Inguna Rožkalne Žubure / Viedokļi

Veselības ministram ne silts ne auksts, kad pret viņa lauku slimnīcu iznīcināšanas politiku iebilda slimnīcu biedrība, nopietnu rakstu uzrakstīja deputāts Mārtiņš Šics. Nepietika, ka pieklājīgi un korekti par rehabilitācijas iznīcināšanu uzrakstīja rehabilitācijas profesors Aivars Vētra. Bez tam Gunta Belēviča nostāja ir, ka rehabilitācija nav tā vieta, kur naudu tērēt. Ja nu kāds vispār grib rehabilitāciju– tad rehabilitācija var būt tikai Rīgā.

Pērn manu pacientu vidū bija trīs vīri pēc akūta koronāra sindroma, visi aptuveni trīsdesmit gadu jauni, visi ar labu izglītību un labu darbu, visi ar lieko svaru. Godīgi gan būtu teikt– nobarojušies kā...

Kad Laimdota☀ bija maza meitene , māte viņai pret saaukstēšanos deva dzert karstu pienu ar sviestu, alveju, medu, sodu un sīpolu sulu. Tas viņai uz visu mūžu radīja pārliecību, ka medicīna ir nežēlīga, bet viss ap to– mazohistisks. Zāles noteikti ir negaršīgas, šprices adata trula, zobārsta urbis tricina ne tikai vaigu, bet arī visu ēkas otro stāvu. Secinājums - veselības jomu jāvada cilvēkam, kurš pats nav bijis ne ārsts, ne pacients, taču spēj pārdot zāles, piegādāt kompjūtertomogrāfu vai vismaz sadalīt Eiropas struktūrfondus dzeltenai elļas krāsai slimnīcas gaitenim.

Vakar mani pārsteidza kāda paciente, kas atdrāzās uz pieņemšanu ar sarullētu žurnālu „Ko ārsti Tev nestāsta” rokās. Patiesībā esmu rehabilitācijas ārsts un mans pamatdarbs ir pacientiem stāstīt– stāstīt par viņu slimību, stāstīt par stentu, par angioplastiju, par zālēm, par režīmu, pierunāt atmest smēķēšanu un samazināt dzeršanu, pierunāt kāpt pa trepēm, nevis braukt ar liftu.

Eirodeputātu kandidāti melo vai nesaprot to, ka Eiroparlaments nenodarbojas un nekad nenodarbosies ar Latvijas problēmām. Eiropas parlaments ir likumdevēja struktūra, kas aizstāv Eiropas vērtības un Eiropas iedzīvotājus, rada likumdošanas bāzi visai Eiropai.

Esmu kardioloģe, strādāju ar slimniekiem rehabilitācijas periodā. Sirds slimības joprojām Latvijā ir galvenais mirstības cēlonis. Mani pacienti lielākoties ir tie, kas neiet pie ģimenes ārsta, ēd treknu un sālītu ēdienu, smēķē, uzaudzē vēderam tauku kārtu. Pēc pirmās koronārās lēkmes– pat ja tas nav infarkts, viņi nonāk Stradiņa slimnīcā, viņus moderni ārstē, izraksta viņiem zāles un izraksta no slimnīcas. Mani pacienti parasti ir tie, kam kaulainā ir nostaigājusi garām, bet vēl atstājusi šaisaulē.

Rakstu izlēmu rakstīt jau pēc Ingas Sprinģes un profesora Andreja Ērgļa sarunas televīzijas tiešraidē. Kopš šīs pārraides par kardioloģiju paspējuši izteikties visi Latvijā, kam ir sirds krūtīs, protams, fiziskā, nevis morāli ētiskā izpratnē. Sirds kā šķērssvītrotais muskulis.