Aigara Bikšes nekaitīgā atkarība
«Man patīk vēsture. Ceru, ka tā man ir nekaitīga atkarība. Lasu vēstures grāmatas, saprotot, ka tajās jau nav patiesības, tomēr man patīk tās vēstures pasakas. Domāju arī par to, kā Latvija ir veidojusies un ko īsti cilvēki uzskata par savu identitāti. Gribējās apskatīties Eiropas kontekstā – kas ir veidojis šo vietu. Veidojis mūs,» saka tēlnieks Aigars Bikše.
Viņš ir idejas autors projektam Pieminekļu kari, kas Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros šobrīd aplūkojams Rīgas centrā.
Tieši tajā vietā, kur kādreiz bija novietots Ļeņina piemineklis, šobrīd skatāms projekts Pieminekļu kari. Tā veidotāji uzsver, ka tā ir «asprātīga un provocējoša instalācija, kas apspēlē dažādās Rīgas un visas Latvijas likteni un attīstību ietekmējušās varas», bet projekts kopumā «mēģinās parādīt Rīgas daudzveidību kā dažādu kultūru un vēsturisko pārmaiņu vietu. Tajā tiek runāts par Latvijas teritorijas vēsturi un latviskās identitātes dažādajiem aspektiem, latviskajiem tikumiem un īpatnībām, kas veidojušās četru Latvijai būtisku kultūru – Vācijas, Zviedrijas, Polijas un Krievijas – ietekmē». Instalācijas Pieminekļu kari pamatā ir podests, kas piedāvā mainīgus pieminekļus – uz podesta redzama 15. gadsimta beigu nezināma autora skulptūra Madonna uz mēness sirpja, Karla Ludviga Menceļa 1902. gadā veidotā skulptūra Vilhelms I, Gustava Kluča 1922. gada darba kopija Visu zemju proletārieši, savienojieties! un nezināma autora darbs – Lelle Bārbija. Katra no objektā iekļautajām četrām skulptūrām reprezentēs kādu no Latvijas kultūras identitātei būtiskiem aspektiem.
– Vietu, kur kādreiz stāvēja Ļeņina piemineklis, jūs esat iemīļojis. 2009. gadā mūsdienu kultūras foruma Baltā nakts ietvaros tieši tur atradās jūsu darbs Ideālists. Divu minūšu vēsturiskā taisnīguma cikls – uz četrus metrus augsta postamenta novietota piepūšama auduma figūra. Šoreiz tieši šo vietu esat izvēlējies melnas kastes un četru skulptūru novietošanai. Kāpēc atkal izvēlaties šo, teiksim tā, sensitīvo vietu?
– Jebkura vieta, jebkura skulptūra nav nekas bez cilvēka attieksmes. Bez aplūkotāja tā ir tikai matērijas pikucītis, kas lido kosmosā. Tikai aplūkojot un ar prātu un emocijām klāt pieliekot savu daļu, tas kļūst sensitīvs. Saprotu, ir kolektīvā atmiņa, ir kolektīvā doma un viedoklis, bet man kā cilvēkam un kā māksliniekam ir ļoti svarīgi pieskarties jūtīgajām vietām un runāt par tām. Manuprāt, sabiedrībai ir bīstami mēģināt ko noklusēt.
Atceros gadījumu, kad biju aizbraucis uz savu skolu Jūrmalā. Mana literatūras skolotāja mīļi sagaidīja, bija pat pagatavojusi kafiju gan man, gan vēl vienai skolotājai. Apsēdāmies parunāties, viņa sniedza man cukuru, paņēmu un iebēru to kafijā, bet tas negrima un peldēja pa virsu. Abām skolotājām tasītēs arī cukurs negrima, bet viņas abas cītīgi maisīja un klusēja. Sacīju, ka, manuprāt, ar cukuru kaut kas nav labi, un izrādījās, ka mana skolotāja – kundzīte jau gados – no mājām bija atnesusi nevis cukuru, bet miltus, bet abas maisīja un neko neteica, jo redz, tas var nebūt pieklājīgi. Tā jau var indi iemaisīt! Manuprāt, ir jārunā. Politkorektums ir nepieciešams, bet nereti amerikāņu un eiropiešu politkorektums cilvēku ne tikai ierobežo, bet neļauj izrunāt to, kas akūti būtu jāizrunā. Par sensitīviem jautājumiem jārunā ar cieņu, nerunāšana pieklājības vai baiļu dēļ ir daudz bīstamāka.
