Astroloģiskās nianses darbā ar kokmateriāliem

 

Koks būvniecībā kopš aizvēsturiskiem laikiem ir uzticams un pārbaudīts materiāls. Tas ir ekoloģisks, rada mājīgumu un, pārvērties mājās, logos, durvīs, mēbelēs vai saimniecī­bas priekšmetos, turpina būt dzīvs.

Lai kok­ma­te­ri­āli kal­po­tu go­dam, to sa­ga­ta­vo­ša­nā va­ram ie­vē­rot as­tro­lo­ģis­kus prin­ci­pus.

Kat­rai lie­tai savs koks

Spe­ci­ālis­ti stās­ta, ka at­ka­rī­bā no ko­ka vei­da un no­zā­ģē­ša­nas lai­ka koks var žūt ātr­i vai il­gi, tas var kļūt mīksts vai ciets, iz­liek­ties vai pa­likt taisns, sa­gla­bāt sa­vas la­bās īpa­šī­bas vai sākt pūt. Vār­du sa­kot, va­ri­an­tu ir daudz.

Da­ži teic, ka ko­ku gā­ša­nai nav slik­tu vai la­bu die­nu, bet sva­rī­gāk ir pa­do­māt, kā­dām va­ja­dzī­bām koks tiks iz­ma­tots – grī­das dē­ļiem, mā­jas celt­nie­cī­bai, mē­be­ļu vai til­tu iz­ga­ta­vo­ša­nai. At­ka­rī­bā no iz­man­to­ju­ma koks­nei ne­pie­cie­ša­mas tās vai ci­tas īpa­šī­bas.

Pie­mē­ram, ko­kiem pie­mīt īpa­šī­ba augot sa­griez­ties uz la­bo vai krei­so pus­i. Ja jum­ta skai­das ne­daudz grie­zī­sies pa krei­si, tad mit­rā lai­kā koks iz­tais­no­sies, bet sau­sā ne­daudz iz­liek­sies un lai­dīs gai­su zem jum­ta, lai tas va­rē­tu iz­žūt. Šāds pa­rei­zi da­ri­nāts jumts kal­pos il­gi un kva­li­ta­tī­vi. Ta­ču, ja tiek da­ri­nā­tas ko­ka ūdens re­nī­tes, tās jā­tai­sa no ko­ka, kas ir taisns un sa­griezts pa la­bi. Šāds koks pēc no­cir­ša­nas vairs ne­grie­žas.

Koks, kas grie­žas pa krei­si, ir stip­rāks ne­kā tas, kurš grie­žas pa la­bi vai aug tais­ni.

At­bil­sto­ši Mē­ness fā­zēm

Daudz­viet pa­sau­lē ko­ku cir­ša­na no­tiek, stin­gri ie­vē­ro­jot Mē­ness fā­zes, un esot pat fir­mas, ku­ras lī­gu­mos ie­kļauj pun­ktus par ko­ku no­cir­ša­nu no­teik­tās Mē­ness fā­zēs un lai­kos, stās­ta Rī­gas Teh­nis­kās uni­ver­si­tā­tes do­cents, zi­nāt­ņu dok­tors un ser­ti­fi­cēts as­tro­logs Ju­ris Biršs. Viņš pie­bilst, ka dau­dzi to, pro­tams, ne­ņem vē­rā, ne­zi­na vai arī rē­ķi­nā­ša­na šķiet pā­rāk sa­rež­ģī­ta, ta­ču tiem, kas ko­kus cērt pa­rei­za­jā lai­kā, pū­les at­mak­sā­jas.

Cil­vē­ki, kas strā­dā ar ko­ku un me­žiem, zi­na, ka ko­ku sa­ga­ta­vo­ša­nai pie­mē­ro­tā­kais laiks ir zie­ma. Tad koks pēc no­zā­ģē­ša­nas ma­zāk «strā­dā», tas it kā dus zie­mas mie­gā un su­la ne­cir­ku­lē tik in­ten­sī­vi. Ta­ču vēl ir arī da­žā­das as­tro­lo­ģis­kas ni­an­ses.

