Ar budžetu. Bez morāles

 

Ja es būtu saprātīgs, tad arī parakstītos zem vairāku ietekmīgu Eiropas runasvīru vēstījuma Par Atbildības un solidaritātes paktu. Taču nez kāpēc ienāca prātā Mārtiņš Luters («prāts ir sātana pirmā mauka»), un es nolēmu šodien būt nesaprātīgs.

Varbūt rīt mani vairs nemulsinās šā teksta autoru aprobežošanās uzskatā, ka Eiropai ir tikai ekonomiskā apziņa. Jo rīt izskalošu no smadzenēm to, ka «jaunā Eiropas apziņa ir kultūras, enerģētisko, ekonomisko, demogrāfisko, morālo un vairāk par visu politisko un militāro vājumu apziņa» (E. Morēns, Domājot par Eiropu). Varbūt man atklāsies, ka šis vēstījums arī runā par Eiropu kā «likteņa kopības apziņu»

(E. Morēns). Bet pagaidām man šis teksts nesatur neko vairāk par aprobežotību saimnieciskās konsolidācijas interešu ietvaros. Tik to, ka tā autoriem vajag, lai ES, piemēram, iztiek ar ierobežotu dalībvalstu diplomātisko korpusu un vienu kopīgu ES bruņoto spēku vadību tikai budžeta, nevis ES evolūcijas, tās tautu nākotnes dēļ. Es saskatu šajā tekstā (kas acīmredzot domāts kā Stabilitātes un attīstības pakta politiska virsbūve) nevis vēlmi solidarizēt, bet gan vēlmi autoritarizēt Eiropu.

Turklāt pat Ādolfs savos uzstādījumos nebija tik primitīvs: «Gandrīz ikvienam nākas izjust uz savas ādas saimniecisko nabadzību. Tas kļūst par pietiekamu pamatojumu tam, lai tieši ekonomiskajā stāvoklī saskatītu visa notiekošā galveno cēloni. Plaši iedzīvotāju slāņi daudz mazāk tiecas saskatīt sabrukuma cēloņus politiskos, kultūras, tikumiskos, morālos faktoros. Šajā ziņā daudzu cilvēku jūtas un saprāts atsakās tiem kalpot. (..) Tāda diagnoze noved pie tā, ka arī atveseļošanās līdzekļus meklē tikai saimnieciskajā sfērā» (Mein Kampf). Toties Voldiņš droši vien priecājas, ka atkal tuvojas viņa sapnis. Jo «politiski pārveidojumi patiesi demokrātiskā virzienā un, jo vairāk, politiskas revolūcijas nekādā gadījumā, nekad un nekādos apstākļos nevar ne aizēnot, ne vājināt sociālistiskās revolūcijas lozungu», bet «kapitālisma apstākļos nav iespējama atsevišķu saimniecību un atsevišķu valstu ekonomiskās attīstības vienmērīga augšana. Kapitālisma apstākļos nav iespējami citi līdzekļi, lai laiku pa laikam atjau not izjaukto līdzsvaru, kā krīzes rūpniecībā, kari politikā» (Par Eiropas Savienoto valstu lozungu).

Piesaucu šos abus tāpēc, ka man riebjas, ja sistēmas (ekonomiskā, politiskā, sociālā) krīze tiek izmantota, lai ar varu mainītu tās vai citas struktūras politiskās integrētības pakāpi. Tas man atgādina šo abu praksi. Vispirms izmainīsim, domāsim pēc tam. Jo krīze, redz. Tad jau labāk uzreiz skaidri un gaiši definēt galamērķi. Tādu politiskās Eiropas modeli, kādu autori uzskata par labāko. Bet – centralizēta politiska mērķa vietā ir spekulācijas ap tukšu vietu, kurā pamazām un paslepen tiek pārsūknēta dalībvalstu suverenitāte. Man tas liecina gan par ES varas ģeopolitisku vājumu, gan par vēlmi solidarizēt tikai varu, nevis šīs varas suverēnus.

Jo, kamēr «mūsdienu Eiropai trūkst kopīgu ideju komplekta, trūkst iztēles, trūkst dāsnuma... Eiropa nešķiet sasniegusi īstenu un dziļu atbildības par sevi apjēgu» (V. Havels, The New York Times, 1993. g.), tikmēr nevar būt runa par likteņa kopību, tikmēr, manuprāt, nevar būt runa arī par eiropeisku ekonomisko disciplīnu. Var būt runa par solidaritāti un atbildību padomju gaumē.

Turklāt man nekļuva skaidrs, ko tad īsti un kālab grasās solidarizēt šie kungi. Vai tie grasās solidarizēt mūs mūsu pašu laimei vai arī banku un burbuļu glābšanai? Vai tie grib solidarizēt varu bailēs no sociāliem konfliktiem ES telpā vai arī tāpēc, ka kopā darbi tiešām sokas raitāk? Jautājumi izriet no šo pašu kungu un lēruma viņiem līdzīgu prakses. Manuprāt, ES līmenī mēs pieredzam, ka nacionālās ražošanas demontāža ir nozīmējusi arī sociālās aizsardzības sistēmas demontāžu ne tikai vairs jaunajās dalībvalstīs. Mūs aicina solidarizēties apstākļos, kad atklājies, ka nekam nederīga ES dalībvalstu imigrācijas politika, tās trūkums ES līmenī novedis līdz multikulturālisma (tieši kā politikas, nevis kultūras) krīzei. Utt.

Sāk likties, ka ES sabiedrība tiek tuvināta izdzīvošanas dilemmai tīši. Jo kritiskās, primitīvās situācijās arī lēmumus var atļauties pieņemt primitīvi – ar pavēli. Var izmantot paniku, nabadzību, neziņu par rītdienu... kā argumentus Eiropas galma, megaspēlētāju interešu apmierināšanai. Acīmredzot šie kungi uzskata, ka ES jau tuvojas tiem vajadzīgajai kondīcijai. Ka var sākt runāt, jo jautājumu – kas es tur būšu, kas mana tauta, mana valsts tur būs? – krīzes un nedrošības apstākļos uzdos mazākums.

Varbūt vislielāko pretestību manī rada tas, ka šis vēstījums pauž izteikti tehnoloģisku attieksmi pret politekonomisko īstenību. Ne cilvēks, ne tautas tajā nav nolasāmi. Tāpēc rodas iespaids, ka vēstījuma autorus cilvēki neinteresē. Pat ne kā darbaspēks, ne kā patērētāji. Ja ir runa par atbildību un solidaritāti, jāredz, uz kāda morāla pamata šie jēdzieni stāv.