Psihoterapeite Ināra Vārpa nevairās no asiem vārdiem. Tos klausoties vai lasot, katrs pats var pārbaudīt savu briedumu – spēju reaģēt uz kritiku. Var paskatīties bērna sejā un ieraudzīt sevi, jo bērns ir vecāku spogulis. Vai mans bērns ir laimīgs? Viņš smejas? Ir sadrūmis? Nikns? Naidīgs? Var sev pajautāt, kāpēc reālā dzīve šķiet biedējoša gan pašam, gan bērnam un ko meklējam virtuālajā pasaulē. Var sevi testēt un noskaidrot, kā reflektē ar iluzoro pasauli, kurā dzīvo instagramisti, tviterotāji, feisbukotāji un kādus plāksterus tādējādi līmē uz savām brūcēm.
- Jūsuprāt, cik bīstama ir aizraušanās ar tehnoloģijām, «sēdēšana» sociālās saziņas vietnēs, savu foto izlikšana instagramā - kurš skaistāks, kurš bagātāks, kurš tālāk aizbraucis?
- Tehnoloģiju progress ir cilvēces regress. Einšteins teica apmēram tā: man bail, ka pienāks diena, kad tehnoloģijas valdīs pār cilvēkiem un pasauli piepildīs idiotu ģenerācija. To, ka tehnoloģiju progress ir cilvēces regress, mēs tagad redzam. Bez palīgierīcēm cilvēki nemāk atrast vajadzīgo galamērķi, dzīve ir paralizēta, ja nav elektrības.
Cilvēki sūdzas, ka ir daudz stresa. No kā? Pilsētā dzīvoklis ir silts. Lai pārslēgtu programmas televizoram, pat dibens nav jāpaceļ. Grīdu tīra «iRobot», traukus mazgā traukmašīna, veļu - veļmašīna. Lai būtu gaisma, skali nav jādedz, atliek nospiest podziņu. Nav jāraksta vēstules ar roku, var izmantot «copy-paste» metodi. Tehnoloģijas ir tiktāl atvieglojušas dzīvi, ka cilvēks zaudē elementāras prasmes.
Var dēvēt par pozu, bet ir cilvēki, kuri nelieto mobilos telefonus, internetu. Tas ir veids, kā sevi saglabāt kā tīrradni. Arī es nelietoju GPS un «Waze», paļaujos uz savu galvu, pajautāju cilvēkiem un reti kļūdos vai zaudēju liekus kilometrus apmaldoties. Es cenšos saglabāt savu neatkarību un patstāvību, negribu vergot tehnoloģijām. Izvēle ir.
- Kad jāsāk uztraukties par iespējamu atkarību no tehnoloģijām?
- Atkarību ļoti labi palīdz saprast trīs līmeņi. Pirmais. Atkarība kā neizbēgamība. Pasaule attīstās, cilvēka prāts ir ģeniāls un izdomā daudz ko jaunu, piemēram, tāda ir arī interneta attīstība. Ir lietas, ko nevaram ietekmēt. Novecošana ir neizbēgama. Ja zini, ka nebūsi mūžīgi jauna un skaista, un tas ir dabisks process, kas notiks tālāk? Vai tev sāksies histērija un panika un tu darīsi sevi smieklīgu, kļūdama atkarīga no plastisko operāciju daudzuma, un katra krunciņa būs traģēdija? Arī tehnoloģiju attīstība ir neizbēgama - šim aifona modelim sekos nākamais, šim BMW sekos labāks modelis. Jautājums, vai tu histēriski nomainīsi iepriekšējo modeli pret nākamo. Tas nozīmē, ka nespēj pieņemt neizbēgamību, un tā ir tava iekšējā infantilā daba vai dziļa nevērtības sajūta.
