Tā sauktā plaģiātu lieta uzmanības lokā nokļuva pēc Paula Bankovska raksta "Ar Kantu Pārdaugavā" (Rīgas Laiks, 2009. g. marts; pieejams arī audio versijā). Nedaudz vēlāk parādījās "Morālais likums un tā oriģināls" (Satori), kurā Pauls jau sniedza daudz plašāku ieskatu pāris VFF (Vēstures un filozofijas fakultātes) profesoru veikumā:
"Kanta darbu latviskojumu aprises bibliotēku rokrakstu un reto grāmatu nodaļu fondos zinātājiem bija skaidri saskatāmas arī pirms tam [..] ievērojams skaits Kanta darbu jau gadus divdesmit interesentiem bija pieejami Ata jeb Oto Rolava tulkojumā, taču to izdošana acīmredzot patiešām bija šķitusi veltīga laika un darba šķiešana. Rolavs savu mūžu bija veltījis Kanta darbu tulkošanai, taču izdot viņam izdevās tikai “Tīrā prāta kritiku” (Rīga: Andžs Rolavs, 1931-1934). Visi pārējie viņa tulkojumu manuskripti pēc viņa nāves 1969. gadā nonāca toreizējā Valsts bibliotēkā un Zinātņu akadēmijas fundamentālajā bibliotēkā. [..] Pat ja atmet prātojumus par latviešiem kā “provinciāli lauciniecisku tautu”, ķerties pie jauniem Kanta darbu tulkojumiem 80. gados varēja būt pamatots iemesls – galu galā ne viens vien literārs darbs latviešu valodā pieejams vairākos tulkojuma variantos, pat neraugot mūždien visai ierobežoto tulkot spējīgo censoņu skaitu. Tomēr iznākums ir visai pārsteidzošs. Salīdzinot “Praktiskā prāta kritikas” tulkojumu Rolava un Kūļa versijā, nav nemaz tik viegli samanāms, kas ir tas radikāli jaunais, ko Kūlis gribējis piedāvāt novecojušā vai kļūdainā Rolava tulkojuma vietā."
Šajā rakstā Pauls mums piedāvā iepazīties ar lappusi no Rolava tulkojuma, tai blakus liekot to pašu no Kūļa. Kā jau ievērojāt, atšķirību ir maz, ja vispār. Līdzīgi ir ar Šuvajevu, kura "Kas ir apgaismība" tulkojums ir pārāk līdzīgs Rolava, lai to varētu nokušināt kā nejaušu sagadījumu vai aizspēlēt prom ar vēl kādu citu jaunvārdu. Mēs, studenti, ļoti labi zinām, kas notiktu ar mums, ja mēs iesniegtu plaģiātu. Bakalaura otrais kurss ļoti labi atceras ar kādu zvērību prof. Andris Rubenis vērsās pret K. Š. mājasdarbu, kas nebija gluži paša rakstīts. Profesoram nepietika ar studenta nobāršanu un paskaidrojumu, tāpēc viņš vērsās pie fakultātes dekāna un pat solīja sarunāt ar Šuvajevu, pie kura mums bija lekcija nākamajā semestrī, studentu padarīt nesekmīgu arī šajā kursā. Mēs ne ar vienu izrēķināties negribam, nekādi privāti rēķini mums kārtojami nav. Vienīgais, ko vēlamies, lai akadēmiskais godīgums nav kas tāds, ar ko baidīt studentus, kamēr pasniedzēji turpat netālu drīkst nesodīti čiept tulkojumus, pētījumus un publicēt monogrāfijas bez jelkādām atsaucēm. Viens no šādiem domrakstiem ir A. Rubeņa "Imanuels Kants: ķerras stūmēja mēģinājums tuvoties karalim". Kāpēc šāda, akadēmiskām lietām nederīga, grāmata vispār izdota, mums nav skaidrs. Nav skaidrs arī kāpēc laiks un nauda izšķiesti pētījumā, kuru pirms vairākiem gadu desmitiem veicis Pēteris Zālīte. Pie tam ar atsaucēm. Ja jums nācies lasīt kādu citu Rubeņa grāmatu, zināsiet, ka Latvijas Mākslas Akadēmijas profesors piekopj arī visnotaļ inovatīvo pašplaģiātu. Grāmatā "Viduslaiku kultūra Eiropā", rakstnieks pamanījās nozagt pats no sevis, uzrakstot teikumu un to vārds vārdā atkārtojot nedaudz vēlāk. Kurš gan tā dara? Uzraksta teikumu un to vārds vārdā atkārto nedaudz vēlāk.
