Balva un izdemolēta izstāde
Kultūras pasaulē no piektdienas līdz piektdienai aizvadītā nedēļa bija gan skumju, gan priecīgu notikumu caurvīta. Olgas Lisovskas aiziešana mūžībā ir sēru vēsts visiem latviešu dzejas cienītājiem. Viņa piederēja latviešu dzejnieku zelta paaudzei, kura reiz pulcēja uz pasākumiem simtiem cilvēku.
Blakus skumjām ir arī priecīgais – sācies dzejnieka Jāņa Rokpeļņa 70. jubilejas mēnesis, savukārt rakstnieks Māris Bērziņš saņēmis prestižo Baltijas Asamblejas balvu par romānu Svina garša, kas izdots vēsturisko romānu sērijā Mēs. XX gadsimts. Tepat arī pasaules lielais notikums – Nobela prēmijas izsludināšana literatūrā. Vēl nedaudz vēlāk, jaunnedēļ, sāksies ikgadējās grāmatu pasaules olimpiskās spēles – starptautiskā Frankfurtes grāmatu mese.
Ir arī trauksmes sajūta – Latvijas Literatūras centra audita rezultātu gaidīšana. Tos solīja jau pagājušās nedēļas nogalē, tomēr termiņš izrādījies optimistisks – tagad tiek minēts 12. oktobris. Saistībā ar kavēšanos anonīmi varoņi jau mēģinājuši izpausties – sak, kur tad, rakstnieki, ir jūsu drosme, kad pašiem sevi jāvērtē? Pirmkārt, jau Latvijas Literatūras centrs nudien nav visi Latvijas rakstnieki, otrkārt, neviens neko slēpt negrasās. Dažādās apspriedēs, kas notikušas, ir skanējuši ļoti skarbi vārdi, bet presē ir pat publiskotas summas un projekti, kas tiek pārbaudīti. Kur nu vēl lielāka atklātība situācijā, kad nebūt nav zvanīts, ka tur šajos projektos viss būtu nelikumīgi. Tāpēc ļausim, lai auditori un revidenti strādā. Viņu slēdziens būs ļoti vajadzīgs, lai saprastu, kā turpmāk nenonākt tādā situācijā.
Aizvadītajās dienās plašumā izvērtās tā sauktais feisbuka skandāls. Ieraksts par skolotājas problēmām pēc tam, kad viņa nolasījusi klasei Agneses Krivades dzeju, kļuvis par galveno politisko notikumu valstī. Tā, it kā nebūtu nākamā gada budžeta problēmu, nodokļu, ierastās bēgļu krīzes un citu daudz aktuālāku lietu, par ko debatēt. Šis ir tipisks polittehnologu paņēmiens – izpūst no mušas ziloni, rotējot pa tukšu apli un bārstot bezjēdzīgus spriedumus. Lai analizētu to, kas stundā notika, vajadzētu vismaz tādu nieku kā šīs stundas ierakstu, kurā redzams un dzirdams gan skolotājas teiktais, gan klases reakcija. Bet tāda, protams, nav. Arī konflikta kontekstā pieminētie Izglītības likuma tā sauktie tikumības labojumi ir tik izplūduši, ka tīri vai jābrīnās, vai tos pieņēmuši nesekmīgi un pusaizmiguši studenti, vai valsts augstākais likumdošanas orgāns – Saeima. Kamēr tādi brāķi iet cauri, nav ko brīnīties, ka uzrodas Mārtiņa Remiķa un Adriana Ruperta – abi bija pazīstami cara laiku cenzori – tradīciju mantinieki, kas grib cenzēt visu, ko padod tiem priekšā. Problēma vien tā, ka mūsdienās cara nav un arī algu par to neviens nemaksā, bet pati cenzūra aizliegta ar Satversmes pantu. Var tikai izteikt līdzjūtību Izglītības un zinātnes ministrijai – viņiem tagad pēc šī aptuvenā sacerējuma nāksies radīt konkrētas vadlīnijas pedagogiem.
Kamēr likumdevēji cīnās par tikumību dzejā, bet Latvijas šoseju malās joprojām piepelnās nepilngadīgas prostitūtas, aktivizējušies arī mūsdienu huņņi. Šo pirmdien Rīgas centrā tika izdemolēta izstāde, kas atradusies Brīvības bulvāra centrālajā daļā. Policijā par šo faktu sākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 231. panta par huligānismu, bet, kamēr patruļa ieradās notikuma vietā, maskoto vandaļu pēdas bija jau pagaisušas vējā. Tomēr reizēm policisti spēj paveikt neticamo. Diennakts laikā abi demolētāji jau tikuši aizturēti. Latvijai sodīt vainīgos tagad esot goda lieta – redzēsim, vai tie nav tukši vārdi un vai nedzīvojam valstī, kur runā vienu, bet dara otru.
Mūsu medijpētniecības ekspertklaigātāji, kurus tik ļoti uztrauc mediju īpašnieku caurspīdīgums, šonedēļ ne ar pušplēstu vārdu nav komentējuši to, ka pārdota Latvijas apstākļiem solīdā Radio SWH impērija. Tiek apgalvots – SWH pārpirkusi igauņu kompānija Cinamon Holding, bet tās īpašnieks esot «Krievijas uzņēmējiem piederošā kompānija DLT Capital, [kas] pārvalda kinoteātru tīklu Baltijas valstīs». Cita starpā «par Radio SWH padomes priekšsēdētāju iecelta Krievijas pilsone Tatjana Tolstaja, bet par padomes locekli iecelta Iveta Kūliņa. Savukārt Filips Rubenis, kurš līdz šim darbojās padomes locekļa amatā, iecelts par padomes priekšsēdētāja vietnieku» – tā raksta portāls Delfi. Vēl nupat, pirms dažiem mēnešiem, mums bija hibrīdkarš un propagandas cīņas. Kāpēc tagad nav ekspertu komentāru par Latvijas medija nonākšanu iespējamo Krievijas saimnieku rokās?