PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Divupes astroloģija, kultūra un mitoloģija

 
Māla plāksne no Senās Divupes ar ķīļu rakstu, ap 3000. g. p.m.ē. ©Wikipedia

Senās Divupes civilizācija atstājusi savu nospiedumu cilvēces attīstībā ar dažādiem izgudrojumiem, rakstu zīmēm, likumu formulējumiem un arīdzan ar astronomiskiem atklājumiem, kas savukārt veicināja astroloģijas attīstību.

Senā civilizācija plaukstošā zemē

Senajā Divupē jeb Mezopotāmijā bija civilizācija ar augstu attīstītu kultūru. Šis reģions atradās mūsdienu Irākā, starp Tigru un Eifratu. Zeme starp abām upēm bija auglīga, tāpēc senie divupieši pārsvarā nodarbojās ar lauksaimniecību un, lai iegūtu labu ražu, veica apūdeņošanas darbus. Divupe pat saistīta ar Bībeles leģendu par Ēdenes dārzu.

Ap 5000. gadu p.m.ē. ciematos sāka parādīties zemkopības produkcijas pārpalikums, kā rezultātā notika darba dalīšana un specializācija, kas veicināja saimniecisko attīstību. Daļa Senās Divupes iedzīvotāju varēja atteikties no lauksaimniecības kā galvenā nodarbošanās veida un veltīt laiku tikai amatniecībai. Šajā laikā sākās arī pilsētu veidošanās.

Ceturtajā gadu tūkstotī p.m.ē. bija izveidojušās vairākas pilsētas. Lielākās no tām sākumā bija Erida un Ereka (arī nosaukumi Ereha jeb Urūka). Divupes pilsētas gadsimtu gaitā attīstījās un konkurēja. Dažādos laika posmos uzplauka un pagrima trīs valstis. Tās bija Šumera, Asīrija un Babilonija. Šīs valstis ietekmēja Divupes likteni.

Augstāko ekonomiskās un kultūras attīstības pakāpi Divupe sasniedza Babilonijas valdnieka Nebukadnecara II valdīšanas laikā 605.-562. gadā p.m.ē. Pēc viņa nāves Mezopotāmijā sākās dažādu dinastiju un valdnieku maiņas, reģionā vairāk ieplūda jaunas tautas un ciltis. Bet tāpat šis apvidus bija viens no plaukstošākajiem Vidējos un Tuvajos Austrumos līdz pat agrīnajiem viduslaikiem.

Attīstoties Divupes civilizācijai, radās dažādi izgudrojumi. Divupieši izgudroja riteņus, kas bija stabili, efektīvi izmantojami, izturīgi. Vienīgais trūkums bija tāds, ka tie bija smagi. Viņi izgudroja arī arklu, ar kur laukus varēja apstrādāt daudz ātrāk un vieglāk. Tika radīta rakstība piktogrāfiskā raksta veidā, kuru sāka lietot apmēram 3000. gadā p.m.ē. Vēlāk attēli kļuva abstraktāki un izveidojās ķīļraksts. Rakstība ļāva rasties eposam, kuru divupieši sacerēja par Urūkas valdnieku Gilgamešu ap 2000. gadu p.m.ē.

Divupē pastāvēja politeisms - daudzdievība. Valdniekus uzskatīja par dievišķām būtnēm un dievus godāja tempļos - zikurātos - pakāpienveidīgās piramīdās ar dievu templi virsotnē.

Zemkopības dzimtene

Divupi uzskata par vietu, kurā radās zemkopības nozare. To pieskaitīja pie «auglīgā pusmēness» zemēm, no kurienes izplatījušās pirmās labības kultūras. Labības graudzāļu šķirnes šeit auga savvaļā, un cilvēki iemācījās graudus ne tikai novākt un izlietot pārtikā, bet arī audzēt un uzglabāt. Labības graudus sākumā lietoja uzturā putraimu veidā, bet vēlāk cepa neraudzētas mīklas plāceņus. Eksperimentējot cilvēki iemācījās cept tādu maizi, kādu to pazīst mūsdienās.

Divupē mēnešiem nelija lietus, tādēļ cilvēki apūdeņoja laukus. Tigras un Eifratas lejtece veidoja purvainu līdzenumu ar vairāku metru biezu auglīgu dūņu kārtu. Lai šo zemi varētu apstrādāt, bija jārok kanāli, ūdens jānovada no laukiem un jāsaglabā sausajam periodam.

Attīstības procesā no ciemiem radās pirmās pilsētvalstis. Pilsēta sākotnēji bija kā liels ciems, kurā atradās tirgus, tiesu un sanāksmju vieta, templis dieviem. Pilsētu pārvaldīja valdnieks, kas bija arī galvenais tiesnesis un augstākais priesteris. Vēlāk veidojās arī lielpilsētas.