Plaģiātu lieta mums rūp arī tāpēc, ka Atis (Otto) Rolavs mīlēja filozofiju, Kantu un vācu ideālismu. Rolavs Kantam veltīja lielāko mūža daļu, taču atzinības vietā nu saņem kritiku un nopēlumu. Mums derdz redzēt to, kā liekēži uz kāda cita darba uzliek savu vārdu un par valsts naudu to izdod kā savējo. Kaut arī manas un tuvāko draugu filozofiskās ievirzes ir citādas, mēs spējam novērtēt patiesu darbu augstāka mērķa labad. Pašsaprotamu iemeslu dēļ, Rolavs Padomju Savienības darboņus neaizrāva. Dzīvam esot viņam izdevās izdot tikai vienu darbu, "Tīrās prāta kritikas" tulkojumu. Studentiem šis pats tulkojums Kūļa veikumā (nepilnīgs) ir pieejams jau vairākus gadus, un kā nupat esam atklājuši, tie atšķiras pavisam maz. Darbs vēl rit pilnā sparā, taču varam pastāstīt, ka ja skaita tikai septiņus secīgus vārdus, abi tulkojumi sakrīt par 42%, kas ir vairāk nekā 20 000 vārdu. Vēl interesantāk ir abus tulkojumus skatīt vienu pie otra:
Rolava "Tīrā prāta kritikas" tulkojums
Ja pieņem, ka mūsu pieredzes atziņa piekārtojas priekšmetiem kā lietām pašām par sevi, tad nenosacīto nevar bez pretrunas nemaz domāt; ja turpretim pieņem, ka mūsu priekšstati par lietām, kā tās mums dotas, nepiekārtojas pēdējām kā lietām pašām par sevi, bet drīzāk šie priekšmeti kā parādības piekārtojas mūsu priekšstatīšanas veidam, tad pretruna atkrīt; nenosacītam tātad jābūt sastopamam nevis lietās, ciktāl mēs tās zinām (ciktāl tās mums tiek dotas), bet lietās, ciktāl mēs tās nezinām, t. i. lietās pašās par sevi: tādējādi izrādās, ka tas, ko mēs sākumā pieņēmām tikai mēģinājuma pēc, ir pamatots**. Pēc tam, kad spekulatīvajam prātam liegta katra iešana uz priekšu šajā pārjutekliskajā laukā, mums vienmēr vēl paliek iespēja pamēģināt, vai prāta praktiskajā atziņā nav atrodami dati šā transcendentā prāta jēdziena par nenosacīto noteikšanai un tādā kārtā, saskaņā ar metafizikas vēlēšanos, iziet ārpus katras iespējamās pieredzes robežām ar mūsu aprioro, bet tikai praktiskā nolūkā iespējamo atziņu. Ar šādu rīcību spekulatīvais prāts tomēr allaž sagādājis mums vismaz vietu šādai atziņas paplašināšanai, kaut arī tam vajadzēja atstāt to tukšu, un mums tā tad ir vēl atļauts, jā, mēs pat esam pie tam viņa aicināti, piepildīt, ja varam, šo tukšo vietu ar prāta praktiskiem datiem***.
