Vai ir jāglābj lauksaimnieki, kas rīkojas bezatbildīgi?
 
©F64

Padomju laikā bija ļoti populāra anekdote, par kuras publisku stāstīšanu varēja iekulties nepatikšanās, pat zaudējot darbu. Anekdote izsmēja padomju lauksaimniecības nespēju nodrošināt valsti ar pašu saražotiem pārtikas produktiem pietiekamā apjomā. Padomju varai ir tikai pieci ienaidnieki – starptautiskais imperiālisms un četri gadalaiki, jo visas grūtības un problēmas tika skaidrotas vai nu ar pārāk aukstu ziemu, vai lietainu un vēlu pavasari, vai netipisku vasaru, vai ar lietainu un pārāk ātru rudeni.

Šo anekdoti viens lasītājs ierosināja pārfrāzēt mūsdienu Latvijas apstākļiem. Latvijas lauksaimniekiem ir tikai piecas problēmas - nepietiekams ES maksājumu un fondu apjoms un tie paši četri gadalaiki.

Tomēr, vērtējot objektīvi, Eiropas mērenās joslas ziemeļu daļā augkopība ir grūti prognozējama, jo klimatisko apstākļu mainība gadu no gada var būt ļoti liela.

Lauksaimniekiem labajos gados viss nopelnītais nav nekavējoties jāiztērē, bet ir jāveido drošības rezerve

2017. gadā veģetācijas sākums Latvijā bija par trim nedēļām vēlāks nekā parasti, jo togad pat 15. maijā daudzviet vēl bija sniegs. 2017. gada ražas novākšanas laikā daudzviet bija tik lieli nokrišņi, ka lauki palika ūdenī un netika novākti. Savukārt šogad veģetācijas periodā sākums bija krietni agrāks nekā parasti, bet pietrūka nokrišņu.

Tāpēc gandrīz vai katru gadu publiskajā telpā aizsākas debates par to, cik lielā apjomā un vai vispār ir jābūt kompensācijām par attiecīgā gada neprognozējamajiem laika apstākļiem. Šogad sausums bija daudzās Eiropas valstīs. Tā kā Eiropā graudu cenu pieaugums nekompensē lauksaimniekiem radītos zaudējumus, tad Vācijā, Zviedrijā, Somijā u.c. tiks izmantots nacionālais vai vietējais atbalsta mehānisms, lai daļēji kompensētu sausuma izraisītos zudumus.

Tagad arī Latvijas politiskajā dienaskārtībā ir sākta kārtējā kampaņa par valsts vai ES atbalstu Latvijas lauksaimniekiem.

Kādai vajadzētu būt sabiedriskām interesēm atbilstošai lauksaimniecības politikai Latvijā?

Vispirms. Latvijas valsts nedrīkst pieļaut, ka vienlaikus liels skaits vidējo vai lielo lauksaimniecības preču ražotāju nonāk maksātnespējas apstākļos. Lai gan visspēcīgā un politiski tik ietekmīgā Latvijas maksātnespējas administratoru kliķe par šādu scenāriju būtu stāvā sajūsmā. Attīstīta lauksaimniecība ir būtisks valsts drošības pamats. Valsts, kas pati spēj sevi apgādāt ar pārtiku, izturēs gan globālus konfliktus, gan transporta ierobežojumus, aizsākoties kādam smagam reģionālam konfliktam. Turklāt pēc valsts un pašvaldību sektora lauksaimniecība ir svarīgākais darba un maizes devējs lielākajā daļā Latvijas novadu.

No otras puses, ja zemnieki-miljonāri publiskajā telpā nemitīgi izkliegs arvien lielākas prasības pret valsti un ES, tad lauksaimnieki var nonākt situācijā, kad ar rīcību kaut ko piegriezt vai neizdabāt zemnieku-miljonāru Saeimas grupai varēs iegūt lielu popularitāti vēlētāju grupās, kuras tieši nav saistītas ar lauksaimniecisko ražošanu.

Taču tas, kas ir patiešām nepieciešams Latvijas lauksaimniecības nozarei (un ne tikai tai) - ir atklāti un zināmi atbalsta nosacījumi. Kad un kādos apstākļos ir iedarbināms atbalsta mehānisms nozarei? Lauksaimniekiem sava pamata biznesa attīstība ir jāveido, rēķinoties ar Latvijas mainīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Tas nozīmē, ka labajos un ienesīgajos gados viss papildus nopelnītais nav nekavējoties jāiztērē, bet ir jāveido drošības rezerve varbūtējiem neražas gadiem utt.

Valsts atbalsta mehānisms būtu jāiedarbina tikai tad, kad notiek ļoti reti - katastrofāli - notikumi, kas patiešām ir ārpus mainīgajiem Latvijas apstākļiem. Tikai tad, kad notiek apstākļu sakritība, kas ir ļoti reti iespējama, būtu jāiedarbina nacionālais atbalsta mehānisms vai jāsauc palīgā ES struktūras, ja pašiem naudas vairāk nav. Pašlaik ap Zemkopības ministriju spieto ietekmīgu lauksaimnieku grupa, kas uzzina, kad un par ko varētu tikt piešķirts atbalsts, un jau laikus gatavo nevis drošības spilvenu, bet gatavojas piedalīties kaujā par kompensācijām. Savukārt tie, kas saimnieko racionāli un ņem vērā Latvijas klimatisko apstākļu mainību, paļaujas tikai uz pašu spēkiem un pašu gudrību. Jautājums, par ko būtu jādebatē šajā viedokļu apmaiņā - vai patiešām valsts atbalsts ir jāsniedz tiem, kas labajos gados, piemēram, 2015. gadā, izvēlējās neveidot uzkrājumus nebaltai dienai? Vai patiešām valsts atbalsts ir jāsniedz tiem, kas labajos gados nopelnīto uzreiz investēja spekulācijās ar nekustamo īpašumu? Vai lauksaimnieki ir jāglābj gadījumos, kad viņi uzņemas pārmērīgu risku vai piekopj bezatbildīgu biznesa vešanas modeli?

 
 
#{#}