Vai nāve. Nāve ir neizbēgama. Vienīgā skaidri zināmā lieta, kas ar mums notiks - mēs nomirsim. Tikai nezinām, kad un kā. Bieži vien liela daļa cilvēku eksistenciāli dzīvo nāves bailēs - nāvi nepiesaucot, par nāvi nedomājot un dzīvojot lielā trauksmē, ka viss jāpaspēj, jābūt mūžīgi jaunam un pirms nāves ir jāizmīlē 50 puiši vai 102 sievietes, jāuzkāpj Elbrusā un jāapceļo pasaule. Bieži vien tā ir nespēja pieņemt neizbēgamību. Neizbēgamas lietas ir, bija un būs. Mums ir jāpārskata sava attieksme.
Nākamais posms ir atkarība kā nepieciešamība, kad dzīvei nepieciešamās lietas kļūst par izdzīvošanas jautājumu. Šajā posmā pastāv atšķirība starp bērniem un pieaugušajiem, lai gan ne visi pieaugušie ir sasnieguši briedumu.
- Kas liecina par briedumu?
- Cilvēkam ir nepieciešams ēdiens, drēbes, saziņas līdzeklis telefons, televizors, draugi, pārvietošanās līdzeklis, hobiji, grāmatas, mākslas priekšmeti, koncertu apmeklējums, sekss, attiecības, svētki, arī labs šampanietis laiku pa laikam. Varbūt - kādreiz aizbraukt uz Montekarlo un uzspēlēt kazino, lai pārbaudītu, kā tas ir. Kādi ir zaudējumi, ja šo lietu nav. Tas ir cilvēka lēmums, cik daudz ir par daudz. Cik daudz kleitu vai kurpju vajag. Tajā skaitā - cik daudz laika ir nepieciešams pavadīt sociālajos tīklos.
Pieaudzis cilvēks spēj argumentēt: jā, es šobrīd rakstu maģistra darbu, un man pusgadu ir nepieciešams pavadīt astoņas stundas internetā. Pieaudzis, vesels, pašpietiekams, nobriedis un mentāli vesels cilvēks ir kritisks un spēj pamatot savu lēmumu. Ja saka - tas ir viss, ko man dzīvē vajag, un tad nu gan es būšu laimīgs - tad viņa patmīla, pašvērtība ir ievainota, viņš neapzinās sevi kā vērtību, ka var būt cienīts un mīlēts. Tad šī, iespējams, nepieciešamā lieta nav nekas vairāk kā plāksteris viņa caurajai dvēselei. Tam nebūs gala. Pēc šīs nāks nākamā vajadzība un atkal nākamā, un cilvēks lēmumu pieņems, iekšējas nepārliecinātības vadīts, tas nebūs argumentēts, izsvērts.
Pastāv iekšējā un ārējā drošība. Ja ģimenē pret mani ir izturējušies adekvāti, ir gan mīlējuši, gan likuši robežas, tad man veidojas veselīgs priekšstats par sevi. Es apzinos savu vērtību, talantus, labos rakstura dotumus, spējas, prasmes un arī savas vājās puses. Apzinoties vājās vai problemātiskās puses, es meklēju resursus, kādā veidā tās uzlabot. Tad veidojas veselīgs pašapziņas tēls un iekšējā drošība ir uzbūvēta.
Ja vajag pārspīlētu nemitīgu uzmanību, atrasties kā uz skatuves, redzamā sociālā nišā, tad es uzbūvēju visu, kas ir tā saucamā ārējā drošība - sākot ar brendu drēbēm un beidzot ar dārgiem restorāniem. Un tad man liekas, ka esmu ļoti vērtīgs. Tad apkārtējo cilvēku reakcija rada vēl vairāk sakropļotu veidolu, ka ar mani viss ir kārtībā.
- Ir jauna profesija - instagramisti. Viņi pelna ar savām fotogrāfijām, un daudzi ir pat pārliecināti, ka viņi ir kaut kas īpašs tāpēc, ka ir skaistas bildes un labi izskatās.