– Mums jāizrunā, ko visas okupācijas jeb zviedru, krievu, poļu un vācu laiki mums nodarījuši un ko devuši?
– Jā! Jo visi šie laiki nebija slikti!
– Vai tad?
– Tieši tā! Krievijas impērijas laiks bieži vien tiek uzskatīts par sliktu periodu, bet tajā pašā laikā 19. gadsimtā Rīga bija reģiona ekonomiskās un industriālās attīstības centrs. Latviešu zemnieku skolas te ieviesa zviedri, jo Zviedrijas karalim armijā vajadzēja izglītotus cilvēkus. Zviedrija tajā laikā bija ļoti attīstīta valsts, arī tehnoloģiski un militāri, pie Narvas viņi sasita vismaz divas reizes lielāku pretinieka karaspēku.
– Gribat teikt, ka šajā teritorijā dzīvojošo pat ne izvēle, bet galvenā vēlme varētu būt nokļūšana attīstītu okupantu paspārnē?
– Ko nozīmē – attīstīti okupanti? Ko tad tagad mēs esam izvēlējušies? Domājat, ka mēs ar saviem četriem tankiem stāvam pretī visai pasaulei un esam baigi neatkarīgi? Varbūt tomēr kāds stāv mums aizmugurē un no tā baidās lielais lācis? Atcerieties, kā filmās varonis bēg no vilka vai cita briesmoņa, tad paķer pagali un vicinās pa gaisu, līdz vajātājs aizmūk. Viņš domā, ka uzvarējis vajātāju, bet pagriežoties sev aiz muguras ierauga dinozauru, vaļā muti... No kura brīža tad ir neatkarīgais, brīvais latvietis, kurš purvā sēdēja 12. gadsimtā, un tad mēs viņu pa brīnumainu taku izvedām cauri mežu mežiem un palaidām iekšā Pokaiņos? Viss, kas ar mums noticis, atstājis savus nospiedumus, un, pateicoties tam, mēs esam kristieši, revolucionāri, nacionālisti un globālisti.
Pasaulē ir lielie spēki, un mēs tajos esam iemaisīti. Nav ko iedomāties, ka te spēlējam pirmo vijoli! Katram dzīvnieciņam mežā ir savs uzdevums – viens grauž kociņus, otrs knābā tos, kas grauž kociņus, trešais apēd tos, kas apēd tos, kas grauž kociņus. Tā ir daba! Arī ģeopolitikā ir spēkā tie paši likumi! Mēs gribam uzskatīt, ka cilvēks ir dabas kronis, bet vienlaikus viņš ir baktērija kosmosā. Ar šo objektu mēs pasakām, ka mēs esam ļoti dažādi un ļoti daudzu ietekmju rezultāts. Un tāda ir visa pasaule.
Patiesībā lielie spēki noteica to, kāda Latvija ir. Lielie spēki nāca un gāja, un mēs tieši tādi, kādi esam, esam izveidojušies, pateicoties lielajiem veidojumiem. Lielā spriedze starp lielajiem ģeopolitiskajiem veidojumiem ir bijusi tāda, ka neesam bijuši zem viena konkrēta spēka. Šo reģionu vienmēr ir dalījuši, sadalījuši un pārdalījuši, un tieši tāpēc mēs esam tādi, kādi esam. Teiksim, prūšu vairs nav, jo prūšu apdzīvotā zona bija interesanta vāciešiem, un tāpēc prūši tika pārvācoti, un vācu kultūrai nepietika spēka, lai pārvācotu arī latviešu zemniekus.
– Vai arī latviešu zemniekam pietika spēka?
– Labi. Teiksim tā – spēki sadalījās tā, ka mēs te esam. Teikt, ka mēs esam te, tikai pateicoties sev, arī nevaram. Manuprāt, visi spēki, kas te spriegojušies un šo telpu atstājuši mums, parāda vien to, ka spēki nespēja visu reģionu pilnībā pārņemt zem sevis. Katrs ģeopolitiskais veidojums cenšas aizņemt kādu vietu, mēs esam grūstīšanās zonā, un grūstīšanās sekas ir mūsu kultūra.
