ASV mēdz nodot savus uzticamākos sabiedrotos
9. oktobrī Turcijas bruņotie spēki kopīgi ar Sīrijas Nacionālo armiju (Turcijas apbruņotie Sīrijas nemiernieku grupējumi) sāka militāro operāciju pret Sīrijas kurdu spēkiem. Turcijas mērķis ir izveidot drošības zonu gar Turciju un Sīrijas robežu.
Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdoans pirms militārās operācijas uzsākšanas apsolīja ievērot Sīrijas teritoriālo integritāti. Tikmēr Sīrijas Kurdistānā tika izsludināta vispārēja mobilizācija un civilpersonām tika dots rīkojums veidot «dzīvos vairogus» ap stratēģiski svarīgiem militārajiem objektiem. Kara sākums izraisīja masveida paniku, un, kā liecina novērotāju ziņojumi no Sīrijas Kurdistānas, vietējie iedzīvotāji cenšas pēc iespējas ātrāk pamest karadarbībai pakļauto teritoriju.
Pirms tam Turcija atturējās sākt tiešu karadarbību pret Sīrijas kurdiem, jo Sīrijas kurdi bija ASV armijas galvenie sabiedrotie karā pret t.s. Islāma valsti. Taču 6. oktobrī ASV prezidents Donalds Tramps deva pavēli ASV armijai evakuēties no drošības zonas gar Turcijas robežu. ASV oficiāli deklarēja, ka neatbalsta Turcijas iebrukumu Sīrijas ziemeļos, bet vienlaikus netraucēs Turcijas armijas darbības.
Turcijas iebrukums Sīrijā vēl vairāk saasina jau tā saspringto Sīrijas bēgļu problēmu, un par šo problēmu bažas pauda gan Eiropas Komisija, gan arī Latvijas Ārlietu ministrija.
Tomēr jaunākais saasinājums Turcijas un Sīrijas attiecībās rada divas ļoti būtiskas ilgtermiņa sekas. Pirmā ir kārtējā NATO (Ziemeļatlantijas līguma) principu un vērtību erozija. Kā zināms, NATO galvenais balsts ir NATO dibināšanas līguma piektais pants, kas nosaka, ka alianse «bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm». NATO dibināšanas līguma 6. pants īpaši precizē, ka par 5. pantā minēto bruņoto uzbrukumu vienai vai vairākām valstīm ir jāuzskata bruņots uzbrukums… Turcijas teritorijai. Turklāt ne tikai teritorijai, bet arī «militārajām vienībām, kuģiem vai lidaparātiem, kas atrodas šajās teritorijās vai virs tām». Karadarbībai izvēršoties, ir gaidāms, ka Turcijas teritorija var tikt apšaudīta, virs tās var tiks notriekti Turcijas armijas lidaparāti utt. Ir pilnīgi pamatoti uzskatīt, ka lielākā daļa no NATO dalībvalstīm kategoriski noraidīs iespēju, ka pēc Turcijas armijas iebrukuma Sīrijas kurdu uzbrukums kādam Turcijas militāram objektam vai militārai vienībai Turcijas teritorijā var tikt uzskatīts par pietiekamu pamatu iedarbināt NATO līguma piekto pantu, tāpēc to noteikti neuzskatīs par Sīrijas kurdu uzbrukumu visām NATO dalībvalstīm.
Šāda rīcība nozīmē fundamentālu NATO pamatvērtību eroziju. Pirms iedarbināt NATO dibināšanas līguma 5. pantu, turpmāk tiks vērtēts, vai valsts, pret kuras militāru vienību vai lidaparātu ir vērsts militārs trieciens, pati nav uzvedusies agresīvi, un ir ļoti ticami, ka piektais pants netiks iedarbināts, ja kāda NATO dalībvalsts speciāli provocēs kādu savu kaimiņvalsti uz agresīvu rīcību.
Tomēr oktobra notikumi ap Sīrijas kurdiem atsedz vienu vēl lielāku problēmu. ASV vadītajā militārajā operācijā pret t.s. Islāma valsti galvenais ASV militārais sabiedrotais bija Sīrijas kurdi, kuri nesa vislielākos dzīvā spēka upurus, sagraujot Islāma valsti. Sīrijas kurdu tautas aizsardzības vienības, kuras bija galvenais militārais spēks karā pret Islāma valsti, jau pauda viedokli, ka ASV ir nodevušas savus uzticamākos sabiedrotos, nosaucot ASV prezidentā lēmumu par dunča dūrienu mugurā. Šāda ASV prezidenta rīcība rada pamatotu jautājumu, cik ilgtspējīga ir mazas valsts stratēģiskā partnerība ar ASV. Tiklīdz ASV būs iekšpolitiska vajadzība vai iezīmēsies kāds ASV izdevīgs globāls darījums, ASV nekavējoties nodos un pārmetīs pār bortu jebkuru savu «uzticamāko sabiedroto», tieši tāpat kā 6. oktobrī ASV prezidents izrīkojās ar saviem kurdu sabiedrotajiem?
Nelielam spēlētājam vai mazai, no ASV tālu esošai valstij nevajadzētu paļauties uz mūžīgu draudzību ar ASV, šādai aklai ticībai ASV politikas nemainīgumam nav ilgtermiņa perspektīvu.
Tikai nevajag sūdzēties, ka ASV valdība nebūtu brīdinājusi savus mazos un uzticamos sabiedrotos. Donalds Tramps, stājoties ASV prezidenta amatā, tieši un nepārprotami paziņoja, ka viņam ASV intereses būs pirmajā vietā.
Līdz ar to, izvērtējot notikumus pēc 6. oktobra, Latvijai ir pēdējais laiks pārdomāt ārpolitiskās prioritātes. Mums pakāpeniski ir jādistancējas no pārāk lielas paļaušanās uz ASV. Latvijai ir lielākas cerības sagaidīt kopēju izpratni par vērtībām no ES. Viena no svarīgākajām ES kopējām vērtībām ir savstarpējā solidaritāte. Mūsu nesenā pieredze apliecina, ka ES dalībvalstis solidarizēsies viena ar otru ne tikai labos laikos, bet arī grūtā brīdī, kā tas notika attiecībā pret Latviju 2009. gada krīzes laikā.