- Nonākam pie trešā līmeņa. Kāpēc tev nepieciešams instagrams, atkailināšanās, privāti atgādinājumi par sevi un norādes «like», «like», «like», es sev patīku? Tas nozīmē, ka to vajag kā zāles. Tā ir atkarība kā slimība. Kā alkohols alkoholiķim, narkotikas narkomānam, sekss seksomānam, šopings šopaholiķim, rīšana ēdiena atkarīgam cilvēkam, kas sevi soda vai atalgo ar ēdienu. Kā attiecību atkarīgajam, kas nemitīgi grib būt attiecībās. Vai kā publicitātes atkarīgam cilvēkam, sociālo tīklu atkarīgajam, tehnoloģiju atkarīgajam. Mums jārunā par atkarīgu, infantilu, sociāli nenobriedušu, traumētu personību - mazu bērnu.
- Varbūt cilvēks neuztver paštīksmināšanos kā slimību?
- Cilvēki par to nedomā. Aizsardzības noliegums ir aizsardzība savam ievainojumam - atsakos uz to skatīties un aizstāvos ar maziem cirvīšiem. Biežākās frāzes, ko saka: nepatīk, neskaties; dzīvoju vienreiz; šīs ir manas tiesības. Tā ir aizsardzība, jo savā iekšējā pasaulē cilvēkam ir bail uz sevi paskatīties kritiski. To sauc par derealizāciju - nespēju uztvert sevi adekvāti, veselīgi, bez spējas augt. Pats dzīvo iekšējā konfliktā un to pārnes uz ārpusi. Instagrams, sociālie tīkli, datori, telefoni ir iluzoras zāles.
- Ja preparējam sabiedrībā notiekošo, tad publiskotā virtuālā dzīve ļauj ieraudzīt, cik daudz ir infantilu pieaugušo. Internetā klejo joks, ka, pateicoties sociālajiem tīkliem, var uzzināt, cik daudz par gudriem uzskatītu cilvēku paziņu vidū izrādījušies… ne tik saprātīgi.
- Tā ir. Vai varat iedomāties, ka viens jurists, advokāts, ekonomists spētu pateikt par sevi: es esmu infantils? Saprotams, ka nē, jo viņš par sevi šādās kategorijās nedomā. Viņam ir sasniegumi, kas no ārējās drošības viedokļa ir brīnišķīgi uzbūvēti, un tā arī ir. Taču iekšējās cilvēciskās kvalitātes un personības veselība bieži vien ir ārpus kritikas.
Vienam narcistiskais patmīlas ievainojums pārvēršas sevis sodīšanā. Viņš šo ievainojumu pārstrādās, būdams upuris un uzprasoties uz citu cilvēku aprūpi, atbalstu, slavināšanu. Otrs teiks, ka ir vislabākais, visbrīnišķīgākais, visperfektākais cilvēks. Tas ir narcisms, paštīksmināšanās. Bet viņš nespēj atzīt, ka, piemēram, angļu valodas prasmes ir sliktas, un spītīgi kā bērns valodu nemācās. Katrs mēģinājums uz to norādīt būs atsists ar uzbrukumu: bet man taču ir laba sirds. Tā ir manipulācija.
- Ikdienā viens ar otru manipulējam visi, bet vai manipulēšana vairāk nepiemīt upurim?
- Atkarīgām personībām. Jā, ikdienā visi nedaudz manipulējam, bērni manipulē ar tētiņu un mammu, bet visām narcistiskām, šizoīdām, atkarīgām personām ir manipulatīva daba. Manipulatīva daba ir cilvēkiem, kuri attaisno savu rīcību un vēlas pārlikt atbildību uz citiem - tā ir tava problēma, ka es tev nepatīku. Viņi neieklausās, ko tu ar aizrādījumu pasaki. Konstruktīva kritika ir vieta izaugsmei, un mums ir jābūt pateicīgiem, ka kāds norāda uz vājajām pusēm.
Nevajadzētu arī pārspīlēt ar secinājumiem par dzīvi virtuālajā pasaulē. Es esmu pateicīga, ka varu piespiest pogu un sarunāties un redzēt cilvēku Amerikā, ka nav jāgaida vairāki mēneši, kamēr vēstule aizceļo. Varam piespiest pogu un nomaksāt rēķinus, neizejot no mājām, nopirkt ceļojumu, ietaupot laiku un resursus. Varam atrast informāciju bibliotēkā citā pasaules malā. Varam strādāt no mājām. Iepazīties internetā. Paldies par tādām iespējām. Tikai, internetā dzīvojot, nav fiziska kontakta, cilvēks ir emocionāli attālināts, nedalās emocijās un klātesamībā un kļūst emocionāli atsaldēts, jo nav dzīvas attiecības. Kad sēdi internetā, tu esi viens ar tehnikas kasti un emocionāli zaudē sevi. Par to runāja Einšteins - tehnika vinnē, un rodas idiotu ģenerācija, kam vajag ātri un bez emocijām tikt pie mērķa.