Me­žu iz­strā­dā­tā­ji un mež­sar­gi zi­na, ka vē­jā gāz­tie ko­ki mēdz būt da­žā­di. Ja Mē­ness at­ro­das Skor­pi­ona zī­mē, tad ko­kiem al­ka­tī­gi un strau­ji uz­brūk miz­grau­ži, tur­klāt tie ātr­i vai­ro­jas un bei­gu bei­gās uz­brūk arī ve­se­liem ko­kiem. Tā­pēc šā­dās die­nās me­žu ne­va­ja­dzē­tu tī­rīt.

Me­ža re­ti­nā­ša­nai lab­vē­lī­gas ir trīs die­nas ga­dā – 3. ap­rī­lis, 22. jū­nijs un 30. jū­lijs, un ide­āli, ja šīs die­nas ie­krīt dil­sto­šā Mē­ne­sī. Šā­dās die­nās no­cir­stās at­va­ses ne­at­augs. Re­ti­nā­ša­nai iz­man­tot var arī trīs pē­dē­jās feb­ru­āra die­nas. Ja Mē­ness dil­stošs, pat ko­ku sak­nes sa­pūst.

Mē­be­lēm – jaun­ā Mē­ne­sī

Ja plā­nots iz­ga­ta­vot mē­be­les, tad ko­kus vis­la­bāk cirst de­cem­brī pir­ma­jās as­to­ņās die­nās pēc jaun­a Mē­ness ie­stā­ša­nās, kad tas at­ro­das Ūdens­vī­rā vai Zi­vīs. Tad koks būs ciets un stingrs, tas sa­gla­bās sa­vu ap­jo­mu. Šis mo­ments ir sva­rīgs arī tad, ja ko­ku pa­re­dzēts iz­man­tot grī­das dē­ļiem un cir­vju kā­tiem.

Iz­tu­rī­ba pret ugu­ni

Uz Mē­ness stā­vok­ļiem jā­rau­gās arī tad, ja ne­pie­cie­šams, lai ko­kam ir aug­stā­ka iz­tu­rī­ba pret ugu­ni (lai at­ce­ra­mies et­no­grā­fis­kos mu­ze­jos re­dzē­tas mai­zes lāp­stas, kas nav ap­de­gu­šas, bet ti­kai no­mel­nē­ju­šas).

Lai koks bū­tu iz­tu­rīgs pret ugu­ni, to va­rot cirst ti­kai di­vās mar­ta die­nās, kad Mē­ness ir dil­stošs un at­ro­das Zi­vīs. Al­ter­na­tī­va vēl va­rē­tu būt 1. marts (it se­viš­ķi pēc sau­les rie­ta).

Dau­dzām se­nām cel­tnēm si­jas bū­vē­tas no tā­diem ko­kiem, lai tās uguns­grē­kā ne­ie­bruk­tu. Ja iz­cē­lās uguns­ne­lai­me, tās ap­de­ga ap­kārt, bet iekš­pu­se pa­li­ka ne­skar­ta. (Šāds koks der arī priekš­me­tiem, kam sa­ska­re ar kar­stu­mu, pie­mē­ram, ko­ka ka­ro­tēm, ar ko va­sa­rā ap­mai­sī­sim ie­vā­rī­ju­mu.) Lai bū­tu aug­stā­ka uguns­iz­tu­rī­ba, ko­ku vis­la­bāk cirst sau­lrie­tā vai piln­mē­ne­sī, kad Mē­ness at­ro­das Sva­ru zī­mē (tā būs vie­na vai di­vas rei­zes ga­dā). Šāds koks ne­sa­ruks, to var ap­strā­dāt uz­reiz, bez žā­vē­ša­nas. La­ba ir arī de­cem­bra pē­dē­jā die­na pirms jaun­a Mē­ness un 48 stun­das pirms mar­ta jaun­ā Mē­ness.

