Mani ziņa, ka ierēdņu stresa mazināšanai tērēti 180 tūkstoši eiro, vedināja domāt, ka Valsts kanceleja tapusi par nenopietnu, neprofesionālu institūciju. Jo manā uztverē gan IT gudrībām (paredzamajam amatam atbilstošā, tātad – teicamā līmenī), gan svešvalodu prasmēm ES reģiona, tā teikt, standartpaketes apjomā, gan arī spējai saglabāt līdzsvaru jebkurā konfliktsituācijā ir jābūt cilvēka bagāžā jau tad, kad viņš grib kļūt par ierēdni.
Visas šīs prasmes ir testējamas, un to apguvei nav jātērē valsts nauda. Ja tu šīs tavam amatam elementārās (!) lietas neesi laikus apguvis - vācies! Tu esi nederīgs. Valstij nav jākopj birokrātijas nevīžība un slinkums. Protams, ir izņēmuma situācijas, kurās valstij ir jāinvestē. Tās var būt saistītas gan ar valsts interesēm mums neierastos reģionos, ar tajos mītošo tautu valodām, ar sociālo, cilvēcisko attiecību specifiku u.tml. Bet - tā ir cita lieta.
Turklāt - dažs labs mans paziņa, augsti izglītots priekšnieks, pat rads ir piedalījies šajos pasākumos. Viņi man teica: zini, ciktāl tika runāts par stresa noņemšanu, tiktāl galvenā atziņa bija - ieelpojiet dziļāk!, toties pusdienas pēc tam bija ļoti labas.
Vēl atļaušos piebilst, ka ierēdņu, «aparāta» sakopšanai būtu vērts atrisināt vairākas sistēmiskas problēmas, ar kurām valsts pārvalde, manuprāt, tā arī nav spējusi tikt galā gadu desmitiem. Pirmkārt, man šķiet, ka mums te lielā mērā dominē Krievijas pārvaldes modelis un arī tajā pienācīgs, attīstošs kompromiss starp sistēmu un iedzīvotājiem nav panākts. Turklāt krīzes laiks apliecināja, ka Latvijas birokrātija nespēj laikus un kā pienākas pārslēgties no stagnatīvās (labi, teiksim - stabilās) esamības uz nestabilo, kurai vajadzīga visu spēku mobilizācija un cita organizatoriskā intensitāte. Bet mūsu politiķi arvien tiecas uztvert ierēdniecību kā nomenklatūru. Mēs te runājam par reformām izglītībā, veselības aizsardzībā, sociālajā jomā. Taču ne viens vien Rietumu gudrais ir teicis, ka stabilā situācijā reformas nav iespējamas. Bet es patlaban, vērtējot mūsu pārvaldi, lielā mērā sliecos piekrist krievu filozofa A. Prohorova par savu valsti teiktajam (Voprosi filosofii, 2., 2003.): «Sistēma izliekas, ka arvien veic pārvaldes funkcijas pilnā apjomā, proti - funkcionē nestabilā, avārijas režīmā, bet izpildītāji sistēmai piespēlē un izliekas, ka ievēro visas šīs nejēdzīgās prasības, demonstrē entuziasmu, piekrišanu, paklausību, to, ka viss ir kā līdz šim, lai arī patiesībā lielāko daļu savu pienākumu viņi jau ignorē un izpilda tikai ārišķīgo rituālu.» Un vēl gribu uzsvērt to, ko savulaik teica Gundars Ķeniņš-Kings, runādams gan par saimnieciskajiem vadītājiem, bet tas tikpat labi attiecināms uz ierēdņu mācīšanos: Pamatvērtību «attīstība atkarīga no mācību un praktiskās pieredzes saplūsmes, ko iespējams panākt, strauji paātrinot saprātīgas akadēmiskās reformas, kurām būtu jāatbalsta tās pamatvērtības, kas attīsta gan individuālo, gan organizāciju mācīšanos».
Protams, ir nepieciešamas jebkura līmeņa vadītāju attīstības programmas. Protams, vērienīgai un mūsdienīgai valsts birokrātijas apmācīšanai ir jātērē valsts līdzekļi, bet, ja sākotnējā «aparāta» kadru atlasē līmeni nosaka elementārs marasms, tad to kaut kādā mērā jau var saukt par valsts līdzekļu izšķērdēšanu.
Kam tad būtu jātērē valsts nauda:
- patiesi būtu vērts izdot naudu ierēdņu analītisko spēju treniņam. Jau 2010. gadā Latvija (sk. LETA) grasījās tam izdot 3,3 miljonus Eiropas fondu naudas. Gribētos zināt šo tēriņu efektu. Jo vairāk, ja arī tad Saeimai radās bažas par tēriņu summas pamatotību;
- protams, ir nepieciešams trenēt birokrātiju kompleksā nākotnes tehnoloģiju uztverē, arī IT (ietverot te arī informatīvo drošību). Vēlams, lai IT speciālisti šajā sakarā ar mums citiem, arī birokrātiju, pastāv savstarpēji saprotamā dialogā;
- saistībā ar iepriekšējo, lai izslēgtu voluntārismu lēmumu pieņemšanā, ierēdņiem, protams, jāmācās analizēt lielu (milzīgu) datu apjomu;
- protams, ir jāapgūst korporatīvās kultūras ētika, kurā es uzsvērtu vārdu «korupcija»;
- protams, ir jānotiek regulārai ierēdņu pārkvalifikācijai, interaktīviem treniņiem, sacensībām, pieredzes apmaiņai utt.;
- plašākā mērogā - ja augstāko priekšnieku uzdevums bija un ir «stratēģiski vadīt valsts, finanšu un informatīvos resursus», tad viņu sagatavotībai jāatbilst ģeopolitiskajam kontekstam. Utt.