- Emocijas tomēr ir enerģijas patēriņš.
- Enerģijas apmaiņa.
- Tajā skaitā patēriņš. Tie, kuri sēž pie datora, varbūt nevēlas zaudēt savus resursus, atdot tos citiem.
- Varbūt viņiem nav ko dot. Varbūt agrā vecumā saskārās ar traumatisku realitāti. Varbūt otrajā vai trešajā dzīves gadā, kad nepastarpināti nonākam realitātē, viņi piedzīvoja, ka vecāki ir «Positivus» festivālā, bīčpārtijās, nevis mājās. Bērns iemācījās nejust, jo, iespējams, vecāki bija emocionāli atsaldēti. Viņi bija labi ģērbti, ar labām izglītībām, gadžetiem, bet ar aukstām, atsaldētām sirdīm.
Kā jau teicu, tehnoloģijas ir labas. Bet tehnoloģiju atkarība rodas, ja ir problēmas ar dzīvu komunikāciju, iekšējā nevērtība un apdraudētība. Kad sēžu savā tronī aiz ekrāna, jūtos droši, varu gānīties, lamāties, ķengāties, izgāzt žulti. Tas parāda cilvēka iekšējo nelaimīguma sajūtu, cik viņš ir ļaunīgs, aizvainots. Tādā veidā izlādējas, lai atkal barotos.
- No kā var baroties, ja esi rūgtuma piesūcies kā žultsbeka?
- Ja vecāki ir sāpinājuši, atstājuši bez mīlestības, uzmanības, klātesamības, tas ir ievainojis, radījis dusmas, sarūgtinājumu, bēdas, pārestības izjūtu. Ja to neapzinies, tad esi emocionāli nocietinājis, lai izdzīvotu. Speciālisti - psihiatri, psihologi, psihoterapeiti - terapijā palīdz to apzināties. Kā es saku, cilvēki to visu izvemj terapeitisku attiecību ietvarā, nevis sociālajā vidē. Ja cilvēks neko nedara ar savu personību, pat neapzinās savas traumas, tad «drošā» vidē internetā viņš vemj ārā dusmas, ievainojumus, pats neapzinoties. Un internets ir «brīnišķīga» terapija.
- Tas nepalīdz.
- Vai alkoholiķim alkohols palīdz? Vai narkomānam narkotikas palīdz? Vai seksomānam kārtējais sekss ar jaunu partneri palīdz kļūt laimīgākam? Uz laiku. Bet tieksme saglabājas, vajag vēl un vēl. Cilvēks var izturēt dažas dienas bez «Facebook», bet pēc tam sākas nemiers, paģiru sajūta. Mainās personība, viņš neiet ārā, nesatiek citus, sāk dzīvot nevis reālo dzīvi, kurā ir arī tehnoloģijas, bet virtuālo dzīvi, kurā mīlējas, iepērkas, draudzējas, šķiras.
- Tātad kā nepārkāpt robežu, kad virtuālā dzīve tūlīt, tūlīt nomainīs reālo?
- Definīcija ir vienkārša. Ja lietošana nerada problēmas, lieto vesels. Ja problēmas ir, bet cilvēks turpina darīt, tas nozīmē, ka viņš ir atkarīga personība. Zinājāt, ka atkarība no «Facebook» aktivizē to pašu smadzeņu daļu, ko kokaīns? Ja cilvēks atsakās runāt par problēmām un saka - es negribu to redzēt, dzirdēt un negribu par to runāt; beidz moralizēt; ja tu par to sāksi runāt, es iešu ārā; par to nav jēgas runāt -, tad tas nozīmē, ka viņš ir slims.