Laika gaitā attīstījās amatniecība, un pret amatniecības izstrādājumiem varēja iemainīt lopkopības un zvejniecības produktus, kā arī zvērādas, ko piegādāja apkārtējās ciltis, kas nenodarbojās ar zemkopību. Tas veicināja preču apmaiņu un palīdzēja attīstīties tirdzniecībai. Piemēram, šumeri piedāvāja vilnu, dateles, graudus, kurus iemainīja pret zeltu, sudrabu un akmeni. Viņi ar laivām pa upēm veda savu preci pārdot arī uz tālākām zemēm. Laivas būvēja no zariem un ādas. Vēlāk šumeri sāka būvēt arī kuģus, ar kuriem devās tālākos ceļojumos. Tirdzniecība notika ar Indiju, Irānu un Mazāziju.

Divupes teritorijā 3. g. t. p.m.ē. ieradās akadieši. Viņu pamatnodarbošanās bija lopkopība. Laika gaitā akadieši aizguva no šumeriem reliģiju, saimniekošanas paņēmienus un paražas.

Likumi akmenī iekalti

Divupē sabiedrības vidusslāni veidoja amatnieki un tirgotāji. Šie cilvēki zināmā mērā ietekmēja Divupes kultūras attīstību. Tirgotāju un amatnieku bērni mācījās skolās kopā ar augstmaņu bērniem. Mācības šajās skolās vadīja priesteri un rakstveži.

Amatnieki savās darbnīcās varēja nodarbināt vergus. Bet reizēm vergiem piederēja darbnīcas, par kurām viņi savam saimniekam maksāja nodevas.

Satiksmei Divupē ap 2500. gadu pirms mūsu ēras sāka izmantot spieķu riteņu pajūgus, bet ap 1500. gadu pirms mūsu ēras kravu transportēšanai izmantoja kamieļus.

Nozīmīgs pavērsiens likumdošanā bija Hamurapi likumu izdošana, kas bija pirmie rakstītie likumi Divupē. Valdnieks Hamurapi Babilonijā valdīja no 1792. g. p.m.ē. līdz 1750. g. p.m.ē. Šajā laikā tika apkopoti un sakārtoti visi Divupē eksistējošie likumi. Tos iekala uz akmens staba, kuru dēvē par Hamurapi stēlu. Likumu kodekss ietvēra 282 likuma pantus, kurus pierakstīja ķīļrakstā. Hamurapi likumi regulēja visdažādākās attiecības: ar likumu tika aizsargāti valdnieka, tempļu un iedzīvotāju īpašumi un noteiktas īpašumu tiesības, tika noteikta arī tiesāšanas kārtība. Smagi tika sodīti zagļi un vergi, kuri nepakļāvās saimniekam.

Pastāvēja rūpīgi izstrādāta nodokļu sistēma. Zemnieki maksāja nodokļus ar pārtikas produkciju, tirgotāji - ar ievestajām ārzemju precēm, amatnieki - ar saviem izstrādājumiem. Pakļauto pilsētu ieņēmumi un izdevumi tika reģistrēti grāmatās, ierēdņi uzskaitīja pavalstnieku mantu. Bija jāpilda arī klaušas valsts darbos, jāmaksā upju un vārtu nodevas.

Īpašu ieguldījumu Divupes attīstībā sniedza valdnieks Nebukadnecars II, kurš pārspēja visus iepriekšējos valdniekus ar vērienīgiem celtniecības darbiem Babilonā. Tika būvētas pilis un ap 600. gadu p.m.ē. izveidoti slavenie gaisa dārzi, kurus grieķi nosauca par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Tos valdnieks veltīja savai sievai Amitijai.

Šie aptuveni 1000 kvadrātmetru lielie gaisa dārzi bija izveidoti uz septiņām terasēm. Simtiem vergu caurām diennaktīm grieza milzīgu ratu, kas ādas spaiņos smēla Eifratas ūdeni un nogādāja to līdz augšējai terasei.

Gaisa dārzus 482. g. p.m.ē. nopostīja Persijas valdnieks Kserkss I. Pilnīgi gaisa dārzi aizgāja bojā 2. gadsimtā p.m.ē., partiešu (persiešu ciltis, kas dzīvoja dienvidaustrumos no Kaspijas) iebrucēju un plūdu dēļ. Ūdens pamazām sagrāva slikti apdedzinātos ķieģeļus, ar laiku iebruka terases, no kurām nekas nepalika pāri. Tādējādi izveidojās uzskats, ka nekādu gaisa dārzu nekad nav bijis un mīts par tiem radies seno grieķu ceļotāju aprakstīto piedzīvojumu neprecīzu tulkojumu rezultātā.

