IZZINI SEVI! Kā saklausīt sevi... mandalās

 
As­tro­lo­ģe, li­to­te­ra­pei­te un man­da­lu auša­nas spe­ci­ālis­te Lī­ga Mic­kē­vi­ča un vi­ņas īpa­šā man­da­la. Lī­ga Mic­kē­vi­ča man­da­lās ie­mū­ži­nā­ju­si sa­vas as­tro­lo­ģis­kās zi­nā­ša­nas par sti­hi­jām – Ugu­ni, Ūde­ni, Zem­i un Gai­su. Vi­ņa man­da­las vei­do­ju­si no vil­nas dzi­jas – da­bī­ga ma­te­ri­āla, jo ir bū­tis­ka arī iz­man­to­tā ma­te­ri­āla ener­ģē­ti­ka. ©Edmunds Brencis/F64 Photo Agency

Aus­tas man­da­las? Kur tad no­slēp­tas stel­les? Man­da­lu audē­ja sme­jas, ka šā­dus jau­tā­ju­mus dzird bie­ži. Lī­ga Mic­kē­vi­ča man­da­lu auša­nu ie­mā­cī­ju­sies in­te­re­ses pēc – jo ne­ti­ka uz se­mi­nā­ru. «Ma­ni uz­ai­ci­nā­ja uz se­mi­nā­ru par man­da­lu auša­nu. Ne­ti­ku. Sā­ku pa­ti mek­lēt, kā to da­ra,» vi­ņa stās­ta. Vi­ņa man­da­lu dē­vē par cil­vē­ka mikro­kos­mo­su. Vei­do­jot man­da­lu, cil­vēks ne­var at­ras­ties no­ma­ļus no ci­tiem un se­vis, vi­ņam ir jā­at­ro­das šeit un ta­gad. Dau­dziem cil­vē­kiem šī sa­jū­ta ir jā­ie­mā­cās.

Mek­lē­ju­mi aiz­ved pie zi­nā­ša­nām

Ga­na il­gi Lī­gas Mic­kē­vi­čas mai­zes darbs bi­ja sais­tīts ar fi­nan­šu no­za­ri. Vi­ņa at­ce­ras: «Sa­pra­tu, ka ma­ni tas vairs ne­sa­is­ta. Pie­nā­ca brī­dis, kad sa­pra­tu - kaut kas nav pa­rei­zi. In­te­re­sē­jos par as­tro­lo­ģi­ju, un sa­ga­dī­jās, ka Jel­ga­vā, kur dzī­vo­ju, at­vē­ra Ham­bur­gas as­tro­lo­ģi­jas sko­las fi­li­āli. Sā­ku stu­dēt, ma­ni tas aiz­rā­va. As­tro­lo­ģi­ja ļauj sa­kār­tot se­vi, sa­prast dau­dzas lie­tas. Pirms tam ju­tos kā ri­te­nī: mā­ja - darbs - bēr­ni.»

Drau­dze­ne In­ta Blū­ma ie­pa­zīs­ti­nā­ja Lī­gu ar ak­me­ņu pa­sau­li. «Cil­vēks ir da­bas da­ļa. Kopš tā brī­ža, kad ie­pa­zi­nos ar ak­me­ņiem, bi­žu­tē­ri­ju vairs ne­va­ru uz­likt. Ta­gad pa­ti ve­ru ro­tas. Sā­ku ak­me­ņus pē­tīt dzi­ļāk un no­nā­cu līdz li­to­te­ra­pi­jai. Iz­mē­ģi­nā­ju­mu tru­sī­tis bi­ja mans vīrs. Viņš iz­tu­rē­jās skep­tis­ki, ne­ti­cē­ja, bet ta­gad pats tau­jā: kad uz­lik­si man ak­me­ņus? Pār­bau­dī­ja uz sa­vas ādas un sa­ju­ta, ka pa­līdz. Ak­me­ņi har­mo­ni­zē un ra­da līdz­sva­ru.»

In­ta Blū­ma bi­ju­si «vai­ni­nie­ce» Lī­gas aiz­rau­tī­bai ar man­da­lu vei­do­ša­nu. Drau­dze­nes sa­lo­nā Lī­ga ap­mek­lē­ju­si se­mi­nā­ru par man­da­lu zī­mē­ša­nu. «Zī­mē­ju, ka­mēr ju­tu, ka es­mu se­vi iz­smē­lu­si. Es vien­mēr gri­bu ko jaun­u. Cil­vē­kam vi­su mū­žu ir jā­mā­cās.» Tā­pēc aici­nā­jums ie­mā­cī­ties aust man­da­las nā­cis īs­ta­jā brī­dī. Rok­dar­bi Lī­gai pa­de­vu­šies un pa­ti­ku­ši - jau bēr­nī­bā lel­lēm šu­vu­si un tam­bo­rē­ju­si klei­tas.