Kūļa mēģinājums darīt to pašu
Ja pieņem, ka mūsu pieredzes ceļā iegūtās zināšanas pakārtojas priekšmetiem kā lietām pašām par sevi, tad nenosacīto bez pretrunas vispār nevar domāt; ja turpretim pieņem, ka mūsu priekšstati par lietām, kā tās mums dotas, nepakārtojas tām kā lietām pašām par sevi, bet drīzāk šie priekšmeti kā parādības pakārtojas mūsu priekšstatīšanas veidam, tad pretruna atkrīt; nenosacītajam tātad jāatrodas nevis lietās, ciktāl mēs tās zinām (ciktāl tās mums tiek dotas), bet gan lietās, ciktāl mēs tās nezinām, kā lietās pašās par sevi; tādējādi izrādās, ka tas, ko mēs sākumā pieņēmām tikai mēģinājuma pēc, ir pamatots*. Pēc tam kad spekulatīvajam prātam liegta jebkura virzība uz priekšu šajā pārjutekliskā laukā, mums tomēr vēl paliek iespēja pamēģināt noskaidrot, vai prāta praktiskajā izziņā nav atrodami dati šā transcendentā prāta radītā nenosacītā jēdziena noteikšanai, un saskaņā ar metafizikas vēlēšanos tieši tādā veidā iziet ārpus jebkuras iespējamās pieredzes robežām ar mūsu apriorajām, bet tikai praktiski iespējamajām zināšanām. Ar šādu rīcību spekulatīvais prāts tomēr mums vienmēr sagādājis vismaz vietu šādai zināšanu paplašināšanai, kaut arī tam vajadzēja atstāt to tukšu, un tātad mums ir vēl atļauts jā, un pat ir pienākums aizpildīt, ja varam, šo tukšo vietu ar prāta praktiskiem datiem**.
Kā redzat, paragrāfs ir diezgan garš, taču atšķirību maz. Savādi, jo vienmēr intuitīvi šķitis, ka Kantu tulkot varētu būt mēreni sarežģīti. Kā izrādās, tā nebūt nav, un 40 gadu starpība starp tulkojumiem nav spējusi padarīt tos atšķirīgus. Starp citu, vai man vienīgajam Rolava tulkojums šķiet mazliet saprotamāks? Un vai zinājāt, ka filozofijas studentiem Rolavu lasīt neiesaka? Vienkāršu iemeslu dēļ, protams: "Rolavs bija filologs" un "tulkojumos ir simtiem kļūdu".
Kurš ir filozofs un ko viņi dara
Ar filozofiju ciešāk saistītie droši vien atceras kņadu ap finansējumu humanitārajām zinātnēm. Īsi sakot, mūs apdalīja:
"M. Golubeva akcentē, ka humanitārās zinātnes ieslīgušas stagnācijā, tās apdraud "iekapsulēšanās savā mazajā, omulīgajā pasaulē" un nespēja konkurēt starptautiskajā vidē. Pētnieki norāda, ka pēdējā laika notikumi apliecina: Latvijā zinātnes projekti jāvērtē starptautiskiem ekspertiem. Diena jau savulaik rakstīja, ka Latvijas šaurajā akadēmiskajā vidē zinātnes naudas piešķiršanu apdraud korporatīvas saites, ko palīdzēt pārcirst varētu starptautiska ekspertīze." (Avots: http://www.diena.lv/lat/politics/hot/netiek-pat-pie-drupacam)
Diskusijā „Humanitārās zinātnes Latvijā un Eiropā: pagātne–tagadne–nākotne” (2009.g. 19. novembris) vēl vecajās fakultātes telpās, Ekonomikas ministrijas pārstāvis Juris Pūce pavisam skaidri teica, ka valsts no humanitārajiem vēlas sagaidīt izmērāmus rezultātus. Problēma radās mēģinot saprast kam un kas jāmēra. Šuvajevs diskusijā bilda, ka kolēģi par otra darbu zina vislabāk, tāpēc jāvērtē tiem. Mēs gan domājam citādi.
Humanitāro zinātņu buku atbilde medijiem bija visnotaļ kareivīga:
"Līdz ar Jūsu publikācijas negatīvo toni ir aktualizējies un prasa lielāku skaidrību, jo nevaram piekrist mūsu ilgstošā un sabiedriski nozīmīgā darba nopulgošanai." (Avots: http://www.diena.lv/lat/politics/viedokli/aicinam-redakciju-butiski-iedzilinaties-humanitaro-zinatnu-nozime)
Ļoti iespējams, ka darbs bijis ilgstošs, taču vai tas ir labuma kritērijs? Sabiedriski nozīmīgs? Hmm, bet vai tad tieši to mēs necenšamies noskaidrot? Kā atšķirt sabiedriski nozīmīgu darbu no tukšas filosopijas?
