, Madars Bergmanis un Kaspars Timermanis, vēl būs daži tehniskie darbinieki. Atgriešanās mājās plānota tikai 25. augustā. Hmm, vai Zaķusalā arī kāds paliek? «Paliek, paliek!» smejas Dāvids. «Palicējiem darbs nemaz nav vieglāks kā aizbraucējiem, turklāt viņi olimpiādi kopumā redz pat vairāk - it kā esi tur uz vietas, bet kopējo iespaidu gūsti, skatoties TV un lasot dažādus portālus. Mēs taču zinām, kā dažkārt tiek veidotas reportāžas no kara zonas - no Rīgas atsūta tekstu, kurš jānorunā, stāvot pie kādas mājas vai ar tanku fonā, jo nevari zināt, kas notiek blakus kvartālā. Cepuri nost tiem džekiem, kas mēnesi mauks tepat Rīgā!»
Dāvidam Ernštreitam šī būs astotā olimpiāde, par sarežģītākajām viņš sauc 2002. gada ziemas olimpiskās spēles Soltleiksitijā. «Ar manu čomiņu no pirmās skolas klases operatoru Ģirtu Straustiņu tās mums bija pirmās spēles - likās, ka esam ļoti gudri un visu zinām. Rezultātā patērējām nenormāli daudz enerģijas, jo plānošana nebija pareiza. Stundu starpība bija milzīga, līdz ar to daudzas pārraides pēc mūsu laika iekrita naktī, bet dienasgrāmatas - agrā rītā. Norāvāmies melnās miesās un pārmocījāmies komā, bet pēc divām nedēļām, sazvanot mammu Rīgā, viņa vaicāja - eu, jūs tur vispār strādājat?!» smejas Dāvids. Šoreiz laika starpība ir civilizētāka, taču klāt nāk Brazīlijas faktors - Zikas vīrusu pārnēsājošie odi, kriminogēnā situācija utt. «Līdz šim uz to skatījos vēsā mierā, bet, tā kā man šādu jautājumu pēdējā laikā uzdod aizvien biežāk, laikam jāsāk baidīties!» smaida žurnālists. «Pirms katrām spēlēm uzbur līdzīgu drāmu, arī par šīm. Pilsētā kādu inficētu odu atrast būs pagrūti, taču apsveru iespēju sapotēties pret dzelteno drudzi - izbraucot no Rio, laikam pat īsti autobusā neielaiž, ja neesi sapotējies pret šo slimību. Esmu pabijis Indijā un pat caureju nenorāvu, nebūdams potēts un tikai vienkārši piesargājoties. Kad būs plāns doties dzīvē, novirzoties no oficiālajiem olimpiādes maršrutiem, pašam par savu drošību ir jāpadomā. Skaidrs, ka nevajag līst favelās vai trakākajos rajonos, bet pa galvu taču var dabūt arī jebkur Rīgā! Arī Londonas vai Maskavas metro tev jebkurā brīdī var izvilkt maku. Negribu salielīties, taču šādā ziņā neesmu raustīgs - kam jānotiek, tas notiksies.»
BMX īpašā vietā
Par sporta žurnālistu darbu lielās sacensībās klīst divas versijas: 1) viņi paši mačus nemaz neredz un rezultātus uzzina internetā, jo izkārtām mēlēm nēsājas apkārt, visus intervējot, fotografējot un filmējot; 2) viņiem ir ideāls darbs, jo var aizbraukt uz tālām zemēm, pie viena klātienē redzot augstākā ranga sacensības un tiekoties ar sporta zvaigznēm. «Lai labāk paliek otrā versija, man tā labāk patīk!» smejas Dāvids. «Lai sabiezinātu krāsas, es, protams, varu pateikt, ka mēs ceļamies sešos no rīta, bet ejam gulēt trijos naktī - mēdz būt arī tā! Ir šādas baigo slodžu dienas, bet ir arī mierīgāks laiks, tas atkarīgs no spēļu programmas. Pats grūtākais ir sākumā, kad aizbrauc un vēl nezini attālumus [starp olimpiskajiem objektiem], cik daudz laika prasīs, lai tiktu arēnās, pie intervijām utt. Pirmā nedēļa ir grūtākā. Arī laiks pirms olimpiādes, jo mediji prasa notikumus. Kad spēles sākas, vairāk reflektē uz to, kas notiek - Māris Štrombergs nobrauca un pateica to, bet, kamēr Štrombergs vēl nav atbraucis uz Rio, bet trenējas Valmierā, par kaut ko vienalga ir jāstāsta, šie notikumi jeb sižeti jārada pašam.»
