9.jun 2021
Viņu sauc Ansis. Un šogad viņi ir četri. Kaitina mani, kā vien prot, bet katru dienu gaida. No rīta, kad iznāku uz mājas lievenīša, pārlido pāri galvai ķērkādami: ēdamais nav nolikts, ūdens vannītē nav nomainīts! Krrrā! Ielaižas tuvējā kokā un skatās. Sākumā it kā nozuda pavisam, bet vēroja mani, pieplakuši stumbram vai aizslēpušies aiz zara, teju vai ieņēmuši tā formu. Nezināsi – nepateiksi. Tagad jau drošāki. Skatās neslēpjoties. No augšas.