Astroloģija kā reliģija

Babilonija un Asīrija pārņēma šumeru jeb Mezopotāmijas kultūras tradīcijas. Tajā astroloģiju uzskatīja par oficiālu reliģiju. Babilonijas priesteri vēroja zvaigžņu stāvokli debesīs un to interpretēja, uzskatot, ka notikumus uz Zemes ietekmē notikumi debesīs un no turienes nāk enerģija, kas nepieciešama dzīvībai. Saule, lietus un arī vētras. Pastāvēja uzskats, ka visi spēcīgie dievi atrodas debesīs. Debesu spīdekļi tika pielūgti, un Babilonijas astrologi piešķīra tiem dievišķu nozīmi.

Senajā Babilonijā zināja Marsu, Saturnu, Merkuru, Jupiteru un Veneru. Tika novērota šo planētu un Saules un Mēness kustība debesīs, un pēc tās astrologi secināja, kādu likteni un notikumus dievi ieplānojuši cilvēkiem. Astroloģiju izmantoja kopējam labumam, tika aplūkoti valdnieku un valsts likteņi.

Katra planēta, Saule un Mēness tika identificēti ar kādu no dievišķajiem patroniem: Saule ar dievu Šamašu, Mēness ar dievu Sinu, Jupiters ar dievu Marduku, Marss ar dievu Nergalu, Venera ar dievieti Ištaru, Merkurs ar dievu Nabu un Saturns ar dievu Ninurtu.

Tajā laikā astroloģija bija cieši saistīta ar atklājumiem astronomijā, tāpēc vērā ņemams ir Babilonijas ieguldījums un pētījumi šajā jomā. Babilonijā astronomiskās parādības sāka pētīt ap 2500. gadu p.m.ē., no sākuma atklājot zvaigznes un zvaigznājus, bet vēlāk jau iepazīstot planētas un noskaidrojot, ka rīta un vakara zvaigzne ir viens un tas pats debesu spīdeklis - Venera.

Īpaši astronomija uzplauka 7. gs. p.m.ē., kad babiloniešu astronomi ieviesa debess ekliptikas joslas dalījumu divpadsmit zodiaka sektoros. Viņi atklāja arī 19 gadus garo Mēness un Saules kustības ciklu, kas deva iespēju saskaņot Mēness kalendāru ar Saules kalendāru. Tiek uzskatīts, ka debesu novērojumi notika no zikurātu tempļa.

Tieši no Divupes nāk mūsdienu laika mērīšanas sistēma - kalendārs. Divupiešu kalendārā bija 12 mēneši, nedēļā - 7 dienas. (Septiņi Divupē skaitījās laimīgs skaitlis.) Gada garuma aprēķināšanai divupieši izmantoja Mēness fāzes, tādēļ gada garums bija ~ 350 dienas. Šī iemesla dēļ mēnešu skaits gadā mainījās - reizēm tie bija 12, bet reizēm - 13 mēneši.

Astronomi un astrologi nekļūdīgi prata noteikt Saules un Mēness aptumsumus, pat noteikt precīzu laiku, kad vajadzētu parādīties kādai jaunai zvaigznei.

Divupieši bieži vēlējās izzināt savu likteni, tāpēc zīlēja pēc ūdenī ielieta eļļas piliena formas, pēc dzīvnieku uzvedības, pēc dūmu strūklas virziena, pēc upurdzīvnieka iekšām. Populāra bija arī numeroloģija, mēģinājumi atklāt skaitļu dziļāko jēgu.

Mitoloģiskā pasaules uztvere

Divupes iedzīvotāji iekļāvās dabas ritējumā un dzīvoja saskaņā ar to, uzskatot, ka viņus ietekmē gari, dažādas dievības, dēmoni, kuri sniedz gan labu ražu, plūdus, veselību, pārticību, gan arī nelaimes, sausuma brīžus un slimības.

Divupieši uzskatīja, ka viņi dzīvo pasaules okeāna centrā, bet apkārtējo teritoriju sadalīja pazīstamajā, labajā, savā, nepazīstamajā, ļaunajā un svešā. Viņi uztvēra pasauli kā koku, kuram lapotne simbolizē debesis - dievu valstību, stumbrs - zemi, kur mīt cilvēki, saknes - pazemi, no kuras neatgriežas. Tas bija pasaules koks, dzīvības koks.

Ne tikai pasauli divupieši iedalīja tuvajā un tālajā, tā dalīja arī dievus. Pie tuvajiem dieviem cilvēki vērsās pēc palīdzības, uzskatot par sargātājiem, aizbildņiem, labklājības nodrošinātājiem. Šo dievu darbības bija vērstas uz cilvēkiem, un viņi nebija tik spēcīgi kā tālie dievi. Savukārt tālie dievi radīja pasauli, nepievēršoties tieši cilvēkiem.

