RECENZIJA: "Melechesh” - "Enki”

Grupa „Melechesh” izveidota 1993. gadā, tās dēļ uz pasaules smagās mūzikas kartes parādījies tāds termins kā „mesopotamien black/thrash metal” – tā dzimusi Jeruzālemē, Izraēlā, kur pie grupas šūpuļa stāvējis armēņu/asīriešu izcelsmes jauneklis Ashmedi.

Tieši viņam bija radusies doma radīt jaunu stilu - mezopotāmiešu metālu, kura galvenā idejiskā nostādne ir okultisms. Saprotams, ka „Melechesh” dzimtajā zemē šādas idejas bija krasā kontrastā ar Izraēlā vispārpieņemtajām uzvedības normām: jau pēc debijas albuma „As Jerusalem Burns... Al’Intisar” (1996) izdošanas mūziķi piedzīvoja ideoloģisko vajāšanu no varas orgānu puses, tāpēc no šī gadsimta sākuma par savu mītnes vietu sauc Amsterdamu. Nākamajos albumos „Djinn” (2001) un „Sphynx” (2003), turpinot risināt mitoloģiski okultās tēmas, „Melechesh” ieguva plašu atpazīstamību visā pasaulē, kļūstot par pirmo Vidējo Austrumu grupu, kas var lepoties ar tāda mēroga panākumiem. Albums „Emissaries” (2006) no jauna apliecināja šīs vienības spēku, kā arī faktu, ka „Melechesh” mūzika vislabāk sevi pierāda koncertos. Par to varēja pārliecināties arī latvju mūzikas cienītāji, kad Izraēlas grupa sava iepriekšējā diska „The Epigenesis” (2010) veicināšanas tūres ietvaros pabija arī Rīgā (tas bija 2011. gada februārī, „Melechesh” uzņēmās amerikāņu zvaigžņu „Nile” iesildītāju lomu). Jāpiebilst, ka 2012. gadā grupa sava harizmātiskā līdera Ashmedi virsvadībā uzstājās Baltijas lielākajā „folk/pagan metal” festivālā „Kilkim žaibu” Lietuvā. Līdz jaunajam CD nācās gaidīt piecus gadus, taču „Melechesh” faniem tas nav nekāds jaunums – šī komanda labprātāk uzstājas „dzīvajā”, nekā dirn studijā. Jāpiebilst, ka viesmūziķu statusā šoreiz ierakstījies pats Makss Kavalera no „Soulfly” (dziesmā „Lost Tribes”), grieķu grupas „Rotting Christ” līderis Sakis Tolis („Enki: Divine Nature Awoken”) un kādreizējais „Anthrax” ģitārists Robs Kadžiāno („The Palm, The Eye And Lapis Lazuli”).

PAR. „Melechesh” savu smago, ātro, nikno un tajā pašā melodisko mūziku teicami bagātina ar tautiskajiem instrumentiem, kuru pārvaldīšana ir Ashmedi pārziņā – tiesa, kas šie ir par „daiktiem”, nav ne jausmas, zināmākā no tiem ir buzuka. Savdabīgāku skanējumu dod arī Ashmedi izmantotās ģitāras, tostarp arī ar divpadsmit stīgām. Grupas mūzika nav prasta „zāģēšana”, ļoti veiksmīgi tiek savienoti „black” un „thrash” elementi, ko, piemēram, labi var novērot dziesmās „Tempest Temper Enlil Enraged” vai „Multiple Truths”.

PRET. Astoņu minūšu ilgā un monotonā pāris instrumentu mocīšana kompozīcijā „Doorways To Irkala” – eu, vīri, tas nu gan ir par traku! Jāpiebilst, ka „dzīvajā” grupa izklausās krietnu galvas tiesu pārāka par „muzikālajos konservos” dzirdamo materiālu, bet diez vai to var saukt par mīnusu.

Sandris Vanzovičs

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.