Lai koks ne­sēs­tos

Būv­dar­bos sva­rī­gi, lai koks ne­sa­ruk­tu un ne­sēs­tos, un šā­du ko­ku vis­la­bāk cirst 21. de­cem­brī no plkst. 11 līdz plkst. 12. Ju­ris Biršs teic, ka šī ir vis­la­bā­kā die­na ko­ku cir­ša­nai, bez tās mi­nē­to ko­ku cir­ša­nai vēl arī de­rēs laiks, kad Mē­ness sāk dilt. Al­ter­na­tīvs laiks, lai tik­tu pie ne­sa­rū­ko­šiem ko­kiem, ir feb­ru­āra va­ka­ri pēc Sau­les rie­ta dil­sto­šā Mē­ne­sī, 27. sep­tem­bris, kat­ra mē­ne­ša trīs die­nas pēc jaun­a Mē­ness, kā arī 16. augusts un 8. sep­tem­bris, ja šīs die­nas ie­krīt Vē­ža zī­mē (kas no­tiek vis­no­taļ re­ti).

Ko­ki, kas no­cir­sti jaun­ā Mē­ne­sī Sva­ru zī­mē, arī ne­sa­rūk, un tos var ap­strā­dāt uz­reiz. Ja koks būs cirsts feb­ru­ārī pēc Sau­les rie­ta, tas, lai­kam ejot, kļūs cie­tāks.

La­bai iz­kal­ša­nai un mal­kai

Ja va­jag, lai koks la­bi iz­kalst, tad tas jā­cērt ne ag­rāk par ru­dens saul­grie­žiem. Tas ir 23. vai 24. sep­tem­brī, kad sā­ku­sies tre­šā Mē­ness die­na.

Sa­vu­kārt mal­ku, kam jā­būt sau­sai un la­bi jā­sil­da, vis­la­bāk sa­ga­ta­vot ok­tob­rī, lai­kā, kad Mē­ness ir augo­šā fā­zē (sep­ti­ņas die­nas pēc jaun­mē­ness).

Me­žu mal­kai var gāzt pēc zie­mas saul­grie­žiem, kad ir dil­stošs Mē­ness. Ga­lot­nes ne­va­ja­dzē­tu no­cirst uz­reiz, bet ļaut, lai lau­kā iz­iet «dzī­vi­no­šā su­la».

Da­žā­das smal­kas ni­an­ses

Ko­ku, kas pa­re­dzēts dē­ļiem un si­jām, cērt augo­šā Mē­ne­sī Ziv­ju zī­mē – tad to ne­ēd ku­kai­ņi. Celt­nie­cī­bas ma­te­ri­āls ir labs, ja tas cirsts no sep­tem­bra līdz mar­tam, kad augošs Mē­ness at­ro­das Ziv­ju zī­mē.

Ko­ku in­stru­men­tiem la­bi cirst 26. feb­ru­ārī, ja Mē­ness ie­krīt Vē­ža zī­mē.

Lai koks bū­tu viegls, to cērt augus­tā, kad Mē­ness ie­iet Skor­pi­ona zī­mē, bet, ja koks no­cirsts tad, kad Mē­ness at­ra­dies Vēr­sī, tas pa­liks smags.

