kultūras dzīve

Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija sagatavojusi lēmuma projektu, lai Latvijas pilsonībā uzņemtu brazīliešu izcelsmes digitālā satura veidotāju Felipi Gabrielu Santusu-Šavieru.

Jau atkal sākas! Nu cik var? Jaunā valdība nav vēl pat desmit dienas nodzīvojusi, bet Māra Kučinska kritiķi jau apcer viņa vājās angļu valodas zināšanas. Es saprotu, katram ir savas politiskās simpātijas un antipātijas, kuras mums ir brīv paust, kā nu vien demokrātiskā valstī ienāk prātā. Tomēr man šie angļu valodas «lietpratēji» ar saviem pātariem atgādina bērnībā dzirdētu iereibušu pieaugušo plātīšanos par to, ka šie protot runāt krieviski tā, ka pat Maskavā nevarot pateikt, ka runātājs neesot krievs. Tagad viņi bliež angliski gluži kā Šekspīrs. Vēl agrāk viņi skaidrā vācu valodā labāk par pašu Gētes kungu, gluži kā klasiskais Mērnieku laiku personāžs Švauksts, prata akcentēti skaidri pateikt «fardon freilen».

Kultūras pasaulē no piektdienas līdz piektdienai aizvadītā nedēļa bija gan skumju, gan priecīgu notikumu caurvīta. Olgas Lisovskas aiziešana mūžībā ir sēru vēsts visiem latviešu dzejas cienītājiem. Viņa piederēja latviešu dzejnieku zelta paaudzei, kura reiz pulcēja uz pasākumiem simtiem cilvēku.

Septiņas aizgājušās dienas ievada to nemanāmo pagriezienu, kas, vairāk nojaušams nekā sajūtams, iezīmē mirkli, kad Latvijas ziema beidzot pavēršas uz pavasara pusi. Skaidrs, ka to gaida visi. Tumšie, depresīvie un drēgnie mēneši, kas šogad nav nesuši īpašus ziemai raksturīgus priekus, cilvēkiem ir līdz kaklam, tomēr latviešu labākā īpašība ir pacietība – vēl jāpagaida arī šoreiz. Kas gan cits mums atliek?