Iekšējā drošība ir valsts kopējās drošības garants - Siliņas valdība to bija pametusi novārtā

Arvien pieaugot visu līmeņu apdraudējumiem, priekšplānā īpaši asi sāk izvirzīties jautājums - vai “Jaunās vienotības” varas gados ir darīts viss iespējamais, lai stiprinātu ne vien valsts militāro potenciālu un aizsardzības spējas, bet arī ne mazāk svarīgo iekšējās drošības jomu? Atbilde ir skaudra un nepārprotama – nē! Gadiem ilgi uzticot Iekšlietu ministrijas vadību Rihardam Kozlovskim, kura inertums, neizlēmība, izvairība, neprofesionālisms un personiskās dzīves peripetijas nav bijis noslēpums teju nevienam, “Jaunā vienotība” ir skaidri parādījusi, ka ne civilā aizsardzība, ne policijas attīrīšana no padomju mantojuma, ne briestošā migrantu krīze, ne citi valstij eksistenciāli svarīgi iekšējās drošības aspekti nav bijuši šī politiskā spēka prioritāšu saraksta augšgalā.

Nākamajam ministram būs jāspēj beidzot izraut iekšlietu jomu no ieilgušās
stagnācijas, apņēmīgi un konsekventi ķeroties pie šo “Augeja staļlu”
mēšanas - Latvijas sabiedrībai ir jāatgūst pārliecība, ka valsts ir spējīga
novērst gan potenciālu ārēju apdraudējumu, gan acīmredzamus ilgstoši
ielaistus iekšējās drošības riskus.

35 gados padarīts nožēlojami maz

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas iekšlietu ministra amatā ir pabijuši daudzi, pat visnotaļ odiozi un pat Latvijas valstij klaji naidīgi personāži. Tomēr rekordists ministra krēsla deldēšanā nenoliedzami ir līdzšinējais “boss” Rihards Kozlovskis, kurš augstajā amatā kopumā pavadījis teju 11 gadus, būdams gan Valda Dombrovska, gan Laimdotas Straujumas, gan Māra Kučinska, gan arī nu jau aizgājušo Krišjāņa Kariņa un Evikas Siliņas valdību sastāvā. Vadīdams iekšlietu resoru, šis sporta treneris un nieka desmit gados jurista kvalifikāciju ieguvušais
“speciālists” nevar lepoties ar garu un iespaidīgu padarīto darbu sarakstu -
arī gadu gaitā notikušie pozitīvie pavērsieni iekšlietu sistēmā vairāk saistīti
ar kopējām pārmaiņām valsts attīstībā (piemēram, iekšlietu resora darbinieku atalgojuma celšanā u.c.), nevis tieši ar ilggadējā ministra pūliņiem.

Toties nepadarītā apjoma uzskaitījums jau ir krietni vien
iespaidīgāks:
- ieguldījums civilās aizsardzības jomā - pilnīga nulle;
- policijas pārveidošana no padomju sistēmas represīvā aparāta uz
mūsdienīgas valsts drošības sistēmas stūrakmeni, attīrot to no “krievu
laika” tradīcijām un arī personāla - tikpat kā nekāda (ja neskaita dažus kosmētiskus un nebūtiskus pārkārtojumus);
- iekšlietu sistēmas reputācijas nostiprināšana - pat kauns pieminēt,
- policijas kadru sagatavošana - zem katras kritikas (atcerieties, kādreiz mums bija pat sava Policijas akadēmija, kas “veiksmīgi” tika likvidēta. Tās vietā šobrīd palikusi vien dažādu problēmu nomocītā Policijas koledža, kurā par tādu jēdzienu kā “latviskums” vispār runāt ir nevietā - arvien biežāk no pašu audzēkņu vidus tiek celta trauksme par izteikti krievisku vidi, arī mācību process lielākoties notiekot tieši krievu valodā, turklāt audzēkņiem tiek “silti ieteikts” samierināties, jo citādi Valsts policijā viņiem nākotnē strādāt “būšot
grūti un problemātiski”);
- iekšlietu sistēmas kadru komplektācija - jēdzīga plāna un koncepcijas nav, arvien izteiktāks kļūst personālsastāva deficīts (Valsts policijā šobrīd tas tuvojas 40% robežai), kam par iemeslu ir ne tikai joprojām zemais atalgojums, bet arī jau pieminētā “krievu laika” vides un tradīciju dzelžaina turpināšana. (Nedrīkst aizmirst, ka tieši no valsts policijas izaudzis arī “ievērojamais latviešu politiķis”, žestu meistars un šā brīža baltkrievu propagandists Rosļikovs);
- iekšlietu sistēmas tehniskais un telpu nodrošinājums - nepietiekams,
brīžiem pat katastrofāls (daudzi potenciālie darbinieki atteikušies no šīs iespējas tieši pēc pirmās vizītes gaidāmajās darba telpās);
- migrācijas problēmu apzināšana un risinājumu piedāvāšana -
nekonsekventa un vāja, pat pēdējā laika iniciatīvas apliecina vien to, ka resora vadītājs pat ne tuvu neapjauš gaidāmo problēmu apjomu un viņam nav ne vismazākās sajēgas, kā tās būtu risināmas;
- korupcijas izskaušana iekšlietu struktūrās - cīņa ir tikai ar sekām, cēloņu novēršanā nav darīts tikpat kā nekas (ekstrēmāka skatījuma cienītāji var palasīt pazīstama publicista pētījumus, kuros viņš skarbi runā par esošu “mentu zaņķi”);
- krīzes vadība - samudžināta un neskaidra, vienlaikus pastāvot vairākiem paralēli funkcionējošiem “centriem”;