Vērtīgu ieguldījumu Latvijas filozofu meklēšanā piedāvāja arī daudzu filozofisko darbu tulkotājs (Rasela, Nīčes u.c.) un SZF pasniedzējs Ivars Ījabs:
"Nav obligāti saprast, ko viņš runā – labāk pat ir nesaprast, jo tad var sākt uzdot jautājumus un izjaukt visu maģisko atmosfēru. Filosofam – spiritistam ir vērts pēc iespējas biežāk piesaukt dažādus labskanīgus klasiķu uzvārdus, ar riebumu novērsties no jebkura aicinājuma atbildēt par saviem vārdiem. Savus (nedaudzos) rakstītos tekstus šāds filosofs veido tikai no divām sastāvdaļām: acīmredzamām trivialitātēm (“esamība ir esamība”) un dziļdomīgām bezjēdzībām (“esošais atirojas neesošajā”).
(Avots: http://www.satori.lv/blogs/2345/Ivars_Ijabs/lappuse/3#4804)
Kā mums rīkoties gadījumā, ja nu ilgstošais un sabiedriski nozīmīgais darbs izrādās esam pilns ar trivialitātēm, dziļdomīgu bezjēdzību un piepaceltu pūkainību? Kā mums rīkoties, ja kā studenti to nesaprotam pat pēc vairākkārtējas pārlasīšanas? Kāds varētu bilst, ka esam jauni dumiķi un nevēlamies pilnībā iegrimt tekstā, piekrist autora spēlei vai darīt tamlīdzīgas muļķības, uz ko mēs varam teikt tikai vienu: varbūt rakstiet skaidrāk? Tas nav tik sarežģīti. Lakoniski teikumi, maz svešvārdu un vēl jo mazāk jaunvārdu. Sāciet ar premisām, un, ja no tām izriet kāds jēdzīgs slēdziens, uzrakstiet arī to. Palasiet kolēģu darbus, kuriem tas sanāk visnotaļ labi -- Jāni Nameisi Vēju, Arti Sveci vai Jurģi Šķilteru. Vai tiešām tas ir tik grūti?
Pauls Bankovskis rakstā Kurš ir filozofs? par filozofiem piedāvā saukt tos, kas "gadu no gada dara filozofiju, turklāt par to saņem naudu", un piedāvā sarakstu ar tiem, kurus par filozofēšanu uztur nodokļu maksātāji un studenti. Šai tabulai drīz vien uzmanību pievērsa arī Neatkarīgā:
Ministru kabineta noteikumi par fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu izvērtēšanas un finansēšanas kārtību noteic, ka eksperts, vērtējot projektu iesniegumus, nedrīkst nonākt interešu konfliktā. Piemēram, eksperts un viņa līdzautori nedrīkst piedalīties vērtējamā projekta sagatavošanā vai izpildē. Iepriekšējo gadu konkursu rezultāti liek domāt, ka Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) profesore Maija Kūle kā LZP Humanitāro un sociālo zinātņu ekspertu komisijas priekšsēdētāja nonākusi interešu konfliktā. Profesore šo amatu ieņem kopš 2007. gada un tādējādi jau trešo gadu lemj gan par saviem, gan sava vīra, gan kolēģu iesniegtajiem projektiem. Profesores M. Kūles projekts Dzīvespasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija jau kopš 2001. gada ir viens no visdāsnāk finansētajiem projektiem filozofijas nozarē. LZP pārskati par finansējuma sadalījumu liecina, ka darbs pie projekta uzsākts 2001. gadā un līdz 2008. gadam tam piešķirti kopumā vairāk nekā 120 000 latu.