Dar­ba rī­ku (cir­vju, iz­kapts, āmu­ru u.c.) kā­tiem ne­pie­cie­šams koks, kas ir viegls, iz­tu­rīgs un la­bi ie­guļ ro­kā. Lai ie­gū­tu šā­du ma­te­ri­ālu, koks jā­cērt augus­tā, kad Mē­ness Skor­pi­onā, tur­klāt vēl ne­il­gi pirms jaun­mē­ness. Ja ko­kam jā­būt iz­tu­rī­gam, elas­tī­gam, bet jā­pa­liek sma­gam, tad pie­mē­rots laiks būs pirm­ā die­na pēc jaun­a Mē­ness, kad Mē­ness Vēr­sī (ga­dās vi­sai re­ti). Ja ne­pie­cie­šams īpa­ši iz­tu­rīgs koks, kas ne­plai­sā un kam jā­iz­tur lie­la slo­dze (arī mē­be­lēm), tad šā­du ko­ku vis­la­bāk cirst die­nās pirms jaun­a Mē­ness sā­ku­ma no­vem­brī. Līdz­vēr­tī­gas die­nas ir 26. marts, 29. jū­nijs, 31. de­cem­bris.

Lai ko­kam ne­bū­tu plai­su, to cērt pirms jaun­a Mē­ness, ce­tur­ta­jā ce­turk­snī, no­vem­brī, de­cem­bra sā­ku­mā, kad ie­krīt at­bil­sto­ša Mē­ness fā­ze. (Jā­cērt tā, lai ga­lot­ne aug­stāk par res­ga­li un su­las plūst pa­rei­zā vir­zie­nā.)

Ja ko­ku va­jag uz­reiz un tas ne­drīkst plai­sāt, tad jā­cērt 24. jū­ni­jā no plkst. 12 līdz 13. Koks pre­to­jas no­dil­ša­nai, ja tas cirsts 22. jū­ni­jā no plkst. 11 līdz plkst. 12.

Til­tiem un lai­vām ko­kus cērt dil­sto­šā Mē­ne­sī Ziv­ju un Vē­ža zī­mē.

Lai koks ne­trū­dē­tu, to cērt dil­sto­šā Mē­ne­sī Ziv­ju zī­mē (ne­būs kat­ru ga­du). Kā al­ter­na­tī­vu var iz­man­tot 1. jan­vā­ri, 7. jan­vā­ri, 25. jan­vā­ri, 31. jan­vā­ri un 1. un 2. feb­ru­āri. Mi­nē­ta­jās die­nās cir­stos ko­kus ne­ēd ku­kai­ņi.

Ko­ki, kas cir­sti no 1. jan­vā­ra līdz 31. jan­vā­rim un 1. un 2. feb­ru­ārī, jo kļūs ve­cā­ki, jo cie­tā­ki. Ju­ris Biršs pie­bilst, ka šā­di ko­ki esot pa­ma­tā Ve­nē­ci­jai. Ja ko­ki ne­bū­tu cir­sti lab­vē­lī­gās die­nās, diez vai šis ar­hi­tek­tū­ras brī­nums bū­tu sa­gla­bā­jies. Tā­di ko­ki der pā­ļiem, til­tiem u.tml. Al­ter­na­tī­va ir sil­tās va­sa­ras die­nas augo­šā Mē­ne­sī. Tā­dus ko­kus var dzīt kā pā­ļus, tiem jā­būt pil­niem ar su­lu un ma­te­ri­āls tū­daļ jā­iz­man­to.

IN­TE­RE­SAN­TI

Koks un Mē­ness fā­zes tau­tas ti­cē­ju­mos

«Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja» iz­pē­tī­ja, kas teikts lat­vie­šu tau­tas ti­cē­ju­mos, jo, kā zi­nāms, mū­su sen­či sa­vu pie­re­dzi bie­ži bal­stī­ja uz Mē­ness cik­liem un stā­vok­ļiem.

*

Ja ko­kus cērt jaun­ā mē­ne­sī, tad ne­pa­liek lī­ki.

*

La­pu ko­ki jā­cērt ve­cā, sku­ju ko­ki jaun­ā mē­ne­sī, tad ko­kos ķir­mji ne­me­tas.

*

Ja ve­cā mē­ne­sī cērt ko­kus, tad tiem ne­aug at­va­ses.

*

Ja ko­kus cērt dil­sto­šā mē­ne­sī, tad iz­nāk tais­ni dē­ļi.