Divupē domāja, ka katram cilvēkam ir savs dievišķais aizbildnis, kas sargā no nelaimēm. Savs aizbildnis bija arī katrai pilsētai. Šim dievam par godu būvēja tempļus, nesa ziedojumus. Dievu raksturīgās īpašības atspoguļoja pašu cilvēku vērtības un rakstura iezīmes. Kad vara nonāca kareivīgo asīriešu rokās, dieviem piedēvēja vairāk kareivīgu raksturu.

Divupē uzskatīja, ka cilvēks ir dievu kalps, radīts, lai strādātu un godātu dievus. Pastāvēja uzskats - ja cilvēki domā un gādā tikai par sevi, tad dievi viņus soda ar dažādām nelaimēm un slimībām, taču katram ir savs liktenis, kuru dievi pilnībā nespējot ietekmēt.

Cilvēki bija pārliecināti, ka eksistē daudzi dievi, kuri veido hierarhiju. Divupes iedzīvotāji lielu uzmanību pievērsa arī skaitļu simboliskajai nozīmei un katram no dieviem piešķīra savu skaitli. Tika izveidota dievu rangu tabula, un jo tuvāk kāds dievs atradās cilvēkam, jo mazāks bija viņa kārtas numurs. Par galvenajiem dieviem divupieši uzskatīja Anu - debesis, Enlilu - vējš, zeme, vētra, Enki - okeāns, ūdens, arī maģijas, gudrības, auglības, amatniecības dievs un aizbildnis.

Ūdens dievs Enki jeb Ea

Tā kā divupiešiem dzīvei un labklājībai svarīgs bija ūdens, ļoti cienīts tika dievs Enki jeb Ea. Viņu bieži vien attēloja daļēji kā zivi un kalnu kazu, ar divām ūdens straumēm, kas plūst no pleciem, simbolizējot divas upes - Tigru un Eifratu. Divupieši uzskatīja, ka Enki jeb Ea radījis civilizāciju un cilvēkiem daudz ko iemācījis. Šīs zināšanas nestas no ūdens dzīlēm, kur dievs dzīvojis.

Mitoloģija vēsta, ka Enki jeb Ea katru dienu iznāca krastā, lai aplūkotu, kas notiek uz zemes un kā klājas cilvēkiem, bet katru nakti atgriezās atkal ūdenī.

Kāds mīts par Enki jeb Ea līdzinās Lielo plūdu sižetam Bībelē. Viņš esot izglābis cilvēci no iznīcības Lielajos plūdos - licis būvēt lielu kuģi, kurā varētu patverties daudz cilvēku un dzīvnieku, kā arī parādījis augstu kalnu, kurp kuģim doties. Pēc Lielajiem plūdiem izlemts, ka jārada vairāk cilvēku un pret viņiem jāizturas vairāk kā pret partneriem, nevis kalpiem.

Dievu Enki jeb Ea saistīja ar divkāršā spirālē savītām čūskām, kas asociējas ar DNS dubultspirāli. Viņu uzskatīja par cilvēcei labvēlīgu dievību, kas atbild ne tikai par ūdeņiem, bet arī ir kultūras, gudrības un civilizācijas dievs.

Enki jeb Ea bija plaši izplatīts un labi zināms dievs Babilonijā un Asīrijā, jo viņam būvētus tempļus un svētnīcas var atrast Ūrā, Girsu, Siparā, Bābelē, Ninīvē un Nipūrā. Dievam tika piedēvēti arī daudzi epiteti, sniegti cieņas apliecinājumi, kas saglabājās šumeru kultūrā no vissenākā perioda līdz visvēlākajam periodam.

Tika pieņemts, ka Enki jeb Ea darbojas kā demiurgs (radītājs), kurš deva Tigrai un Eifratai ūdeni, ielaida tajās zivis, arī mežus piepildīja ar zvēriem un putniem, ļāva izaugt graudzālēm. Lai būtu kam to visu baudīt, viņš radīja un mācīja cilvēkus, radīja likumus, nostiprināja attiecības starp cilvēkiem un dieviem.

Enki jeb Ea kārtoja cilvēku dzīvi, sniedza viņiem arklu, kapli, ecēšas un pajūgu, lai labi veiktos darbi, sagādāja mājlopus un gādāja, lai tie būtu labi baroti, deva augļu kokus, radīja veidni ķieģeļu izgatavošanai, lai mācītu cilvēkiem celt mājas. Viņš nosprauda robežas, nodrošināja valsts uzplaukumu un cilvēku labklājību, pārticību, deva plašas zināšanas un taisnīgus likumus, arī iecēla varenus šumeru valdniekus.

 

Abonē