- Un nemīl sevi?
- Narcistiskais ievainojums bieži vien ir ceļš uz autoagresiju, pašiznīcināšanos. Visu atkarību pamatā ir pašiznīcināšanās.
- Briesmīgi.
- Reāli. Jo atkarība ir pašiznīcība. Es nezinu, ka esmu vērtīgs. Ko darām ar vērtīgām lietām, grāmatām, relikvijām, dārgiem traukiem, gleznām? Mēs tos sargājam, pieslēdzam pie signalizācijas, liekam priekšā stiklus. Ko mēs darām ar vecām saplēstām biksēm? Izmetam.
Cilvēkam ir tieši tāpat. Ja apzinies savu vērtību, tu par sevi veselīgi rūpēsies. Briedumu var mērīt pēc daudziem kritērijiem. Viens no tiem ir veselīgas rūpes par sevi - svaigs gaiss, šķidrums pienācīgā daudzumā, miegs pienācīgā ilgumā un kvalitātē. Atpūta. Kvalitatīva, nevis pie televizora vai piedzeroties.
Nobriedis cilvēks neļausies tikt pazemots, prot noteikt robežas. Neapmeklē garlaicīgus pasākumus tikai tāpēc, ka visi tur iet. Viņš saskata konsekvences, pieņemot lēmumus, apzinās ieguvumus un zaudējumus. Tātad ir veselīgs dialogs ar sevi, savu iekšējo pasauli.
Problēmcilvēkam, atkarīgajam dialogs ar savu iekšējo es ir apstājies. Daži iestrēgst pirmajā dzīves gadā, ja ir tikuši ievainoti tajā vecumā. Viņi baidās no visa un nemitīgi dzīvo ar iekšēju trauksmi.
Ja trauma piedzīvota otrajā, trešajā dzīves gadā, kad veidojas patstāvība, tad tās vietā iegūts kauns un šaubas. Ja trauma piedzīvota starp trešo un piekto dzīves gadu, kad bija jāmācās uzņemties iniciatīvu, tad iedzīvojas vainas apziņā. Vaino sevi vai citus, vai viņu vaino citi.
Starp sesto un septīto dzīves gadu bija jāmācās un jāattīsta darbīgums - nevis darbošanās, skriešana, bet veselīgs darbīgums. Tā vietā iedzīvojas mazvērtībā, jo cilvēks nevis darbojas, bet ārdās pa dzīvi, nevērtības dzīts, darbuļojas un sadedzina sevi, nevis pieņem apzinātus lēmumus.
Vislielākās traumas ir iegūtas identitātes vecumā starp 13 un 18 gadiem, kad māti un tēvu nevar uzvarēt, seksualitāti nevar atvērt. Tīnis klīst pa pasauli, cīnās, mēdās, noniecina un devalvē autoritātes, mēģina apliecināt savu identitāti. Ja personības attīstības laikā šajā vecumā cilvēks ir dziļi traumēts, tad iegūst lomu difūzijas - viss ir haosā. Gudrs cilvēks, bet uzvedas muļķīgi. Pieaudzis cilvēks, bet rīkojas, uzvedas un domā kā bērns. Māte, bet uzvedas kā meita. Sieva, bet uzvedas kā brīva un pieejama.
Bērnu dienās dzīvojām reaktīvi, pirmajā vietā bija tēvs, māte, pieaugušie un citi, kas bija gudrāki, stiprāki, un mēs uz viņiem reaģējām. Ap identitātes vecumu vajadzēja sākt dzīvot proaktīvu dzīvi, apzinoties sevi, pieņemt lēmumus argumentēti. Ja neesi apzinājies sevi kā cilvēku, izveidojis veselīgas attiecības ar sevi, tu joprojām kā mazs bērns mūc prom no saviem kompleksiem un nemitīgi apliecinies, gribi atgriezenisko saiti, ka ar tevi viss ir kārtībā, tu esi skaista, vislabākā, visgudrākā. Tas, ka esi pārveidojis sevi no neglīta pīlēna par skaistuli, nav palīdzējis sasniegt iekšējo mieru. Ja no nepilnvērtības kompleksa glābjas bēgot, tam nekad nebūs gala.
