Pēc visai ilga pārtraukuma pagājušajā nedēļā notika Latvijas un Krievijas nevalstiska līmeņa ekspertu tikšanās, lai apspriestos, kā veidot ES un Krievijas attiecības pašreizējos apstākļos.
Šobrīd Ukrainas varas elite kā svarīgu instrumentu valsts sociālajai stabilizācijai izmanto pretdarbību pret Krieviju. Tas ļauj parādīt, ka ekonomisko problēmu cēlonis ir nevis vietējo oligarhu alkatība, bet gan Krievijas agresijas sekas. Tāpēc jebkurš prezidenta Petro Porošenko racionālisms visdažādākajos līmeņos tiek neitralizēts ar daudzām aktivitātēm, īstenojot atriebes jūtas pret Krieviju.
Šie apstākļi neatļauj cerēt uz lielu progresu Krievijas un Ukrainas attiecībās vismaz tuvākajā laikā. Līdz ar to Krievijas un ES attiecībās ir vērojams strupceļš. Esošā sankciju un kontrsankciju sistēma nekādu jūtamu ietekmi uz Krievijas ārpolitiku nav radījusi. Sankciju sistēma no ES puses bija laba forma, lai paradītu, ka Krievijas rīcība nav pieņemama Rietumu sabiedrībai. Abpusējās sankcijas ir radījušas noteiktus ekonomiskos zaudējumus gan Krievijai, gan ES. Zaudējumi ES sadalās neproporcionāli. Austrumeiropā tie ir lielāki nekā ES rietumu daļā. No abpusējām sankcijām zaudējumus cieš arī Krievija. Ja publiskā līmeni Krievijā runā par veiksmīgu importa aizvietošanu, tad ekspertu līmenī atzīst reālās problēmas, kuras arvien vairāk pieaug.
Diemžēl ir jāteic, ka sankciju sistēmas uzturēšana vairs nemotivē Krieviju kaut ko principiāli mainīt, bet sankciju pastiprināšana vairs nevar kalpot kā līdzeklis, lai piespiestu Krieviju radikāli mainīt ārpolitiku. Drīzāk pat pretēji, tā dod vairāk argumentu atturēt Krievijas ekonomiku no tālākas integrācijas Eiropā un dod argumentus tiem ekonomistiem, kas aicina Krievijā attīstīt autarķiju un virzīties uz ekonomisku izolāciju.
Par ko eksperti ir vienisprātis - sankciju kosmētiskas izmaiņas, to pastiprināšana vai viegla revīzija (Krievija atcēla vairākus aizliegumus attiecībā uz bērnu pārtikas importu) nekādas izmaiņas esošajā ES un Krievijas attiecību stāvoklī neradīs.
Viens no galvenajiem Krievijas prezidenta izvirzītajiem ārpolitiskajiem uzdevumiem ir atjaunot racionālu dialogu ar ES un ASV. Taču, ņemot vērā progresa trūkumu Ukrainas jautājumā, tuvākajā laikā tas nav iespējams. Kā panākt dialoga atjaunošanos?
Tā Krievijas elites daļa, kur noskaņota uz ciešāku sadarbību ar Rietumiem, aicina piekāpties Ukrainas jautājumā. Savukārt militārā elite aicina panākt dialoga atjaunošanu, paaugstinot Krievijas uzvedības agresivitāti. Proti, ir viedoklis, ka, pieļaujot dažādus bīstamus incidentus, var ietekmēt Rietumu sabiedrisko domu, jo tad tālākas globāla konflikta eskalācijas vietā Rietumu partneri izvēlēsies sēsties pie sarunu galda (pat bez redzama risinājuma Ukrainas jautājumā).
Taču pagaidām ASV atbild pēc principa «aci pret aci - zobu pret zobu». Pēc incidenta ar Krievijas militāro lidmašīnu pie ASV karakuģa ASV sarīkoja līdzīgu incidentu pie Krievijas robežas Tālajos Austrumos.
Vēl vairāk. Krievijas huligāniskās izdarības, lai piedabūtu atgriešanos pie sarunu galda, izmanto ideoloģiskai kampaņai NATO valstu militāri rūpnieciskā kompleksa interesēs. Krievijas militāro lidaparātu huligāniskās izdarības ir svarīgākais pamatojums militāro izdevumu un militāro iepirkumu pieaugumam. Tas un skandalozi ģenerāļu paziņojumi, ka Krievija jau tuvākajā laikā gatavojas okupēt Gotlandi, ir arguments, lai iebiedētu līdz šim neitrālo Zviedrijas sabiedrību un pārliecinātu Zviedrijas vēlētājus pievienoties NATO aliansei.
Taču tas, kas ir izdevīgi militāro pasūtījumu saņēmējiem, nav izdevīgi mums visiem. Militāru incidentu agresivitātes mērogu pieaugums jau rada būtisku globāla konflikta risku pieaugumu.
Kas notiks, ja, izpildot bīstamu, agresīvu triku virs ASV karakuģa, Krievijas lidmašīnai noslāps motors, bet sekas būs traģiskas un ar daudziem upuriem? Kas notiks, ja ASV izlūklidmašīnas dators uzkārsies, bet pilots zaudēs telpisko orientāciju un ASV militārā lidmašīna kaut kur pie Sahalīnas ielidos Krievijas teritorijā? Abpusēja un vienpusēja agresīva uzvedība būtiski paaugstina nopietnas konfrontācijas risku ar visām tālākajam sekām.
Protams, var klusējot gaidīt brīnumu un vienkārši vērot, kā pieaug agresīvas uzvedības mērogi. Taču pat mazas valstis var kaut ko darīt, lai saspīlējumu mazinātu. Latvija var piedāvāt Rīgu kā vietu vismaz neoficiāliem kontaktiem starp Krieviju, Ukrainu un ES, lai meklētu saskares punktus un sadarbības formas. Rīga, iespējams, ir vislabākā vieta šādām sarunām, un rudenī ieplānotais Baltijas forums var tikt izmantots kā laba platforma, lai mazinātu globālas konfrontācijas iespējas.
