Vai esam aitu bars?
Komentārus pie saviem tekstiem es gan izlasu, taču diemžēl esmu iegaumējis tikai dažus man visnotaļ cienījamus un gudrus komentētājus, no kuriem gods pamācīties, kuri palīdz man saprast manu paviršību un vedina laboties. Pārējie, es atvainojos, man ir vienkārši anonīmi (ciest nevaru anonīmas izpausmes) mēsli, kuri, pat neizlasījuši kā pienākas tekstu, jau zina, ko viņiem domāt par to cilvēku, ar kuru esmu sarunājies.
Taču pat mani savā ziņā pārsteidza tas entuziasms, ar kādu komentētāji metās aizstāvēt pūli, tieši pūli, saistībā ar Neatkarīgajā (9.01.2018.) publicēto juristu diskusiju, kuras virsrakstā biju licis Ziedoņa Čevera sacīto: Ja Saeimas deputātus ietekmēs pūlis, tad bail dzīvot Latvijā. Ja pieņemt, ka šis izpausmju kopums ir «tautas balss», tad gribot negribot jāsecina, ka šī «tauta» vēlas sevi uzturēt pūļa līmenī un kārtot attiecības ar pašas vēlēto varu pūļa līmenī. Man tas nozīmē, ka Ziedoņa, teiksim, brīdinājums ir vairāk nekā vietā.
Te jāpiebilst, ka es respektēju un cienu tos cilvēkus, ar kuriem sarunājos. Pat, ja mūsu uzskati nesakrīt. Tas nenozīmē, ka mūsu uzskatiem jāsakrīt. Palaikam tie ir pat krasi pretēji. Es cienu gan Ivaru Godmani, gan Solvitu Āboltiņu, gan Ziedoni Čeveru, gan Jāni Ādamsonu, gan Jāni Jurkānu, gan Andri Šķēli, gan - sevišķi - Latvijas gudro juristu kopumu. Pirmām kārtām es viņus cienu par viņu patstāvīgu domātspēju, tostarp par spēju savās izpausmēs nepakļauties pūļa līmenim. Mediju radītajos viņu tēlos es pamatā redzu nevis raksturojumu, bet politisku aprēķinu. Turklāt - neviens man šajā valstī nav liedzis un traucējis piekopt tādu politisku praksi, kāda man šķistu perfekta. Esošā prakse ne tuvu nav perfekta. Bet, ja es pats neesmu gribējis jaukties politikā, gūt varu saskaņā ar saviem uzskatiem, tad es ar neesmu tālu no pūļa. Tieši tāpēc, lai cik kritiski es savās izpausmēs nevērtētu esošo varu, es respektēju cilvēkus, kuri ir gājuši un praktiski darījuši.
Atkārtoju - mums ir demokrātiska valsts. Nevienam te nav liegts būt un apliecināties savās izpausmēs, savos valstiskajos centienos labāk, nekā to dara pie varas esošie. Bet, ja šie centieni izpaliek, ja ir tikai dīkšana par to, ka pie varas šādi tādi, ka bijušā režīma niķi arvien modē, tad tā izpaužas vien pasīva varas patēriņa vēlme, pūļa vēlme. Kā anekdotē par baseinā slīkstošu cilvēku, kuram saka: «Dod roku, dod roku…». Bet viņš nedod. Taču, līdzko kāds pasaka: «Še roka!», tā čalis uzreiz ir glābts. Tā ir pūļa slimība. Proti - mēs vēlamies ne tik daudz būvēt savu valsti, cik, lai vara mums to uzbūvē. Te vērts uzsvērt profesora Jāņa Vanaga atgādinājumu (Neatkarīgā, 2.01.2018.): «Tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.» Ja tauta spēj domāt par savu valsti, par sevi un par nākotni vien pūļa kvalitātes līmenī, tad ir tā, kā ir.
Nonācis pat tik tālu, ka tiek likta vienādības zīme starp vēlētājiem un pūli. Jā, es zinu, ka pastāv jēdziens «vēlētāju pūlis». Pašvērtējuma nolūkā iesaku izlasīt Gustava le Bona grāmatu Pūļa psiholoģija. Tā dod iespēju apzināties, cik lielā mērā mēs esam pakļauti šai psiholoģijai. Lai arī «nav iespējams radīt cilvēku pūli, nostādot uz divām kājām aitu baru». Tas tā ir, bet man liekas, ka daļa partiju vēlas no mums panākt tieši to. Uzskatīdamas mūs par aitu baru un teikdamas, ka progress priekš mums ir nostāšanās uz divām kājām. Bet - vai mēs patiesi vairs nestāvam uz divām kājām? Vai esam aitu bars? Ja neesam, tad sāksim reiz paši noteikt to telpu, kurā pastāvam, kurā gribam, lai pastāv mūsu bērni, mūsu valoda un mūsu valsts.
Bet - kandidātu valdzinājums mums pagaidām ir vairāk vērts nekā viņu atbilstība savai valstsvīra misijai. Jā, ietekmēšanas mehānismi ( reklāma u.c.) sekmē primitivizāciju. Tas ir vēl viens pūļa kultivēšanas apliecinājums. Politiķi savā varas paturēšanās kārībā lāgā neredz un nesaprot, ka caur šādu «tehnoloģiju» viņu itin kā labās idejās balstītais un uzturētais tēls ir viegli devalvējams. Manā uztverē visas savulaik vai nesen populārās, varu dabūjušās partijas bijušas īslaicīgas tieši sava publiskā, ar sejas zaudēšanu bezmaz saistāmā sekluma dēļ.
Bet - pirms uzdot jautājumu, kāpēc Latvijā pastāvošā vēlēšanu sistēma faktiski ir šķērslis tam, lai deputāti nāktu no pašu vēlētāju vides, nevis no partiju izvēles, uzdodiet sev jautājumu - kāpēc no sasaukuma sasaukumā jūs paši akceptējat partijas, kuras ir tālu no vēlētājiem, kuras baro jūs tikai ar ilūzijām. Tās paļaujas uz to, ka definēt savas vēlmes jūs spējat nevis kā tauta, bet vien kā pūlis.