Ukrainas izvēles cena

 

13. decembrī starptautiskā biznesa žurnāla Forbes interneta versijā www.forbes.com Marks Adomaniss izteica, manuprāt, ļoti precīzu Ukrainas problēmas novērtējumu (komentārs Everyone Needs To Remember That Ukraine Is Not A ‘Prize’ But An Enormous Liability).

Adomaniss, diskutējot ar Latvijā pazīstamo publicistu Eduardu Lūkasu, norāda, ka globālajos medijos paustajā politiskajā novērtējumā Ukrainas piesliešanās jautājums tiek interpretēts kā viens no vērtīgākajiem ieguvumiem jebkuram blokam. Ukrainas piesliešanās kādam blokam tiks traktēta kā tā lielmēroga stratēģiska uzvara. Adomaniss piedāvā aplūkot Ukrainas izvēles jautājumu no šauri ekonomiskiem apstākļiem. Vērtējot šī brīža Ukrainas ekonomisko situāciju, Adomaniss ir nesaudzīgs: Ukraina ir «faktiski bankrotējusi valsts, kas strauji zaudē savus iedzīvotājus un ir ar puspamirušu ekonomiku».Vērtējot ekonomiski pragmatiski, Ukrainas nonākšana jebkurā blokā ir jāuztver kā milzīgs un, iespējams, pārmērīgs slogs tā bloka nodokļu maksātājiem, kuram piesliesies Ukraina.

Pašlaik Ukrainā var redzēt nebijušu eirooptimisma uzplaiksnījumu. Simt tūkstošu ļaužu liels pūlis kori sauc pēc Eiropas Savienības. Fantastiski! Tūkstošiem ukraiņu patiešām ir noticējuši, ka Eiropai ir vajadzīga Ukraina un ES vienā rāvienā atrisinās Ukrainas ekonomiskās problēmas. No ES pār Ukrainu nolīs zelta lietus, kas ļaus šai valstij atbrīvoties no Krievijas ekonomiskās atkarības, tiks finansēta visu dzelzceļa sliežu pārnaglošana uz Eiropas platumu, Ukrainas smagās rūpniecības giganti ar ES naudu ātri pārtaps par ekoloģiski tīrām rūpnīcām. Jau sākot ceļu uz ES, vietējie oligarhi sāks ievērot likumus un vietējā policija aizsargās nevis bandītu un lielā politiskā biznesa intereses, bet gan kļūs par mazo cilvēku aizstāvi pret noziedzību.

Eiropas un Amerikas politiskie līderi, kas apciemo Kijevu, savu misiju saskata optimistisku saukļu un lozungu izkliegšanā. Pat ASV senators Džons Makeins, kurš zaudēja cīņu par prezidenta krēslu Barakam Obamam 2008. gadā, pagājušajā nedēļā viesojās Kijevā un, mītiņotājiem līksmojot, apgalvoja: Eiropai ir vajadzīga Ukraina, un Amerika to atbalstīs. Eiropas un Amerikas līderi uzkurina ukraiņu protestētājus, nesakot patiesību. Patiesība ir skaudra. ES budžeta perspektīvā nav tik lielu līdzekļu, lai patiešām straujā tempā integrētu ES tik lielu valsti, kāda ir Ukraina – 45,6 miljoni iedzīvotāju. Pēc iedzīvotāju skaita – kādas astoņas Baltijas valstis kopā.

Lai savāktu līdzekļus ātrākai Ukrainas integrācijai, visām ES valstīm, arī Latvijai un citām Austrumeiropas valstīm, būtu jāpiekrīt atteikties no ātrākas kohēzijas un jāpiekrīt mazākiem maksājumiem lauksaimniekiem un citām vajadzībām nākamos desmit gadus. Tikai ES desmit gadu laikā nespēja novērst problēmu un palīdzēt Baltijas valstīm, kas enerģētiski atkarīgas no Krievijas. Uz kādiem apsvērumiem balstās idejas, ka uzreiz atradīsies desmitreiz lielāka summa, kas būtu vajadzīga Ukrainas enerģētikas sektora nodalīšanai no Krievijas?

Patiesība, kuru nepasaka ES politiskie līderi, paužot atbalstu Kijevas Neatkarības laukuma barikāžu cēlējiem, ir visai netīkama. Ukrainas rūpniecība ES nav vajadzīga. Vecajai Eiropai ir vajadzīgs jauns lēta, pieticīga un mentāli tuva darbaspēka rezervuārs, jo Baltijas un citu jauno dalībvalstu iespējas drīz tiks izsmeltas. Turklāt, ja Ukraina veiktu savu izvēli par labu ES, bet uzlabojumi ekonomikā nesekotu, tad tie paši ļaudis, kas šodien izkliedz slavas dziesmas ES, jau rīt, līdzīgi kā grieķi, vainotu savās problēmās nevis vietējās varas cūcības, bet gan ES politiku.

Ukrainas valdība bija gatava pieslieties tam, kas palīdzētu novērst Ukrainas valsts bankrotu. Pirmā kredīta porcija – 15 miljardi dolāru. Eiropai brīvas naudas nebija. Savukārt Krievijas prezidents Vladimirs Putins 17. decembrī naudu apsolīja. Taču globālajā informatīvajā telpā viss ir vienkārši: ja Ukrainu no valsts bankrota glābtu ES, tad tas ir labi, ja Ukrainu no valsts bankrota glābj Krievija, tad tas ļoti slikti un ir pēdējais laiks rīkot revolūciju.