- Kāpēc cilvēki baidās būt patiesi? Publiski pieejamā virtuālajā vidē lielākoties grib izskatīties skaisti, veiksmīgi, gudri.
- Uz āriņu - skaisti, uz iekšiņu pūst. To bērni ļoti agri iemācās no vecākiem. Vai tad tas nav bijis mūsu kultūrā - mēslus no mājām ārā nenest? Tas ir iekšējās drošības jautājums. Sevi cienošs cilvēks vakariņu galdu uzklās ar svecēm un salvetēm nevis tāpēc, ka ciemiņi nāk, bet tāpēc, ka sevi ciena. Godīgums ir viens no absolūti nepieciešamiem apstākļiem veselīgu attiecību veidošanā. Godīgas attiecības ar sevi, kad nav jāizliekas, ir mentālās veselības un emocionālās stabilitātes pazīme.
Kolēģi no ārvalstīm reizēm ironizē par Latviju. Viņi saka - šeit cilvēki vienu domā, otru runā un trešo dara, un tas nekad nesakrīt. Vidējam latvietim piemīt maza bērna bailes būt īstam.
Mēs esam padomju sistēmas produkti - neteikt patiesību, jo kāds var noklausīties, nerunāt, ko domā, jo var represēt. Bet kur tad esi tu pats? Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz mentāli slimu cilvēku.
- Kā jūs jūtaties, to apzinoties?
- Man tas palīdz dzīvot un veidot labākas attiecības pašai ar sevi. Katrs pats ir savas laimes vai nelaimes kalējs. Ja dzīvojam proaktīvu dzīvi, tad, kā Freids teica, ir tikai viens cilvēks, ar kuru tev sevi jāsalīdzina. Tas esi tu pagātnē. Šodien tev jākļūst labākam par to, kas biji pagātnē. Un ir tikai viens cilvēks, par kuru tev jākļūst labākam nākotnē - tas esi tu šodienā.
Seko jautājums, vai pats sevi nemāni. Tāpēc vajag skatu no malas. Un tas nav «Instragram», «Facebook» vai «Draugiem.lv». Ir jāiet pie cilvēka, kuram ir zināšanas, kas ir tev autoritāte un būs godīgs. Jā, viņš konfrontēs tevi un teiks: tava angļu valoda ir slikta, un tev būtu jāmācās. Vai tu to darīsi? Tā ir laba sadarbība. Es gribu kļūt labāka, un apkārt ir cilvēki, kuri palīdz. Es nekonkurēju, necīnos, neizveidoju savu tēlu un nespiežu «like», «like», «like», un, ja kādam nepatīk, lai neskatās. Es bieži dzirdu jautājumus: nu kāpēc ar mums ir tā, kāpēc mūsu sabiedrībā ir šādi? Jautājums, vai tu sāc ar sevi, jau ir nogurdinājis. Ja es ar sevi strādāšu un savas problēmas apzināšos, meklēšu resursus un tās labošu, veidosies veselīga partnerība, būs veselīga ģimene un sabiedrība kopumā būs veselīgāka. Viena daļa sabiedrības ir labi uztūnēta, bet iekšā mirusi - indivīdi nodarbojas tikai ar ārējā tēla veidošanu, skaistām frizūrām, mājām, restorāniem. Tikko atver muti, tā mati ceļas stāvus, jo iekšā ir vardes, kurkuļi, prusaki, krupji, vēmekļi.
- Par daudziem mentāli slimajiem cilvēkiem domājāt nopietni?
- Bieži atkārtoju joku par sniegu. Pie galda sēž pieci cilvēki un strīdas, kādā krāsā ir sniegs. Viens saka: nav ko strīdēties, sniegs ir balts, un jūs to zināt. Bet četri par viņu ņirgājas: nē, sniegs ir zaļš. Tas viens atkārto: sniegs ir bijis balts un būs balts, zaļš tas var būt, ja aplej ar zaļu krāsu. Četri turpina par viņu smieties. Tas viens nespēkā nokrīt, pagriežas pret debesīm un saka: mīļais Dievs, to nevar pieļaut, tu zini, ka sniegs ir balts. Paveras debesu velve, un Dievs atbild: jā, mīļais, tev ir taisnība, sniegs ir balts, bet viņu ir vairāk.
