Bargs spriedums vienai Zolitūdes skrūvei

2013. gada 21. novembra vakarā Zolitūdē sabruka lielveikala Maxima griesti, nogalinot 54 cilvēkus un vēl vairākus desmitus ievainojot. Valsts prezidents Bērziņš to nosauca par milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību, par kuru vainīgajiem ir jāsaņem sods.

Tagad pēc četru gadu skatīšanas tiesa ir pasludinājusi spriedumu, kas daudzu traģēdijas cietušo acīs izskatās atkal kā sabrukšana. Tikai šoreiz sabruka nevis konkrēts lielveikals, bet viņu uzskats, ka tiesu sistēma Latvijā ir taisnīga. Vairāki cietušie sprieduma pasludināšanas laikā demonstratīvi pameta zāli. Pēc tam viņi savas izjūtas aprakstīja apmēriem vienādiem vārdiem - jūtas tā, it kā viņiem iespļauts sejā.

Četrus gadus uz apsūdzēto sola sēdēja deviņi cilvēki, taču saskaņā ar pirmās instances spriedumu iznāk, ka pie visa vainīgs tikai viens - būvinženieris Ivars Sergets, kam piespriests sešu gadu cietumsods. Viņš neesot pareizi aprēķinājis slodzi, kas jāiztur griestu kopnēm. Laikam inženieris augstskolā slikti mācījies teorētisko mehāniku un materiālu pretestību. No Sergeta piespriests piedzīt 5,5 miljonus eiro, kas nozīmē, ka nekas netiks piedzīts, jo diezin vai inženiera darbā var nopelnīt miljonus.

Par pilnīgi nevainīgiem atzīti pārējie astoņi apsūdzētie - gan arhitekts, gan būvuzraugs, gan būvdarbu vadītājs, gan atbildīgie būvniecības eksperti un iestāžu priekšnieki, gan lielveikala darbiniece. Tātad beigu galā notiesātas ir pat nevis «skrūvītes» daudzskaitlī, bet viena «skrūve» - inženieris, kuram piešķirta vēsturiskā loma būt par vienīgo grēkāzi traģēdijai un būvniecības nozares nejēdzībām. Vai tiešām Sergets ir tas vienīgais vainīgais? Nu diezin vai.

Nav gan arī tā, ka ar pirmās instances spriedumu viss būtu beidzies - pastāv augstākas instances, un prokurori jau ir pauduši, ka spriedumu pārsūdzēs. Taču tiesu lietās visbiežāk ir tā, ka, kādu vagu sāk art pirmās instances zirgi, apmēram tādu pašu dzen arī nākamie.

Pastāv jau arī tāda vērtība kā tiesu varas neatkarība demokrātiskā valstī. Tiesu varu nedrīkst politiski spaidīt, piezvanīt un pasūtīt spriedumu. Arī sabiedrības viedoklis nav tiesu varai saistošs, un tā nedrīkst ietekmēties no pūļa trokšņa. Taču te ir mazliet citāds gadījums - sašutušie cietušie nav propagandas apstrādāti ļaudis, bet visīstākie un neviltotākie cilvēki, kas paši pabijuši zem betona bluķiem vai kam bojā gājis tēvs, meita, vīrs, sieva. Ja viņi ir vienisprātis, ka karaļvalstī kaut kas nav kārtībā, tad tas ir respektējams viedoklis. Katrā ziņā viņi bija domājuši, ka taisnā tiesa par vainīgiem atzīs plašāku loku, nevis tikai vienu inženieri. Nav tā, ka viņi alktu atriebes un maksimālus sodus visiem apsūdzētajiem, taču bija domājuši, ka dažam labam būs kaut vai nosacīti sodi. Taču tiesa ir bijusi citādos ieskatos, spriežot, ka trūkst pierādījumu, lai apsūdzētos notiesātu.

Ir jautājumi, kas palikuši neatbildēti, un par tiem vēl juristi un eksperti strīdēsies. Vai bijusi pietiekami kvalitatīva izmeklēšanas uzraudzība? Vai vajadzēja saukt pie tiesas arī firmu, kas ražoja kopnes?

Taču grauž un sāp būtiskāks jautājums - kāpēc cietušie par Zolitūdes traģēdijas tiesas iznākumu jūtas vīlušies?

Acīmredzot sākums šai sajūtai ir pašā sākumā. Pie tiesas tika saukta tikai daļa ļauno parādību, kas bija izraisījušas traģēdiju. Jā, tika tiesāta Nolaidība, Bezatbildība, Paviršība, kas uzbūvēja tādu lielveikalu, kas sabruka. Taču tiesas zālē uz apsūdzēto sola nebija Alkatības. Šī ciniskā, aukstā kundze kaut kā paslēpās vai atpirkās un mierīgi atpūšas tālā salā zem palmām, malkojot kokteili. Alkatība ir tā, kas spieda nepārtraukt tirdzniecību, kad notiek būvdarbi virs pircēju galvām. Alkatība bija darba devēja lielveikala vadītājai, kas baidījās slēgt veikalu signalizācijas gaudošanas dēļ. Alkatība pat vēl šobaltdien gudro, kā nopelnīt ar ēku pie traģēdijas vietas.

Uz apsūdzēto sola nav sēdināta greizā Sistēma būvniecības nozarē, kur valsts iepirkumos uzvar lielās būvfirmas, kas piedāvājas ko nebūt uzcelt par viszemāko cenu. Šīs firmas, kas šādā veidā iegūst valsts pasūtījumus, tādā pašā veidā strādā arī privātajā sektorā. Bet nav iespējami tādi darbi, kurus var paveikt vienlaikus ātri, lēti un kvalitatīvi.

Tāpat šīs Sistēmas ietvaros bija iegājies, ka būvniecības pasūtījumus saņem lielfirmas, kas jau piešāvušas roku pieteikumu rakstīšanā un piedāvājumu izteikšanā, bet reālos darbus objektos veic mazāki apakšuzņēmēji, kas vēl arī paši algo apakšstrādniekus, kuru prasmes un kvalifikācija nav nekāda augstā. Šīs Sistēmas iepuvusī galva meklējama augstos izpildvaras un politikas kabinetos, kur roka roku mazgā, sponsori ietekmē lēmumus un likumus, un, ja Alkatība raksta likumus, tad tur nekas labs nevar iznākt.

Kopš 2013. gada ir pagājis laiks, bet vai kaut kas tagad ir labāk? Pirmajos mēnešos pēc traģēdijas ļaudis baidījās iet iekšā aizdomīgās ēkās, bažīgi raudzījās augšup, ja tur bija manāma kāda plaisa. Arī dažādas institūcijas sabijās un veica daudzu ēku pārbaudes. Taču tagad šis tonuss ir pamazām atslābis. Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas spriedums ir brīdinošs tikai inženieriem, kas tagad zinās, ka nedrīkst kļūdīties aprēķinos, jo par to var nonākt cietumā. Toties visi pārējie - būvfirmu un lielveikalu īpašnieki, būvuzraugi un celtnieki - var mierīgi elpot, redzot, ka viņiem nekas nedraud un ne par ko nav jāatbild. Tātad var sniegties pēc maksimālas peļņas, minimāli domājot par drošību. Tiesas sprieduma audzinoši preventīvais efekts ir diezgan niecīgs. Vai tagad varam būt droši, ka atkal kaut kur kāds jumts neuzgāzīsies uz galvas? Laikam jau uz šādu jautājumu nav pozitīvas atbildes...