Ne­bai­dies no sa­va ra­do­šu­ma!

Man­da­lu auša­nas sko­lo­tā­ja ir pār­lie­ci­nā­ta, ka šīs zi­nā­ša­nas ir ap­gūs­ta­mas ik­vie­nam, tur­klāt, aužot man­da­las, tiek no­slī­pē­ta pa­cie­tī­ba. Nav slik­ti stei­dzī­ga­jā un pa­vir­šu, ga­rām­skrie­no­šu at­tie­cī­bu pil­na­jā pa­sau­lē, vai ne? At­liek ap­gūt pa­mat­ele­men­tus, un tā­lāk katrs pats var dar­bo­ties, kā tīk.

«Ska­tos, cik vieg­li tas nā­kas bēr­niem. Vi­ņiem pirk­sti­ņi kus­tas, pie­au­gu­šam cil­vē­kam ir grū­tāk, pirk­sti vairs nav tik veik­li. Bēr­niem ir mil­zīgs prieks par to, ko pa­vei­ku­ši. Kat­rā ir ie­likts ra­do­šais po­ten­ci­āls, bet pie­au­got esam to pa­zau­dē­ju­ši. Mēs ne­ļau­jam sev iz­paus­ties, bet, vei­do­jot man­da­las, va­ram iz­paust ra­do­šo po­ten­ci­ālu. Kad ie­grim­sti sa­jū­tā «šeit un ta­gad», tad pro­blē­mas aiz­mir­stas. Dau­dzas sie­vie­tes vē­lāk prie­cā­jas par to, ko ra­dī­ju­šas, un ne­tic, ka to pa­vei­ku­šas. Ta­ču uz­aust man­da­lu var ik­viens. Tas ir pat va­ja­dzīgs, jo no­tiek darbs ar se­vi,» uz­ska­ta Lī­ga Mic­kē­vi­ča.

Vi­ņa sa­vu aus­to man­da­lu iz­stā­di vei­do, lai pa­rā­dī­tu, ka vi­sap­kārt ir daudz in­te­re­san­tu lie­tu un no­dar­bju. «Es gri­bu iz­stā­dīt dar­bus, lai cil­vē­ki ie­rau­ga ie­spē­jas. Vi­ņi ne­zi­na, kas tā par auša­nu, un ne­nāk mā­cī­ties, jo bai­dās. Kad ie­rau­ga un pa­mē­ģi­na - ci­ta lie­ta. Ko man pa­šai man­da­lu auša­na de­vu­si? Ne­va­ru teikt, ka kra­si iz­mai­nī­jos. Daudz in­te­re­sē­jos par ezo­te­ri­ku arī pirms tam, bet man vien­kār­ši pa­tīk ra­dīt kaut ko jaun­u un ie­prie­ci­nāt ci­tus. Tad es kļūs­tu lai­mī­gā­ka un prie­cī­gā­ka. Ne­va­jag da­rīt da­rī­ša­nas pēc, bet tā­lab, lai ci­tiem sa­gā­dā­tu prie­ku,» no­teic Lī­ga Mic­kē­vi­ča.

Jā­klau­sa in­tu­īci­jai

Vi­ņas ie­tei­kums skan: «Ie­dzi­ļi­nies se­vī un ra­di sa­vu man­da­lu! Pēc ma­nām sa­jū­tām, zī­mē­ša­na ir ātrs veids, kā tikt va­ļā no slik­tām emo­ci­jām. Auša­na ļauj pa­ma­tī­gāk ie­dzi­ļi­nā­ties se­vī, strā­dāt ar se­vi. Tā ap­vie­no vi­sus cil­vē­ka ķer­me­ņus, ne ti­kai no­dar­bi­na fi­zis­ko.» Lī­ga ir ie­vē­ro­ju­si, ka iz­do­mā­tā for­ma vai krā­sas dar­ba gai­tā mai­nās. In­tu­īci­ja pie­la­bo ar prā­tu sā­kot­nē­ji vei­do­to man­da­las zī­mē­ju­mu, un ne­sa­nāk tas, ko audē­ja bi­ja ie­do­mā­ju­sies. Vi­ņa ie­sa­ka - prā­tu pā­rāk klau­sīt ne­va­jag.