- vēl simtiem neatrisinātu jautājumu, kas skar specifiskākas jomas.

Protams, var jau teikt, ka Kozlovskis tikai reprezentē kopējo “Jaunās vienotības” politisko izpratni, tās prioritātes, spēju saredzēt būtisko un vēlmi darīt reālu darbu - tomēr pat uz šī visnotaļ bēdīgā fona esošais ministrs izskatās gaužām bāls (pat neskatoties uz reizēm sārtajiem vaigiem).

Atliek vienīgi cerēt, ka šobrīd valstī notiekošie procesi ja ne radikāli uzreiz izmainīs esošo sistēmu iekšlietu jomā, tad vismaz ilgi amatā bezjēdzīgi esošo ministru aizstās ar citu politisko gribu, vēlmi, darba spēju un kultūru pārstāvošu politiskā spēka izvirzītu kandidātu.

Izdarīt var daudz - to pierāda pārmaiņas pašvaldības policijas darbā

To, ka neatliekamu problēmu risināšana neprasa ne titāniskas pūles, ne
kaut kādus megaresursus, manuprāt, vislabāk apliecina paveiktais Rīgas
pašvaldības policijā un civilās aizsardzības jomā. Lai gan pagājis vien gads, kopš esam tā īsti ķērušies pie galvaspilsētas drošības jautājumu risināšanas, padarīts ne mazums. Esam atvēruši jaunu un modernu pašvaldības policijas centru Lēdurgas ielā, būtiski uzlabojuši novērošanas kameru tīklu, ievērojami samazinājuši kadru trūkumu pašvaldības policijas personālsastāvā, padarījuši vietvaras policiju par 100% piederīgu latviskajai kultūrtelpai, kāpinājuši policijas
rīcībā esošā tehniskā nodrošinājuma līmeni utt.

Īpaši vēlos uzsvērt pašvaldības policijas lomas palielināšanu visu veidu migrācijas ierobežošanas un kontroles jomā - sadarbojoties Rīgas domes un Saeimas deputātiem, esam panākuši gan likuma grozījumus, kas palielina tieši pašvaldības policijas nozīmi migrantu kontrolē, arvien veiksmīgāka kļūst arī dažādu institūciju kopīgu rīkoto reidu dinamika un sasniegtie rezultāti.

Vēl jāpiebilst, ka Rīga ir spērusi platu soli arī civilās aizsardzības problēmu risināšanā - jau šogad atvērsim 146 visiem nosacījumiem atbilstošas patvertnes pašvaldībai piederošās ēkās, turpinām darbu arī pie privātmāju patvertņu ierīkošanas līdzfinansējuma programmas.

Šo pozitīvo pieredzi un uzkrātās zināšanas esam gatavi likt lietā arī visas valsts iekšējās drošības stiprināšanā - kopā ar tiem sabiedrotajiem,
kuri apzinās, ka Latvijas iekšējā drošība ir ne mazāk svarīga joma kā ārējās
drošības kapacitātes audzēšana. Tikai vienlaikus rūpējoties par abām, mēs
spēsim panākt, ka Latvijas sabiedrība atgūs šobrīd daļēji zaudēto ticību valsts spējai to aizsargāt - gan pret ārējiem, gan pašu vidū esošiem apdraudējumiem.

Nobeigumā - ar līdzšinējā ministra darba kritiku es nekādā mērā nevēlos aizvainot tos Valsts policijā un citās iekšlietu struktūrās strādājošos, kuri, neskatoties uz visām problēmām, arī šodien godprātīgi un apzinīgi pilda tiem uzticētos pienākumus - nešaubos, ka šādu cilvēku ir ne mazums. Varu izteikt vien apbrīnu un cieņu šo darbinieku lojalitātei, patriotismam, viņu misijas un pienākuma apziņai.