Interešu konfliktu par naudas dalīšanu sev un čomiem atstājot KNAB ziņā, ātri pievērsīsimies Kūles un kolēģu (Dr. phil. Elga Freiberga, Velga Vēvere, Dr. phil. Igors Šuvajevs, Andžela Šuvajeva, Līva Muižniece, Rinalds Zembahs, Andrejs Balodis u. c.) pētījumam Dzīvespasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija. Grupējums šī pētījuma veikšanai no valsts saņēmis:
2001. gadā - 13081 Ls
2003. gadā - 13019 Ls
2004. gadā - 13432 Ls
2005. gadā - 12970 Ls
2006. gadā - 14925 Ls
2007. gadā - 19527 Ls
2008. gadā - 25390 Ls (Avots: KNAB pārbauda naudas piešķiršanu filozofijas nozarē)
Tie kopā ir 112 344 latu (droši vien, ka patiesībā ir vēl vairāk, trūkst informācijas par 2009.). Tā kā pagaidām ar darbu iepazinies neesmu, nopulgot to nevaru, taču varu šo to pateikt par 112 tūkstošiem latu. Par šo naudu 50 studentiem katru studiju mēnesi varētu izmaksāt 70 latu stipendiju, un tā līdz pat bakalauram. Pat tad vēl paliktu pāri nauda 1224 Napoleona kūkām [aprēķini veikti šādi: 50 cilv. x 70 stipendija x 6 semestri x 5 mēneši semestrī=105000 Ls. 112344-105000=7344, ko izdala ar kūkas cenu ~6Ls]. Šogad stipendiju saņems viens vai divi filozofijas studenti no katra kursa. Tai pat laikā, Krusttēvam atliks vien atvērt seifu, jo 2008. gadā deklarētie profesores ienākumi bijuši 69163.53 lati, no kuriem 31787.40 saņemti algā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā, bet 14607.90 lati par darbu Latvijas Universitātē. Kopā tie ir 46395.30 lati jeb 3866.25 lati mēnesī. Kurš kaut ko teica par filozofiem, kam jādzīvo zem tiltiem?
Filozofijas studenti, iespējams, atceras kādas pasniedzējas joku par analītisko filozofiju: "Serls reiz teicis, ka visur, kur viņš dodas, nodarbojas ar analītisko filozofiju. Ja varētu, es viņam pateiktu - tas tāpēc, ka tur nauda iet līdzi". Ir skaidrs, ka Serls pie mums bijis nav, jo še nauda iet tikai tur, kur mafija to ievirza. Starp citu, "mafija" nav ad hominem argumentācijas kļūda, bet gan fakta konstatācija – mafia: (often lowercase) any small powerful or influential group in an organization or field; clique.
Un par tiem Šuvajeva rakstiem portālos, kur viņš pašsaprotamo aizslēpj aiz sarežģītiem vārdiem un tad dara ar tiem filosopiju... citreiz. Skaidrs gan ir viens, Kantu viņš ir aizmirsis:
Jaunu vārdu mākslīga darināšana, kad valodai nebūt netrūkst terminu doto jēdzienu apzīmēšanai, ir bērnišķīga cenšanās izcelties no pūļa, ja jau ne ar jaunām un patiesām domām, tad vismaz ar jaunu ielāpu uz vecā apģērba. (I. Kants, "Praktiskā prāta kritika", no vācu valodas tulkojis Atis Rolavs. Manuskripts, Rīga, 1942-1953-1966)
Vai arī, ja jums labpatīk, tas pats Kūļa tulkojumā
Jaunu vārdu mākslīga darināšana, kad valodai nebūt netrūkst terminu attiecīgo jēdzienu apzīmēšanai, ir bērnišķīga cenšanās izdalīties no pūļa, ja jau ne ar jaunām un patiesām domām, tad vismaz ar jaunu ielāpu uz vecā apģērba. (I. Kants, "Praktiskā prāta kritika", no vācu valodas tulkojis Rihards Kūlis. Rīga, Zvaigzne, 1987)
Ko darīt?
Noteikti ne sēdēt un filozofēt. Ja mēs nerīkosimies tagad, palaidīsim garām lielisku iespēju kaut ko mainīt. Tīri intuitīvi šķiet, ka nupat latvieši kļuvuši uzņēmīgi pret pārmaiņām, ja vien tās ir uz labo pusi. Reizē ar 4. Atmodas Tautas armijas (neesam saistīti) vēlmi satīrīt Latvijas ekonomiku, mēs gribam patīrīt filozofiju. Daži no mums ar šo jomu vēlas saistīt visu dzīvi, taču ja viss paliks kā ir, tas būs jādara nomaļus no galvenās filozofijas Latvijā, kas savukārt turpinās stagnēt un grimt. Mēs ticam, ka varam filozofiju padarīt aizraujošu, modernu un, pats galvenais, noderīgu nefilozofiem. Arī mēs neatzīstam augstprātīgu muldēšanu no ērtā, sarkanā klubkrēsla.