Zi­nā­tājs var «no­la­sīt» man­da­las vei­do­tā­ju. Tas, kā vei­dots man­da­las centrs, no­rā­da par cil­vē­kam ak­tu­ālā­ko - gan krā­sas, gan for­ma, lai gan ne­esot daudz pa­ņē­mie­nu, kā iz­vei­dot cen­tru. Pēc man­da­las tur­pi­nā­ju­ma uz ma­lām var spriest par to, kā cil­vēks mij­ie­dar­bo­jas ar pa­sau­li. Savulaik notikušajā «Hel­sus» fes­ti­vā­lā Lī­ga no­vē­ro­ja, ka meis­tar­dar­bnī­cas ap­mek­lē­tā­ji lie­lā­ko­ties iz­vē­lē­jās zi­lo un za­ļo krā­su, lai gan vi­ņa bi­ja sa­ga­ta­vo­ju­si vi­su to­ņu dzi­ju. Zi­lā krā­sa tiek sais­tī­ta ar zi­nā­ša­nām, in­tu­īci­ju un mis­ti­ku, bet za­ļo tul­ko kā ra­do­šo, dzie­di­no­šo krā­sa. Lu­cav­sa­lā man­da­lu vei­do­tā­ji ne­iz­vē­lē­jās brū­nos jeb ze­mes to­ņus, kas lie­ci­na gan par sta­bi­li­tā­ti, gan var no­rā­dīt uz dep­re­sī­vām sa­jū­tām un ener­ģē­tis­kiem blo­kiem. Lī­ga Mic­kē­vi­ča pie­bilst, ka caur krā­sām ru­nā zem­ap­zi­ņa. Cil­vēks iz­vē­las šo­brīd ak­tu­ālā­ko krā­su, bet, kad pats ir mai­nī­jies, tad arī krā­sas pa­tīk jau ci­tas.

Sa­de­dzi­ni un at­va­dies

Man­da­lu var aust ne ti­kai tā­lab, lai ie­mū­ži­nā­tu sa­vus šā brī­ža pār­dzī­vo­ju­mus, bet arī no­teik­tam mēr­ķim, pie­mē­ram, ce­ļo­ju­mam. «Ma­te­ri­āla­jā pa­sau­lē ru­nā­jot - vi­sam, ko gri­bi sa­sniegt,» kon­kre­ti­zē Lī­ga Mic­kē­vi­ča. «Ie­au­žot ener­ģē­ti­ku, kat­ru die­nu no­lie­kam man­da­lu sa­vā priekš­ā, pa­do­mā­jam un pa­me­di­tē­jam. Kad re­zul­tāts sa­sniegts, man­da­lu var sa­de­dzi­nāt. Tā ie­sa­ka da­rīt, kad grib tikt va­ļā no slik­tā. Ne­ga­tī­vo ie­auž, trans­for­mē man­da­lā un to sa­de­dzi­na - lai iet prom. Es­mu pa­ti iz­mē­ģi­nā­ju­si. Uz­au­du, prie­cā­jos vai­rā­kas die­nas, līdz ju­tu, ka man­da­la trau­cē. Tā bi­ja se­vi iz­smē­lu­si, tā­pēc sa­de­dzi­nā­ju un sa­pra­tu kā­du sa­va rak­stu­ra ie­zī­mi, kas ne­kur nav pa­zu­du­si, bet ir trans­for­mē­ju­sies. Tā­pēc man to man­da­lu vairs ne­va­ja­dzē­ja.»

Man­da­las lat­vie­šu brā­lis - ķists

Man­da­las au­tors iz­pauž sa­vu iek­šē­jo ener­ģi­ju. Tas - pirm­kārt. Otr­kārt, man­da­la ir do­mā­ta aiz­sar­dzī­bai, tā­pat kā lat­vju zī­mes. Aus­tu man­da­lu zi­na Ti­be­tā un Mek­si­kā. In­di­āņu cilts­tēvs, kad pie­dzi­ma dēls, auda man­da­lu sa­va bēr­na, sa­vas cilts aiz­sar­dzī­bai. Arī in­di­āņu sap­ņu ķē­rājs at­gā­di­na ne­lie­lu man­da­lu. Man­da­lu pa­zi­na Lat­vi­jā un Krie­vi­jā.

Par Lat­vi­jas man­da­lu var dē­vēt ķis­tu (no­sau­kums cē­lies no sie­ta, ko lie­to grau­du iz­kra­tī­ša­nai no sal­miem). Le­jas­kur­ze­mē to ga­ta­vo­ja uz čet­riem vai se­šiem ko­ci­ņiem no pī­tām sa­lmu plāk­snēm. Tās ti­ka pie­kār­tas ci­ta pie ci­tas, bet pie kat­ras plāk­snes pie­kā­ra ma­zā­ku četr­stū­rai­nu vai seš­stū­rai­nu pi­nu­mu. Ķis­tu pie­stip­ri­nā­ja pie gries­tiem, lai tas brī­vi griez­tos. Pēc ķis­ta kus­tī­bas sprie­da par ener­ģē­ti­ku tel­pā.

Sa­vu­kārt slā­vi vei­do­ja mā­jas sar­gā­tā­ju no di­viem sa­krus­to­tiem ko­ci­ņiem un krā­sai­nām dzi­ji­ņām, un krust­vei­da pa­ma­tam va­ja­dzē­ja sa­da­līt, iz­klie­dēt la­bos, sar­gā­jo­šos spē­kus uz vi­sām četr­ām de­bess pus­ēm.

 

Rīgas namu pārvaldnieks