Līmēt kopā līmēšanas pēc?

 
©F64 Photo Agency

Raudamās pēc varas, partijas pirms vēlēšanām visu ko sasolīja, bet ļoti ātri kļuva skaidrs, ka politiķi nemaz nav domājuši nopietni to, ko runāja. Tā ir bijusi visparastākā politiskā krāpšana. Un varbūt ir pat ļoti labi, ja dažs no grandiozajiem valsts pārvaldes pārveidojumiem netiks realizēts. Diezin vai būtu milzīga jēga no mehāniskas ministriju skaita samazināšanas bez dziļākas analīzes, kāpēc kas tiek darīts. Saeimas opozīcija gan ierosināja ministriju skaitu samazināt, bet koalīcija to nedarīs kaut vai tikai tāpēc, ka ierosinājums nāk no opozīcijas.

Vēl ir iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV), kurš izteica rosinājumu apvienot Iekšlietu un Tieslietu ministriju, taču pēcāk viņš pierima, pielabojot savu domu, ka diskusijas par šo tēmu pa jaunam aktualizēs kaut kad vēlāk, jo pašlaik svarīgākais jautājums ir budžeta pieņemšana.

Ko vēl varētu apvienot vai sadalīt, «lai lielais darbs uz priekšu tiek» un tauta drīzāk varētu redzēt plauksmes laikus? Diezin vai jēgpilna būtu, piemēram, Labklājības un Veselības ministrijas apvienošana, jo norisinās grandiozā veselības reforma, kur joprojām nav skaidri principi, kā valsts nodrošinās cilvēkiem veselības aprūpi. Veselība un labklājība abas ir lūdzējministrijas, kurām jāgaida, kad tām kaut ko «atmetīs». Tad vēl to pašu nepietiekamo finansējumu plūkāt daļās?

Ministriju apvienošanai vai jaunu ministriju izveidei pašlaik nav kādu ticamu, lielu virsuzdevumu, valdošās partijas nav runājušas, kā ministriju apvienošana varētu sekmēt attīstību valdības nospraustajos prioritārajos virzienos.

Varbūt pat ne apvienot vecās, bet izveidot kādu jaunu? Ir viena joma, kura varētu būt aizvien aktuālāka pēc tam, kad Latvija ir dabūjusi skaļu pliķi un atsēdināta peļķē ar komercbankām. Ja jau Latvijai neļauj turpināt savu sapņainās banku paradīzes stāstu, varbūt ir vērts sparīgāk strādāt pie jauno tehnoloģiju progresīvas zemes tēla? Savulaik bija īpašu uzdevumu ministrs elektroniskās pārvaldes lietās un šā īpašo uzdevumu ministra sekretariāts. Gan digitalizācija valsts pārvaldē, gan visādu veidu uzņēmējdarbība un izglītība varētu būt ar lielāku ievērību no valsts puses. Nekur neder, ja gadu gaitā tiek iztērēti milzu līdzekļi, bet dažādas datu bāzes dažādās ministrijās un iestādēs nav pienācīgi savietotas. Tas ļoti apgrūtina cilvēku dzīvi. Nekur neder, ja mūsu tik digitālajos laikos glābēji vai policisti nevar atrast cilvēku, kas zvana ar mobilo tālruni, bet nevar paskaidrot, kur atrodas. Un vēl daudz kas neder un iekrīt digitālajā plaisā starp Latviju un Vakareiropu. Bet var jau būt, ka ministrijās un starp ministrijām ar savstarpēju sadarbību un koordināciju viss ir kārtībā. Tad gan nebūtu prātīgi tērēt naudu mākslīgi izdomātai institūcijai, kas neko nedarīs.

Tie paši politiķi, kas visu ko gribētu apvienot, spēj ne mazāk propagandēt arī sadalīšanas idejas. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) ar lielu entuziasmu vēlas atdalīt no parastās tiesas īpaši speciālu jaunu tiesu ekonomiskajiem noziegumiem. Droši vien tā varētu darīt, un pats Valsts prezidents Egils Levits ir spriedis, ka no šādas tiesas būtu vairāk plusu nekā mīnusu. Taču ir viena ļoti liela bīstamība - ja Tieslietu ministriju vada paranoiska, lielummāniska partija, kurai visapkārt rēgojas briesmoņi, šāda tiesa var pārvērsties par partijas kabatas tiesu un izrēķināšanās instrumentu.

JKP ministri diezgan dīvaini izprot tiesu varas neatkarību un cenšas ietekmēt tiesu jau pašlaik. Kas būs, ja tiks izveidota īpaša tiesa, kur lietu sadale notiks pat vēl nesalīdzināmi mazākā tiesnešu lokā nekā līdz šim? Un ja šī tiesa būs īsā ministra pavadā?

JKP ministriem un politiķiem nav raksturīgi spēt diskutēt, viņi ir paštaisni, nepieļauj pat domu, ka pretējai pusei var būt stiprāki argumenti, līdz ar to tiesa var kļūt ne vairs sacensība, bet iepriekš nolemta upuru sišana vienos vārtos. Diezin vai tas ir vajadzīgs Latvijai, kura tā kā ir vēlējusies būt demokrātiska, eiropiska valsts? Latvijā pastāv gan korupcija, gan, ja var ticēt atbildīgām institūcijām, pat būvnieku kartelis, taču tiesiski mērķi nav sasniedzami ar prettiesiskiem līdzekļiem.

Vēl politikas darba kārtībā aizvien biežāk runā par ideju apvienot Finanšu un kapitāla tirgus komisiju ar Latvijas Banku (LB). Varbūt tāpēc, ka aizvien grūtāk iespējams sabiedrībai paskaidrot, kāpēc valstij, kura pati vairs nedrukā naudu, vajadzīga milzu banka ar neprātīgi augstas algas saņemošu štatu. Deviņdesmitajos gados LB pārziņā bija gan monetārā politika, gan banku uzraudzība, taču, kad izcēlās milzīgā banku krīze, izrādījās, ka LB uz abiem krēsliem sēdēt ir ļoti grūti. Var jau būt, ka tagad ir atpakaļ laiks, kad abas institūcijas var apvienot. Bet tad jāvaicā politiķiem, ko labu tas dos?

 

Abonē