Šādos lielos sporta forumos starp žurnālistiem netiek strikti nodalīts, kurš par kuru sporta veidu atbildēs. «To nemaz tā nevar sadalīt, jo viens sporta veids sākas agrāk, cits - vēlāk, dažkārt tie pārklājas utt.,» skaidro Dāvids. «Protams, ir sportisti, kuriem gadu gaitā esam vairāk sekojuši, piemēram, Armands bīčvolejbola puikām, un skaidrs, ka neviens viņam šo tēmu neraus nost. Tāpat nevaru iedomāties, ka kāds man varētu atņemt iespēju braukt pie Štromberga - c’mon, veči, Pekinā pie viņa esmu braukājis no pirmās treniņu dienas līdz pat uzvarošajam finālam, tāpat arī Londonā, tāpēc gribu izdzīvot un izjust to BMX nervu arī šoreiz! Nupat Daugavpilī biju pie [cīkstones] Nastjas Grigorjevas - ļoti labs cilvēks, ar lielu sirdi, man ļoti gribas, lai viņai veicas. Arī viņas gaitām sekošu pastiprināti.» Dāvidam sporta veidu sarakstā nav tādas prioritātes, par kādu savulaik varēja dēvēt hokeju. «Es vairāk pieķeros konkrētām personībām, kad redzi, cik smagi tiek strādāts. Noteikti gribētu pavilkt BMX līdz pašām šīs slavenās paaudzes karjeras beigām. Šobrīd palēnām gatavoju par Paulu Jonasu. Ik pa brīdim uzrodas sportisti, kuriem pieķeries, viņiem seko un par viņiem fano, bet tas nav sistēmiski par kādu sporta veidu.»
Cer uz svētkiem
Lūdzot īsi noraksturot katru no piedzīvotajām olimpiādēm, Dāvidam ilgi nav jādomā. Tātad - Soltleiksitija, 2002. gads. «Pirms tam Amerikā nebiju bijis, un man bija šoks par tur pieredzēto gigantismu. Ja ceļš, tad tam ir sešas joslas, ja māja, tad tai ir vismaz 26 stāvi. Arī olimpiādē viss grandiozs. Stāvi tāds mazs cilvēciņš un domā - va vellos, par kādu naudu tas viss?!» Atēnas, 2004. gads. «Saule, nenormāli karsti, bet viss bija forši! Tolaik neviens neticēja, ka grieķi pagūs pabeigt [objektu būvniecību], bet viņi uz to raudzījās olimpiskā mierā, un beigās viss bija tiptop.» Turīna, 2006. gads. «Ar itāļiem bija līdzīgi kā ar grieķiem, tikai ar mazāku cepšanos, jo ziemas spēlēs mērogs ir mazāks. Arī viņi absolūti neiespringa: ja angliski prasi kādam apsargam vai iekšā laidējam padomu, kā tev kaut kur nokļūt, bet viņš neko nesaprot, tā ir pilnīgi normāla situācija.» Pekina, 2008. gads. «Tas bija kas grandiozs! Šajā vājprātīgajā sacensībā, kad katram nākamajam olimpiādi vajag lielāku, dārgāku un skaistāku, lai noslēguma ceremonijā varētu pateikt, ka šīs bijušas visu laiku labākās spēles, man pēc Pekinas bija sajūta - kurš to vispār spēs pārsist?!» Vankūvera, 2010. gads. «Ziemas spēles Kanādā - tie ir svētki. Ar operatoru dzīvojām viesnīcā kalnos, skaistā vietā. Žēl tikai, ka Martins [Dukurs] palika bez zelta medaļas, tas subjektīvi emocionāli pabojāja iespaidu par šīm spēlēm.» Londona, 2012. gads. «Uz turieni braucu diezgan rafinēts, tās taču man bija jau trešās vasaras spēles. Turklāt likās - nu ko tajā Londonā, tur viss tik garlaicīgi! Taču beigās mani Londona paņēma ar savu pašpietiekamību - atklāšanas vai noslēguma ceremonijā paņem astoņus no desmit lielākajiem pasaules hitiem, tie tāpat radīti tieši Londonā. It kā viss vienkārši, bet cilvēki tusēja, bija svētku sajūta, un tas man patika.» Soči, 2014. gads. «Negribas baigi īdēt, bet viss fons jau vilka uz kaut ko sliktu. Liels vēriens, izšķiesta nauda. Mēs dzīvojām milzīgās istabās, kurās ievācoties šķita, ka celtnieki no tām aizgājuši tikai pirms pusstundas. Nebija skaidrs, kas pēc olimpiešu aizbraukšanas būs gatavs tur kaut ko tērēt, jo arī bagātajam krievam - kāpēc viņam uz turieni braukt, ja par šo pašu naudu var aizbraukt paslēpot uz Franciju?! Protams, visur vērojams lokālpatriotisms, bet šeit tas Mi - Rossija! jau bija pārāk uzkrītošs. Bet varbūt mums pašiem prāts ir sačakarēts, tāpēc mēs uz viņiem skatāmies jūtīgāk un ar aizdomām.»
Un Rio, 2016. gads? «Brazīliešos gruzd neapmierinātība - krīze krīzes galā, vai viņi mācēs šos svētkus noorganizēt, grūti pateikt. Turklāt pirms diviem gadiem Brazīlijā jau bija tik milzīgs sporta notikums kā Pasaules kausa izcīņa futbolā, kam viņiem vēl bija vajadzīga olimpiāde?! Šī valsts ir nomocīta, tomēr ceru, ka svētki izdosies un būs svētku sajūta.