Un projektā Pieminekļu kari ir melnais šķūnītis, un, ko gribam, to arī izvelkam no tā, ko gribam ielaižam atpakaļ. Mēs esam tie, kas šobrīd te esam, un mēs pasakām, kā būs būt. Tas ir mūsu šķūnis, ko gribam, to atceramies. Varbūt tāpēc mēs taisām šo projektu, lai cilvēki saprastu, ka viņos ir daudz visa kā, un nenoliegtu jeb atzītu to.
– Kā izvēlējāties četrus simbolus?
– Gribējām izvēlēties vienu vizuālu zīmi, kas simbolizē kristietību, nacionālismu, revolucionārismu un globalizāciju.
Kristietība ir milzīga daļa, kas veido izpratni par pasauli. Nevar teikt, ka kristietība būtu maznozīmīga šim reģionam. Pat tie, kas neiet baznīcā un uzskata sevi par ateistiem, ir kristieši. Jo cilvēkos ir ielikti kodi – savstarpējo attiecību, ētikas kodi...
Savukārt nacionālisma ideja radusies pirms 150 gadiem. Pirms tam nebija nacionālas valsts, un par šo ideju pasaulei, arī mums jāpateicas ķeizaram Vilhelmam I, kurš apvienoja vācu zemes un kura vadībā izveidojās nacionāla vācu valsts. Latvieši jau nav pirmie pasaulē, kas apzinājās sevi kā nāciju. Vilhelma I mazdēls bija arī Rīgā Pirmā pasaules kara laikā – kad vācieši ieņēma Rīgu, kas tolaik bija nozīmīgs industriāls centrs; Rīgā dzīvoja ap pusmiljons cilvēku, un pēc tam tāds skaits te bija vien 20. gadsimta sešdesmitajos gados.
Trešais simbols – revolucionārisms, to simbolizē Gustava Kluča 1922. gada darba kopija Visu zemju proletārieši, savienojieties!. Gustavs Klucis bija īsts ideālists, un viņa darbi ir revolucionāri gan no formas, gan satura viedokļa. Kā zinām, revolūcijas apēd savus bērnus, un arī Gustavs Klucis tika nogalināts tad, kad sāka dominēt nevis revolucionārās, bet impēriskās paradigmas. Īstenībā, tās sekas, ko šobrīd Eiropa zina kā sociālās apdrošināšanas sistēmu, pensijas un pabalstus ieskaitot, ir sekas tam, ka pēc padomju sociālistiskās revolūcijas kapitālisti saprata, ka nevar sagrābt visu naudu un cilvēkus atstāt bez jebkādām tiesībām, jo pašus var uzspraust uz rūpnīcas vārtiem... Tas drausmīgais satricinājums iemācīja Rietumeiropu un kapitālismu nebūt tik alkatīgiem. Un domāju, ka Klucis svēti tam ticēja. Iedomājieties, tajā laikā strādnieku ģimeni varēja izmest ārā uz ielas un viņiem nebija nekādu garantiju un tiesību. Protams, no šādas vides nākušie atsaucās revolūcijai, bet uzsveru – es runāju par revolucionāro ideju, ne impērisko. Cilvēki svēti ticēja, ka nepieciešami taisnīgāki apstākļi.
Globalizācijas un globālās sabiedrības simbolu ilgi meklējām. Internetā atradām melnādainu lelli Bārbiju, kas bija ietērpta zviedru nacionālajā tautastērpā. Bārbijas tautastērpos ir īpaši iecienītas kolekcionāru vidē. Manuprāt, šāda lelle spilgti runā par mūsdienu globalizāciju un arī Zviedriju, kas pēc Otrā pasaules kara ir ārkārtīgi atvērta sabiedrība, kurā ir daudz imigrantu.
Pie instalācijas būs arī podests, uz kura pakāpties – Brīvības ielas vidū nostāties uz paaugstinājuma un pašam būt piemineklim. Jo katrs cilvēks ir pasaules centrs. Manuprāt, tieši no tās vietas uz Brīvības ielu paveras ļoti interesanta perspektīva, no tās vietas raugoties, pilsēta it kā aiziet bezgalībā. Kāpēc lai cilvēki liegtu sev pieredzi ieraudzīt pilsētu, pasauli no cita skatu punkta?
