Kas patlaban ir Latvijas varas kopums? Mēslu čupa?

Plus vēl dažādas par reformām sauktas intrigas, Rīgas domes atlaišanas samākslotais inscenējums... Bet to savā komentārā (sk. NRA, 9.01.2020.) it labi jau raksturojusi kolēģe Baiba Lulle. Es te vairāk gramstīšos pēc plašākām sakarībām. Vienīgais, ko es nesaprotu, ir tas, kāpēc tad, ja kādos lokālos politikas līmeņos iedzīvotāji top patiešām nikni, viņu aktīvā pilsoniskā attieksme Latvijā tomēr izpaliek. Kad bija barikāžu laiks, es braucu uz atsevišķiem Latvijas rajoniem un aicināju cilvēkus doties uz Rīgu. Tad cilvēki atsaucās. Tagad nekā. Jā, varbūt mums nav Francijas vai Vācijas pilsoniskās kultūras, bet tomēr - savas pašu nākotnes dēļ mums būtu jābūt kaut cik aktīvai attieksmei pret savas varas līderiem. Nevis vien aptaujās gūtai attieksmei.

Aptaujā sniegtā politiķu reitinga bilde mani neizbrīna ne mazākajā mērā. Reitingu visai būtisko kritumu 2019. gada decembrī, salīdzinot ar 2019. gada februāri, man nosaka tieši šī valsts politikas stagnācija un tās vistiešākā negatīvā ietekme uz tautsaimniecību, izglītību, medicīnu, vietējo varu... Cilvēki tomēr nav tik aprobežoti, lai nejustu, kur kāds politiķis vai kāda koalīcija (vai opozīcija) tik vien kā māžojas, kaut ko tēlo, bet produktīvu iznākumu savā jomā panākt nespēj.

Vārdus «valsts politikas stagnācija» es te lietoju apzināti, uzsverot līmeni «valsts politika». Mani šie vārdi, vērtējot mūsu valsts realitāti, kategoriski neapmierina. Mēs te tirzājam atsevišķus ministrus. Bet, ja paraugāmies uz tiem kā kopumu, ko redzam? Ir dažas puķītes, bet kopumā kvalifikācijas ainava ir visai tuva mēslu čupai. Es te nevēlos nevienu aizskart personiski. Jo vairāk - mēslu čupa taču arī ir zināms auglības simbols. Tāpēc ļoti gribētos redzēt šo auglību valsts varas darbībā.

Manuprāt, Valsts prezidenta nostāja patlaban ir ļoti saprātīga. Viņš pagaidām nelec laukā no savām ilksīm. Un tas ir pareizi. Jo vai tad mēs - pilsoņi - spējam piedāvāt viņam kādu perspektīvāku, alternatīvu esošajam valsts varas konstruēšanas modeli? Manuprāt, nespējam!

Vienīgais aspekts, kur manas domas ar Baibu gluži nesaskan, ir krievvalodīgo auditorijas vērtējums. Es nezinu, kādus cilvēkus savai aptaujai atlasīja SKDS, bet es pats līdz šim ik nedēļu visai daudz laika pavadīju ar visdažādākajiem krievu cilvēkiem. Un uzdrošinos apgalvot, ka tā saukto krievu partiju līderi (Ušakovs, Urbanovičs...) savu bijušo vēlētāju acīs ir sevi nolietojuši, iztērējuši. Ja krievu kopiena gribēs saglabāties kā nopietns politisks spēks, tai būs jāmeklē jauni līderi. Jā, jā... inercei ir liels spēks arī politikā, un šī inerce var iecelt varas saulītē arī kādu veco āzi, taču būtiska uzvara tā, manuprāt, vairs nebūs. Bet, ciktāl runāt par ZZS, tiktāl ar saviem resursiem (es neteicu - esošajiem līderiem) un tradīcijām tai, manuprāt, ir salīdzinoši visvieglāk atjēgties no esošā stāvokļa un transformēties.

Un vēl - ne mazākajā mērā nenoniecinot SKDS veikto Latvijas līderu vērtējumu mūsu sabiedrības acīs, es te tomēr vēlētos, lai visā šajā mūsdienu digitālajā jūklī, propagandas uzbāzībā, melu un pseidoaptauju lērumā pastāv kādi profesionāla vērtējuma ietvari, kuriem būtu jāvieš valstī skaidrība - kas ir kas, kas ko te vērts? Kādam šī profesionālā joma, manuprāt, būtu jāuzņemas. Citādi, piemēram, vēl kāds Katalonijas referendumam līdzīgs pasākums atkal skaidri atklās, ko Eiropas Savienībai vērtas deklarācijas par tautas virsvaras principiem. Tajā skaitā - par politisko pašnoteikšanos (sk. ANO Deklarāciju par pamattautu tiesībām). Kas tie tādi «ES demokrātijas standarti» valdības un opozīcijas, centra un reģionu attiecībās? Te var ņemt klāt arī vārda, preses, brīvas uzskatu paušanas un vēl citas lietiņas. Galu galā - kam gan, ja ne pašai tautai, jānosaka, kas ir tauta katrā ES un pasaules valstī? Vārdu sakot - visa kopumā es vēlos, lai mūsu aptaujas ir brīvas no profanācijas.