Ukraiņi izmēģina komiķi par prezidentu
 
©F64 Photo Agency

Ukrainas prezidenta vēlēšanās ar lielu pārsvaru pār līdzšinējo prezidentu Petro Porošenko ir uzvarējis Volodimirs Zelenskis – komiķis, televīzijas personība, kas savu popularitāti ieguvis, asprātīgi parodējot un izsmejot valdošās varas alkatību un glupību. Nevar teikt, ka pasaule nepazītu gadījumus, kad kāds no pavisam citas jomas nākošs cilvēks kļūst par ietekmīgu politiķi vai pat valsts vadītāju. Aktieris Ronalds Reigans bija ASV prezidents, dramaturgs Vāclavs Havels bija Čehijas prezidents, tomēr Zelenskis ir kaut kas nebijis – ne katru dienu par valsts vadītāju kļūst cilvēks, kas līdz visaugstākajam krēslam valstī nonācis caur jokiem. Tas ir kūlenis. Jokot ir viena lieta, bet vadīt īstu valsti ir ļoti nopietna nodarbe. Sevišķi jau tik sarežģītu valsti kā Ukraina ar tās milzīgo teritoriju un lielo iedzīvotāju skaitu, reģionālajām atšķirībām, korupcijas cauraudzi, ekonomikas atpalicību un naidīgajām attiecībām ar kaimiņvalsti Krieviju.

Katrā ziņā Zelenskim nāksies saskarties ar to, kas vienmēr un visur notiek līdzīgos gadījumos. Vienmēr un visur, ja uz kādu mesiju tiek pārmērīgi daudz cerēts, jau drīz vien tā pati publika, kas nesa politiķi uz rokām, pieviļas un dusmīgi sviež vakarējo elku lejā no kraujas. Bet gan jau Zelenskis šo likumsakarību zina un centīsies strādāt, lai reibinošais kāpiens nepārvēršas par kritienu. Viņam ir visas iespējas. 41 gadu vecais Zelenskis nav tikai humorists, bet ir arī jurists. Atšķirībā no daža Latvijas komiķa - politiķa, kas ir pliks kā baznīcas žurka, tāpēc spiests pakalpojot vienam bagātam Šveices advokātam, Zelenskis ir miljonārs. Ļaunas mēles gan melš, ka Zelenskis esot marionete Ukrainas megabagātnieka Ihora Kolomoiska rokās, taču neba nu tik vienkārši tas tā būs, ka Kolomoiskis raustīs aukliņas un Zelenskis dancos.

Atšķirībā no Latvijas, kur Valsts prezidentam Satversme nedod lielas pilnvaras, Zelenskis ir tautas ievēlēts, ar lielu varu gan ārpolitikā, gan likumdošanā un kadru politikā. Tajā pašā laikā, caur ērkšķiem ejot, Ukrainas varas sistēma ir kaut cik izlīdzsvarojusies. Prezidents Ukrainā nav absolūts valdnieks, un kādu nejēdzīgu lēmumu, ja to pieņem prezidents, parlaments jeb Augstākā rada var nobremzēt. Un otrādi.

Pasaulē pašlaik brīnās par Ukrainu, nespējot iztēloties, ka par valsts galvu varētu kļūt, piemēram, kāds no britu televīzijas skeču šova Monty Pyton jokplēšiem.

Latvijai Ukraina var sagādāt lielas galvassāpes, jo, ja turpināsies līdzšinējā nemaz ne tik tālās zemes grimšana izmisumā, ukraiņi aizvien lielākā skaitā ieradīsies pie mums kā dempingojošs darbaspēks. Bet vislielākā interese, daudz lielāka nekā citās ārvalstīs, par Ukrainas prezidenta vēlēšanām bija Krievijā. Tas tāpēc, ka kopš 2014. gada, kad izcēlās Krievijas un Ukrainas konflikts, Ukraina krieviem ir viena no galvenajām apvingrošanas tēmām. Uz tās tiek balstītas «naida stundas» centrālajos televīzijas kanālos, turp tiek kanalizētas pašu ekonomikas problēmas, uz tās turas augstais prezidenta Vladimira Putina reitings. Ukraina tiek pasniegta kā «neizdevusies valsts» un tiek mērīta ar pagalam neadekvātu mērauklu, skaidrojot Ukrainu ar Krievijas procesu diskursu. Taču, lai gan arī Ukrainā pastāv korupcija un politekonomiskie klani, tur nav tādas «varas vertikāles» kā Krievijā. Ukrainā vēlēšanās ir skarba konkurence un pastāv iespējas pastāvošo varu nomainīt vēlēšanu ceļā. Tieši tas nupat ir noticis. Bet Krievijā to cenšas tulkot kā nekārtību un Ukrainas jukšanu ārā pa visām vīlēm. Taču nekāda jukšana nenotiek - ir diezgan normāls demokrātisks process. Kaut kādā mērā tas ir līdzīgs Eiropas un ASV modei, kur no skatuves tiek daļēji padzīta iepriekšējās desmitgadēs pie varas bijusī un augstprātībā izkurtējusī elite. Viņu vietā nāk populisti, ekstrēmi nacionālisti, «nesistēmas» politiķi. Zelenskis ir uzsvēris, ka aizstāvēs ukraiņu valodu, taču viņš nav ekstrēms nacionālists. Par populistu gan viņu var dēvēt, jo nevar teikt, ka viņam būtu prognozējama ekonomikas programma. Nav arī īsti skaidrs, kā viņš veidos attiecības ar Krieviju. Sarunās ar Krieviju viņš turēšoties pie «Normandijas formāta», turpināšot arī «Minskas formātu», lai gan to vajadzēšot pārstartēt. Pagaidām tas izklausās diezgan mīklaini. Nebūs labi, ja viņš atkārtos Porošenko lēto pieeju iekšējās ekonomikas problēmas norakstīt uz zaudēto teritoriju un militāro konfliktu rēķina. Kā lielu Zelenska trūkumu oponenti uzsver to, ka viņam nav nekādas pieredzes reālā politikā. Bet var jau būt, ka tieši šis pieredzes trūkums būs viņa priekšrocība - kā svaigs redzējums, jaunas idejas. Nav zināms, vai viņš būs labs prezidents, bet viņš var kļūt par labu prezidentu. Ukraiņiem ir apnikuši pareizie, nopietnie, kantainie tipi valsts priekšgalā, un tagad viņi izmēģina ko citādu un neparastu. Kaut nu šī izvēle būtu bijusi sekmīga!