Jūnija sākums iezīmējās ar diviem globāliem notikumiem, kas, iespējams, liecina par noteikta vēstures laika posma beigām. Pirmais bija G-7 līderu samits. Par to tagad tiek ironizēts, ka šogad tas notika formātā 6+1, kurā Japāna, Lielbritānija, Kanāda, Itālija, Vācija un Francija bija no vienas puses, kopīgi konfliktējot ar ASV. Finālā sanāca fantastisks, vēl pirms dažiem mēnešiem neiespējams paradokss. ASV prezidents Donalds Tramps svētdien nespēja vienoties kopējā deklarācijā ar Japānas, Lielbritānijas, Kanādas, Itālijas, Vācijas un Francijas līderiem, bet jau otrdien spēja vienoties kopīgā deklarācijā ar Ziemeļkorejas diktatoru Kimu Čenunu.
Pēc G-7 samita visu kalibru globālisti un eiroatlantisti iesāka kopēju gaudu dziesmu, ka, lūk, ir sliktais Tramps un labie citu valstu līderi. Lūk, Tramps graujot Rietumu valstu vienotību un ir visu nelaimju cēlonis.
Tomēr būsim reālisti. Neveiksmīgās Francijas un Vācijas diplomātiskās aktivitātes pirms samita un notikumi G-7 samita laikā parādīja, ka lielāko Eiropas valstu diplomātiskie dienesti ir pilnīgi izgāzušies, veidojot attiecības ar ASV prezidentu. Lielo Eiropas valstu labākie starptautiskie eksperti pilnīgi aplami uzskatīja, ka gadījumā, ja pret Tampu nostāsies sešu lielāko rietumvalstu kopkoris, tad ASV prezidents piekāpsies, mīkstinās savu pozīciju un būs gatavs kompromisam. Taktika, kuru izvēlējās Kanādas premjerministrs Džastins Trudo, izteikt rupjības un apvainojumus ASV prezidentam, izrādījās pilnīgi kontrproduktīva, kas situāciju vēl vairāk pasliktināja.
Patiesībā G-7 samits izgaismoja, ka vadošo Eiropas valstu līderi un viņu padomnieki ir aplamos stereotipos iestiguši nemākuļi, kas vēlamo ietiepīgi grib uzdot par esošo.
Turklāt šī ir jau otrā reize, kad, saskaroties ar kādas lielas valsts līderi, kas savas valsts intereses izvirza pirmajā vietā, ES vadība atkārto kļūdu pēc kļūdas. Pirmā reize bija diplomātiskie fiasko ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu 2014. gada sākumā. Vladimirs Putins novilka Krievijas nacionālo interešu sarkanās līnijas, un jebkuri mēģinājumi tās izmainīt ar ES piekoptajiem klasiskajiem diplomātiskajiem gājieniem izrādījās neveiksmīgi. Tagad ir līdzīgs gadījums ar ASV prezidentu.
Diplomātija nav māksla apvainot un teikt rupjības sarunu partnerim. Diplomātija ir māksla sasniegt mērķus, glaimojot un pielabinoties, kā arī lietojot saprotamu leksiku pat robustam sarunu partnerim. Ja kopīgu uzbraucienu un individuālu šarmēšanas mēģinājumu taktika nelīdz, tad ir laiks to mainīt. Rietumu līderiem vajadzētu patriekt ratā esošos padomdevējus, nevis turpināt atkārtot neveiksmi pēc neveiksmes.
Pirmais, kas ir jāsaprot. Trampa apņemšanās, ka Amerika viņam ir pirmajā vietā, ir nevis populistisks lozungs, bet viņš to patiešām uztver nopietni. Tramps nevēlas būt Ziemassvētku vecītis, kas dalīs dāvanas sabiedrotajiem. Trampam iekšpolitika ir svarīgāka par globālās ārpolitikas smalkumiem. Līdz ar to, ja globālie līderi vēlas atrast kompromisu ar ASV, tad viņiem vispirms ir jāatrod veids, kā panākt, lai viņu argumentus Tramps uztvertu nopietni. Šajā ziņā vienu no saprātīgākajiem ierosinājumiem izteica Latvijas Saeimas deputāts ar vislielāko pieredzi attiecībās ar ASV - Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Ēriks Kalniņš, kurš uzsvēra, ka kopīgu valodu ar ASV prezidentu Donaldu Trampu ir jāmēģina atrast, pirms tam uzrunājot un pārliecinot to cilvēku grupu, kuriem ASV prezidents uzticas un kuru viedokļos ieklausās. Līdz ar to, lai Tramps saklausītu Eiropas vai rietumvalstu argumentus, nepietiek ar sešu globālo līderu kori, iebilstot Trampam, bet pirms tam bija jāveic liels un nozīmīgs darbs, lobējot rietumvalstīm un ASV savstarpēji izdevīgus risinājumus ASV uzņēmēju organizācijās, pārliecinot tos ASV lielākos uzņēmējus un tos republikāņu ekspertus, kuri Trampam ir nozīmīgi. Lai kaut vai vienkārši spētu aizstāvēt Eiropas intereses attiecībās ar ASV, Eiropas līderiem ir jāmācās no pieļautajām kļūdām, ir jāizlabo pieļautās kļūdas un jāiedala lieli resursi, lai nopietni sagatavotos nākamajiem sarunu posmiem ar ASV, kuri skars citas nozares un citus jautājumus. ES konfrontācija ar ASV un saasinājumu pieaugums nav nedz ASV, nedz Eiropas interesēs.