– Par ko jūsu nosauktie četri simboli karo, ja reiz projekta nosaukums ir Pieminekļu kari?
– Pašā cilvēkā notiek piemiņu kari. Runa ir par cilvēkiem, kuros ir kristietis, nacionālists, revolucionārs un globālists. Jautājums – kā mēs aplūkojam paši sevi? Cilvēks ir kā melnā kaste, un tas, kas viņš grib būt, var ļoti atšķirties no tā, kas viņš ir.
– Projekta atklāšana notiek ļoti sensitīvā laikā. Saprotu, ka šis ir apjomīgs un ilgstošā laikā veidots projekts, bet vai jums nav bail, ka šobrīd esošais fons var mudināt vai provocēt uz šo instalāciju raudzīties ne tā, kā esat to ieplānojuši?
– Mēs jau varējām vispār šādu projektu neveidot, nesāpināt sevi. Manuprāt, ir tikai labi, ja cilvēki, raugoties uz šo instalāciju, paudīs savu attieksmi – vieniem patiks, citi būs sašutuši vai lamāsies, jo tādējādi cilvēki izlaidīs ārā negatīvo enerģiju. Daudz sliktāk, ja šādas emocijas krājas. Labāk ir ik pa laikam nolaist tvaiku, nekā krāt un gaidīt eksploziju. Tas, ka mēs esam gatavi izveidot šādu instalāciju, pierāda, ka esam atvērta un demokrātiska sabiedrība. Cilvēkiem labāk atminēties un atzīt, kas ar viņu noticis, nekā slēpt to no sevis un citiem.
Tā ir liela vērtība, ja cilvēks saprot vismaz daļu no tā, kas viņš ir. Un mierīgi bez histērijas aplūko sevī procesus un izjūtas. Ir kaut kas, kas nepatīk sevī, bet aplūkojot cilvēks paliek harmoniskāks un mierīgāks. Caur to, ka viņš atklāj, kas ir paslēpts kolektīvajā atmiņā. Tas, ko viņš varbūt negrib atzīt.
Mūsu izvēlētās skulptūras simbolizē ne tikai konkrētas valstis, bet arī milzīgu kultūrvēsturisko posmu un ideju. Kristietība, nacionālisms, revolūcija un globālā sabiedrība – četri milzīgi kultūrvēsturiski procesi, kas notikuši ar mūsu sabiedrību. Jā, ir bijušas arī valstis, kas nākušas te ar savu varu un arī gājušas prom. Tas ir noticis šajā zemē. Mēs vairāk atceramies sāpīgās lietas, kas mums saistās ar padomju impēriju un arvien agresīvāko krievu impēriju. Latvija ir Eiropas un Krievijas impērijas robežas zona. Stīvēšanās te bijusi un būs. Mēs esam tendēti uz visu skatīties ar mazu histēriju, kaut ko saukt par labu vai ļaunu esam, bet tas ir līdzīgi kā pasakās vilku saukt par ļaunu un zaķi par labu, bet – katram ir savs ķermenis, savs uzdevums, sava funkcija organismā, ko mēs saucam par mežu.
– Jūs aicināt lojāli un iejūtīgi paskatīties uz visām varām un impērijām, tomēr – laiks bijis gana biezs un nežēlīgs.
– Varbūt tieši tāpēc jāskatās. No tā tas laiks nepaliks vieglāks, ja mēs neatskatīsimies uz to. Brīvība vienmēr ir kontekstā ar nebrīvi. Kā tad mēs brīvību varam aplūkot? Kad tad, ja ne laikā, kad esi brīvs no poļiem, krieviem, vāciešiem un zviedriem?
– Sarunas sākumā teicāt, ka arī šobrīd neesam brīvi.
– Karstumā pateicu, bet tā arī domāju. Saimnieki dzīvo tālāk, tāpēc arī jūtamies brīvāki, sak, dzīvojiet, taisiet kapitālismu, pērciet mūsu preces, lietojiet mūsu labumus un dzīvojiet mūsu sistēmā. Tāda mums tā brīvība. Ir jau labi, viss ir kārtībā. Man viss patīk.