Pusotras nedēļas laikā, kopš sākām par šo runāt, mūsu skaits ir pieaudzis desmitkārt. Mums ir samērā skaidrs plāns, taču lai tas nenonāktu neīstajās rokās, pagaidām tiks turēts noslēpumā. Apsolām, ka pēc pāris mēnešiem viss tiks pastāstīts, pat ja mainīt neko neizdosies. Mums nav vēlme slēpties, taču pagaidām to darīt liek tas, ka daudzi no mums mācās (un mēģina pabeigt) VFF, kur pie grožiem joprojām turas mums nedraudzīgi cilvēki. Vairumu no viņiem nu pazīstat arī jūs.
Ir diezgan liela cerība, ka mums patiešām varētu izdoties. Universitātes rektors ir līdzīgās domās:
Man šeit rektora kabinetā pie šī galda ir bijušas ārkārtīgi skumjas sajūtas. Atnāk studentu pašpārvalde. Par ko runāsim? Par to, ka budžetā studentiem iedots ne tik daudz naudas. Es nesaku, ka tas nav svarīgi. Taču ne reizi nav bijis tā, ka atnāktu studentu pašpārvaldes pārstāvis un teiktu – klausieties, rektor, kvalitāte tādā un tādā priekšmetā neatbilst mūsu prasībām, ko mēs varētu darīt? Tā nav bijis! Vēl vairāk, – tas ir vēl viens neveiksmes stāsts, – ar studentu pašpārvaldi mēs panācām vienošanos. Labi, viņiem pašiem nav nekādu iebildumu pret studiju kvalitāti, tad lai aiziet un aprunājas ar kolēģiem un noskaidro vājās vietas. Līdz šim laikam es neko neesmu no viņiem saņēmis. Tas ir apbrīnojami un raksturo visu sistēmu kopumā. Taču es nedomāju, ka vaina ir vienīgi studentos. Visa sistēma kopumā ir tāda un to vajadzētu mainīt.
http://www.satori.lv/raksts/3033
Tieši tāpat arī runājot par akadēmisko filozofiju mūsu fakultātē:
Ja man filozofs saka, ka viņš strādā Latvijas sabiedrībai, tas man šķiet pavisam dīvaini – it kā mums te būtu Latvijas nacionālā filozofija, kas nav saistīta pilnīgi ne ar ko. Es, būdams fiziķis, protams, negribu braukt svešā lauciņā, taču ja ir Jesajam Berlinam veltīta konference, kur es redzēju tikai pāris filozofus, ja Jurģis Šķilters sarīko fantastisku simpoziju, kurā – es nepārspīlēšu – piedalījās trīs filozofi no Latvijas... Es saprotu, analītiskā filozofija varbūt nav tas, ar ko mūsu kolēģi šobrīd nodarbojas, bet ja ir atbraukuši izcilākie šīs nozares pārstāvji pasaulē, var jau arī paskatīties kas notiek ārpus paša koptā šaurā lauciņa.
Mārcis Auziņš, Augstākās izglītības trīs vaļi
Varam pačukstēt, ka ar rektoru jau esam sazinājušies, un tuvākajā laikā arī tiksimies.
Tiesa, ar saujiņu entuziastu nepietiks. Mums ir svarīgs arī tavs atbalsts, tāpēc ja vēlies iesaistīties; ja zini kaut ko, kas mums varētu noderēt, vai vienkārši vēlies pateikt paldies (atbalsts no sabiedrības nevienam nav nācis par sliktu), atraksti uz vēstules beigās norādīto e-pastu. Iespēju robežās centīsimies atbildēt katram.
Gandrīz jau aizmirsu. Ne viss VFF ir slikti un bēdīgi, mums ir vairāki spējīgi pasniedzēji, kas regulāri publicējas starptautiskos izdevumos un kuru darbu novērtē arī ārpus Latvijas. Par nožēlu, viņiem pārāk bieži nākas piekāpties tiem, kuri pie filozofa titula tika pirmie.
Tas arī viss. Pagaidām.