Krievijas konvulsijas
Ņemot vērā mūsdienu Krievijas iekšējo kopainu un tās pašreizējo pastāvēšanu starptautiskajā kontekstā, mani Krievijas prezidenta Vladimira Putina vēstījums Federālajai sapulcei visumā apmierināja. Kaut ko līdzīgu es gaidīju. Jo, ciktāl skatīt kaut vai vēstījuma sociālo daļu, tajā uzskaitītās problēmas ir Krievijai visnotaļ akūtas. Turklāt es domāju, ka vietvietām to risinājums sadursies ar aktīvu Krievijas federālo subjektu varas, to līderu kretīnismu.
Izņemot medijus, man informāciju par to, kas reāli notiek Krievijas telpā, samērā regulāri gādā kāds pusotrs desmits manu bijušo aviācijas laiku puišu un vairāki, pateicoties manam nogalinātajam draugam Jurijam Ščekočihinam, gūti stabili paziņas Krievijas literātu un akadēmiskajās aprindās. Sevišķi mani aviācijas laiku čomi par to, kas un kā notiek šur tur Krievijā «uz vietām», bijuši tik lielās šausmās, ka uzskatītu aktīvu centrālās varas iejaukšanos bezmaz par glābiņu. Tātad - pat mērķtiecīgs vēstījumā minēto sociālo, Krievijai nepieciešamo sociālo problēmu efektīvs risinājums var sagādāt Putinam un centrālajai šīs valsts varai visai lielas problēmas. Tieši varas struktūras, varas sistēmas, nepieciešamība glabāt dažādu līmeņu «varas līdzsvarus» var joprojām kavēt pietiekami efektīvu Krievijas transformāciju. Bet - Krievija tomēr mainās.
Un šajā sakarā atļaujos domāt, ka arī mums attieksmē pret Krieviju būtu jāpārlūko krietna daļa te pieņemto pozu un stereotipu. Daļu no tiem mēs kultivējam vēl kopš Borisa Jeļcina laikiem. Man tas neko neliecina, ka Krievijas konstitucionālā līmeņa konvulsijas ir joprojām visai nenoteiktas, aptuvenas un savā ziņā, iespējams, pat spekulatīvas. Par Krieviju tomēr arī mums būtu jāsāk domāt 2020., nevis, teiksim, kaut kāda 1989., gada kontekstā. Citādi man palaikam sāk likties, ka mums dikti patīk segties ar trīsdesmit gadu veciem stereotipiem un pašiem gulēt tajā it kā tikai Krievijā vien esošajā padomju zārkā. Nē, nekas nekādā ziņā nav jāaizmirst! Ne Gruzija, ne Krima... Taču ar skaidru skatu ir jāvērtē arī izmaiņas pašā Krievijā.
Par Krieviju jāsāk domāt reālās šodienas esības kategorijās. Ja mēs to nedarīsim, ja nemācēsim šīs izmaiņas savlaicīgi fiksēt un vērtēt, tas var mums dārgi maksāt. Arī Latvijas valsts apdraudējuma un šo draudu, šo risku novēršanas ziņā. Te nav runa tikai par kādām modernām konfliktu teorijām vai tehnoloģijām, te ir runa arī par kaimiņvalstī notikušajām transformācijām krietni plašākā (mentālā, etniskā, politiskā un ģeopolitiskā ietvara...) mērogā. Te nav pat runa par to, cik lielā mērā Donalds Tramps ir pielicis roku, lai vājinātu NATO rīcībspēju Eiropas telpā, te manā uztverē runa pirmām kārtām ir par Latvijas (ES valstu) gribas izpausmi, vēlmi reāli vērtēt Krievijas resursus un iegribas šodien. Šodien! Ir taču reiz jābeidz (Eiropai un tās valstīm) uztvert Krieviju fatāli, kā kaut ko neizbēgamu.
Jau Krievijas centrālās varas paviršā, aptuvenā grābstīšanās ap tā saucamo konstitucionālo reformu vien liecina, ka šis piedāvājums domāts pamatā iekšējai, nevis pienācīgai lietošanai starptautiskā arēnā. Pat Putina vēstījumā paustās sociālās idejas galu galā var izrādīties ne vairāk kā politisks plakāts. Tā mani vedina domāt tas, kas centrālajā Krievijas varā noticis pēc 15. janvāra. Manā uztverē - pamatā dekoratīvi žesti. Jā, jā... gluži formāli Kremlis un Putins var izvēlēties kādu, teiksim, Kazahstānas, variantu. Jā, birokrātijas, varas līmenī to var īstenot. Taču Krievijas valsts līmenī tas manā uztverē būtu gandrīz tas pats, kas lielam starptautiskam lainerim izvēlēties bezmaz traktora modeli. Var jau bīdīt kadrus «pa augšām», kā kungiem iepatīkas, tomēr galu galā tas šiem kungiem smagi atmaksāsies gan caur valsts telpisko mērogu, gan tās mentālo, gan impērisko raksturu.
Vienlaikus es tomēr vēlos atgādināt, pirmkārt, gan to, ka reģionālo elišu separātisms Krievijā kopš 1999. gada ir saglabājies, gan to, ka Krievijas bankas, oligarhi savulaik it kā investēšanai rūpniecībā tiem doto naudu uzskatīja par labāku pārskaitīt uz Rietumiem. Tomēr, otrkārt, es vēlos teikt arī to, ka Putina valdīšanas laikā valsts budžets pieauga 22 reizes, militārie izdevumi 30 reižu (pērn Pentagons atzina, ka Krievija ir ASV šajā ziņā apsteigusi), IKP - 12 reižu, 18,5 reizes pieauga algas budžeta sektorā un 14 reižu vidējās pensijas. Jā, tie ir Krievijas oficiālie statistikas dati, un mana informācija par cilvēku stāvokli viscaur Krievijā nav rožaina, tomēr mums ir nopietni jārēķinās ar to, ka Vladimirs Putins varu Krievijā šādā vai tādā statusā (Drošības padome,...) arī pēc 2024. gada saglabās.