Šodien Saeimā tiek skatīts Valsts budžets galīgajā lasījumā. Visticamāk, budžets tiks pieņemts bez īpašiem grozījumiem. Tas ir, ne tikai pārkāpjot likumu (par veselības aprūpes finansējumu), bet arī tā aizsegā (kā pavadošais likumprojekts) pieņemot nekaunīgos grozījumus likumā par partiju finansējumu. Proti, deputāti nobalsos par valsts finansējuma septiņkāršošanu paši sev.
Varētu domāt, ka deputāti lāga nesaprot, ko dara un kādas šai rīcībai var būt sekas. Skaidrs, ka grūti prasīt saprātīgu rīcību no apmāto konspirologu partijas biedriem vai gadījuma cilvēkiem no kotlešu un aļķīša mīļotāju partijas. Taču valdībā ir arī vecie buki, kuri labi atceras Latvijas politisko vēsturi. Vēl vairāk. Viņi tajā ir bijuši vistiešākajā veidā iesaistīti. Es runāju par valdības vadītāju un finanšu ministru.
Tālajā 2002. gada oktobrī Saeimas vēlēšanās uzvarēja jaunā, Einara Repšes vadītā partija Jaunais laiks. Repše kļuva par premjeru un uzreiz sāka vulkānisku rosību. Viņa nevaldāmā enerģija cilvēkus aizrāva, un viņa valdības reitings bija neparasti augsts. Taču tad nāca 2003. gada 7. janvāra rīts, kad desmit minūšu pirms valdības sēdes sākuma ministriem uz galda tika uzlikts pirms tam dienaskārtībā neiekļauts lēmuma projekts par Ministru kabineta locekļu atalgojuma palielināšanu. Turklāt nevis par kaut kādiem simts latiem, bet uzreiz trīskārtīgi. Pašam Repšem no 650 latiem līdz 2200 latiem mēnesī.
Problēma pat nebija tā, ka ministriem paaugstina algas. Tolaik viņu algas bija atbildības līmenim neatbilstoši zemas, un sabiedrība to arī atzina. Problēma bija cita. Veids, kā tas tika izdarīts (pilnīgi negaidīti, ne ar vienu iepriekš nesaskaņojot un neapspriežot), un apmērs - uzreiz trīskārtīgs palielinājums, bet galvenais - sev. Tūlīt un tagad.
Katra valdība, katra valdošā koalīcija darbu uzsāk ar noteiktu uzticības kredītu. Var teikt, saņem indulgenci, kuras darbības laikā uz dažādiem īpatnējiem, reizēm apšaubāmiem lēmumiem sabiedrība skatās caur pirkstiem. Tieši tajā dienā, kad Repšes valdība pieņēma lēmumu palielināt sev trīskārtīgi algas, beidzās šīs indulgences derīguma termiņš un sākās Repšes valdības reputācijas erozija, kas pēc gada noslēdzās ar valdības krišanu.
Skaidrs, ka ne jau algu paaugstināšanas dēļ izjuka Repšes valdība. Taču šī nekaunīgā algas palielināšana bija simbolisks pagrieziena punkts sabiedrības attieksmē pret pašu Repši un visu, ko viņš dara. Ja līdz tam uz atsevišķām Repšes dīvainībām un ekscentriskiem izlēcieniem raudzījās ar piedodošu sapratni, tad pēc gājiena ar ministru algu trīskāršošanu katra viņa kļūda, katrs neparastais izteikums, strīdīgais lēmums tika uztverts daudz kritiskāk. Tas nenozīmēja, ka tie paši cilvēki, kuri līdz tam Repši cēla debesīs, no viņa novērsās. Nē. Tas nozīmēja vien to, ka, ja vēl vakar viņš bija - lai arī «marsietis», tomēr enerģisks un labiem nodomiem vadīts, tad šodien palika tikai «marsietis», par kuru jūsmot vairs neskaitījās stilā. Burvju spēku zaudēja jau tolaik universālais brīnumlīdzeklis - vai tiešām gribat, lai atgriežas oligarhi?
Var vīpsnāt par bijušās politiķes Ilgas Kreituses nespēju atturēties no 7. Saeimas (kad viņa bija tās priekšsēdētāja) pieminēšanas gandrīz katrā publiskā uzstāšanās reizē. Taču viņu var saprast. Latvijas politika ir tik primitīva, ka tur nenotiek nekas jauns, agrāk nebijis. Viss jau ir bijis. Vairākkārt. Tāpēc varētu domāt, ka Kariņam un Reiram daudz labāk nekā jebkuram citam būtu jāsaprot šodienas lēmuma sekas. Tad kāpēc viņi, kas 2003. gadā bija blakus Repšem, atbalsta kārtējo šaušanu sev kājā?
Tieši tāpēc arī atbalsta, jo vecie buki labāk nekā jaunie apzinās visas šīs ministrēšanas gaisīgo iedabu. Šodien tu premjers un ministrs, rīt vairs tikai ierindas deputāts. Jāsteidzas, kamēr vēl esi pie šprices. Var, protams, paļauties uz atsevišķiem meža dīvainīšiem, kuri sociālajos tīklos turpina pātarot - Kariņa valdība ir labākais, kas ar Latviju ir noticis, tāpēc nekritiski atbalstīsim visu, ko viņi dara, taču daudz drošāk paļauties uz stabilākām vērtībām. Proti, uz naudu. Turklāt, ja to var riekšavām pagrābt no valsts naudas lādes, tad kāpēc gan kautri atturēties? Kāpēc to nedarīt? Kamēr vēl var. Kamēr tautas lētticības uzplūdos dāvātajai indulgencei nav beidzies derīguma termiņš.
