Nekad vai varbūt kādreiz
Septiņas aizgājušās dienas ievada to nemanāmo pagriezienu, kas, vairāk nojaušams nekā sajūtams, iezīmē mirkli, kad Latvijas ziema beidzot pavēršas uz pavasara pusi. Skaidrs, ka to gaida visi. Tumšie, depresīvie un drēgnie mēneši, kas šogad nav nesuši īpašus ziemai raksturīgus priekus, cilvēkiem ir līdz kaklam, tomēr latviešu labākā īpašība ir pacietība – vēl jāpagaida arī šoreiz. Kas gan cits mums atliek?
Atskatoties kultūras dzīvē, šis gaidīšanas laiks vēsturē ieies kā pieklusuma brīdis.
Vispirms pagājušās nedēļas nogale atnesa sēru ziņu no Amerikas, kas emocionāli skāra katru Latvijas koru kustības dalībnieku. Simt divu gadu vecumā mūžībā aizgājis koru diriģēšanas leģenda Roberts Zuika. 2013. gada dziesmu svētkos Mežaparka Lielā estrāde uzgavilēja viņa diriģenta mūžam. Kā raksta Arnolds Klotiņš: «Aizgājis, liekas, pēdējais kordiriģents, kas bija dzīvs tilts no pirmskara Latvijas uz šodienu. Bet līdzās sērām viņa aiziešana vieš arī lepnuma jūtas par cilvēku, kas pat visgrūtākajās situācijās ar dziesmu ir spējis celties un celt citus augstāk par apstākļiem.» Diez vai var pateikt labāk.
Nedēļas sākumā sociālajos tīklos izcēlās neliela diskusija par Latvijas Nacionālās operas nosaukuma maiņu. Droši vien to vispār kāds pamanīja vienīgi tāpēc, ka nenotika nekas svarīgāks. Turpinājās ķīvēšanās ap Dvēseļu puteņa tapšanu. Kinoepopejai, kas sākās vēl pērnās Saeimas laikā, nu pienākusi otrā sērija: jauns naudas piešķīrums un producējošā kantora maiņa. Vai tas labi vai slikti – grūti spriest. Esot ticis solīts, ka filmas pirmizrāde notikšot 1918. gada 18. novembrī. Ja tā – filmas veidotājiem drosmes netrūkst. Būtu vien labi, ja Latvijas simtgades svinības iztiktu bez šmucēm un skandāliem, bet vai nu balle bez kautiņa.
Latvijas prezidentūras Eiropas Savienībā publiskās diplomātijas un kultūras programmas ietvaros šonedēļ parādījās ziņas par dažādās Eiropas pilsētās iecerētām latviešu mākslinieku izstādēm. 10. februārī Strasbūrā jau atklāta Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēku izstāde Brokastis Eiropā. Apskatei esot izlikti apgleznoti porcelāna šķīvji un fotogrāfijas, kuros skatītāji varēšot aplūkot aizraujošus ceļojumu iespaidus. Izstāde ieturēta slavenās darbnīcas Baltars porcelāna apgleznošanas tradīcijās. Savukārt dziesmu un deju svētku tradīcijai veltīta izstāde Latviskās dvēseles raksti savu ceļojumu pa Minheni un Luksemburgu sākšot pēc mēneša.
Ir dzirdētas nešpetnas kuluāru sarunas, ka Latvijas prezidentūras ietvaros kultūrai tiekot šķērdēts daudz naudas, tāpēc gada turpinājumā nebūtu slikti uzzināt, kādu publicitāti un atsauksmi šīs izstādes jau izpelnījušās vai vēl izpelnīsies, jo var tikai piekrist tiem, kas saka – rīkotāju komunikācija ar sabiedrību šajā vērienīgajā pasākumā, maigi izsakoties, pieklibojot. Vēlme dzirdēt kādu veiksmes vai atzinības stāstu nudien jau nav nekas pārdabisks. Gaidīsim, varbūt būs. Kas gan cits atliek?
Maestro Marisa Jansona godināšana, pasniedzot viņam Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu, ir vēl viena šīs nedēļas ziņa, kas vēsta – latviešu sasniegumi ārzemēs dažkārt mēdz būt tik lieli, ka tos beidzot pamanām arī mēs. Prieks, ka Jansona kungs balvu beidzot saņēmis, pievienojot to savai iespaidīgajai starptautisko balvu kolekcijai.
Vēl, jāpiezīmē, arī šonedēļ Latvijas mediji turpina cītīgi sildīt vecās zupas katlu par Jaunā viļņa un visu pārējo iespējamo jurmaļinu pārcelšanu uz citiem platuma grādiem. Vieni apgalvo, ka Jūrmalas konkursi vēl neesot oficiāli atcelti, jo formāli neesot atsauktas visas nepieciešamās rezervācijas. Citi, kas gudrāki, citē Krievijas vēstnieku Aleksandru Vešņakovu. Viņš preses konferencē esot paziņojis, ka Jaunais vilnis Jūrmalā nekad neatgriezīšoties. Tomēr, ja palasa delfos šī raksta turpinājumu, tad grūti saprast, kas tas ir – jaunas kvalitātes latviešu žurnālistika vai vecā, labā Kremļa propaganda. Ievadā un virsrakstā teikts, ka Jaunais vilnis nekad, nekad neatgriezīsies, bet pāris rindkopas tālāk, aiz reklāmas – ej nu saproti – varbūt tomēr arī atgriezīsies. Publikācijā tiek pieminēts arī konkursa rīkotājs komponists Igors Krutojs, kurš esot sūrojies, ka jūrmalnieki ar viņu apgājušies zemiski. Šo visu izlasot, bet lasītā jēgu uztverot vien ar ārkārtēju smadzeņu piepūli, jānovēl Arēnas Rīga darbiniekiem un visiem pārējiem rīdziniekiem neizturēties pret komponistu Krutoja kungu zemiski viņa 26. februāra jubilejas koncertā. Kā nekā afišas jau izlīmētas pa visu Rīgu. Nav labi zemiski izturēties pret māksliniekiem!