Ja sabiedrībā mentāla, emocionāla, sociāla, seksuāla slimuma ir vairāk, tad tas kļūst par normu. Ja absolūtās vērtības, piemēram, godīgums, sabiedrības lielākajai daļai nav pieņemamas, tad vinnē meli. Ja sabiedrības lielākajai daļai emocionalitāte, līdzjūtība nav vērtība, tad vinnē cietsirdība. Vai neko nevar darīt? Var. Tas ir sociālās līdzatbildības jautājums. Cilvēki izvēlas, kādā sabiedrībā dzīvot. Virtuālā, rupjā sabiedrībā, labi ģērbtā, toties emocionāli atsaldētā vai emocionāli jūtīgā un pieklājīgā sabiedrībā.
- Sacījāt, ka mūsdienu cilvēkam laika ir vairāk, jo ikdienas pienākumus atvieglo tehnoloģijas. Mēs to laiku notriecam virtuālajā pasaulē?
- Jautājums ir par pašdisciplīnu un to, kam veltām laiku. Vai piespiežu sevi sapucēties arī tad, kad esmu viena. Piespiežu nomazgāt traukus, piecelties no rīta un vingrot, lai labi justos visu dienu. Vai, gaidot sabiedrisko transportu, piespiežu sevi paskatīties debesīs un vērot mākoņus. Tā ir viegla meditācija. Vai piespiežu vakarā iedegt sveces un radīt noskaņu.
Kāda ir atšķirība? Pieaudzis, nobriedis cilvēks, kas ir labs tētis vai mamma savam iekšējam bērnam, to dara. Viņš dzīvo savu pieauguša cilvēka dzīvi proaktīvi, saskaņā ar absolūtām vērtībām. Savukārt atkarīga, problemātiska personība ir mazs bērns. Viņš ir pazaudējies, ar lomu difūziju, iekšēju trauksmju vadīts, apjucis, svārstās pa dzīvi, nemāk sevi pieskatīt. Daži ņem suni, kas viņus izvedīs ārā. Tie ir plāksteri, ko izmanto tā vietā, lai veiksmīgi vadītu savu dzīvi.
Jautājums, kā cilvēks sevi disciplinē, lai vadītu savu dzīvi, labi justos, būtu pašpietiekams, nebūtu skabarga dibenā sev un citiem. Jā, un izmantotu tehnoloģiju progresu. Neatceros, kurš teica, ka daudziem cilvēkiem dzīve ir neizmantoto iespēju kapsēta. Var dzīvot laimīgi, pašpietiekami, veselīgi, veidot attiecības ar citiem cilvēkiem un piedzīvot dzīvi kā iespēju Dieva radītā skaistajā paradīzes dārzā, kur skaistus saullēktus, saulrietus, ūdenskritumus un lakstīgalu var dabūt arī bez naudas. Vajag pacelt dibenu un piespiest sevi iziet laukā. Bet var piespiest podziņu, sēdēt internetā un jūsmot, ak, cik skaistas bildītes salikuši, paskat, kur aizbraukuši, re, cik skaisti mākoņi. Bet tu esi pie datora un to nepiedzīvo, tu priecājies citiem līdzi kā mazs bērns, bet sev to liedz. Tu nepiedzīvo dzīvas emocijas.
CV
Psihoterapeite, narkoloģe. Konsultē dažādu atkarību un citos jautājumos.
Piedalījusies un konsultējusi televīzijas raidījumā «Viņas domnīca», ilgstoši vadījusi raidījumu «Šeit un tagad».
Par sevi teikusi, ka mājās mīļi ir sievišķīgie darbiņi - gatavot ēst, šūt, adīt, tamborēt. Ļoti patīk uguns liesmas, varbūt tāpēc, ka vārds Ināra arābu valodā nozīmē uguns gaisma.