*

La­pu ko­ki jā­cērt ve­cā mē­ne­sī, tad no vi­ņiem pa­ga­ta­vo­tās mē­be­les ātr­i ne­mai­tā­jas.

*

La­pu ko­ki jā­cērt tad, kad mē­ness ir ra­gos, un jā­gāž ar ga­lot­ni uz dien­vi­diem, tad iz­nāk iz­tu­rī­gi lie­tas ko­ki un vi­ņi ne­kad ne­plai­sā.

*

De­cem­brī un jan­vā­rī ko­ki guļ, tad vi­ņus var cirst ve­cā un jaun­ā mē­ne­sī.

IE­VĒ­RO!

Zi­bens aiz­sar­dzī­ba, fol­klo­ra un as­tro­lo­ģi­ja

Tā kā ēkas nav pa­sar­gā­tas no zi­bens spē­rie­niem, mū­su sen­či, dzī­vo­da­mi da­bas rit­mā, pie­vēr­sa uz­ma­nī­bu kok­ma­te­ri­ālu sa­ga­ta­vo­ša­nai arī no uguns­aiz­sar­dzī­bas vie­dok­ļa.

Vi­ņi uz­ska­tī­ja, ka pēr­kons sper ko­kos, ku­ri grie­žas uz krei­so pus­i, un zem tā­da ko­ka stā­vēt ne­va­jag. Tau­tas ti­cē­ju­mu klās­tā ro­da­mi da­žā­di pa­do­mi, pie­mē­ram:

Mā­jas cel­ša­nai pir­mais baļ­ķis jā­ved ar tiev­ga­li pa priekš­u no me­ža ār­ā, tad mā­jā pēr­kons ne­spers.

Tā­du baļ­ķi, kam ir di­vi ser­des, ne­drīkst ēkā ie­bū­vēt, jo tā­dā ko­kā sper pēr­kons.

Ja, būv­ko­ku cēr­tot, no cir­vja iz­lec dzirk­ste­le, tad no tā ko­ka ne­var mā­ju bū­vēt, jo tai mā­jai ie­spe­rot pēr­kons.

Tik­tāl par fol­klo­ru, ta­ču mūs­die­nās, pro­tams, ir mo­der­nas zi­bens aiz­sar­dzī­bas sis­tē­mas, un, kā sa­ka: sar­gies pats, tad Dievs te­vi sar­gās.

Ir cil­vē­ki, ku­ru in­di­vi­du­āla­jās as­tro­lo­ģis­ka­jās kar­tēs pa­rā­dās pa­aug­sti­nā­ti elek­trī­bas trau­cē­ju­mu, uguns­ne­lai­mes vai teh­nis­ku ie­rī­ču pro­blē­mu ris­ki. Vis­bie­žāk uz to no­rā­da Mar­sa un/vai Urā­na at­ra­ša­nās in­di­vi­du­ālās ho­ro­sko­pa kar­tes ce­tur­ta­jā sek­to­rā, kas at­bild par mā­jas dzī­vi. It īpa­ši pie­sar­dzī­gam jā­būt, ja ga­da cik­la jeb so­lār­ho­ros­ko­pā šīs kom­bi­nā­ci­jas at­kār­to­jas – tas var no­rā­dīt gan uz teh­nis­kām pro­blē­mām, gan pa­aug­sti­nā­tu uguns­bīs­ta­mī­bu.

Jā­teic, ka mi­to­lo­ģi­jā de­be­su un pēr­ko­na die­viem bi­ja at­vē­lē­ta cie­nī­ja­ma vie­ta. Ro­mie­šiem Ju­pi­ters bi­ja de­be­su un pēr­ko­na dievs, grie­ķiem Zevs, lat­vie­šiem Pēr­kons. De­be­sis per­so­ni­fi­cē­jo­ša die­vī­ba grie­ķiem bi­ja arī Urāns, bet skan­di­nā­viem pēr­ko­na un zi­bens dievs Tors.