«Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) likums par pienākumu uzliek gādāt, lai mediji Latvijā attīstītos, būtu konkurētspējīgi un stipri,» – tā sākās sižets TV3 svētdienas raidījumā Nekā personīga, un pilnīgi sagaidāmi turpmākajā sižetā «pierādīja», ka «sliktā» NEPLP un īpaši jau tās infernālais* loceklis Ivars Āboliņš dara visu, lai tas nenotiktu. Pēc šī sižeta sociālo tīklu kreisi liberālajā burbulī notika kārtējā svētdienas vakara sasaukšanās, kuras laikā katrs šī burbuļa iemītnieks atzīmējās ar kādu īsu ierakstu – savu «ticības apliecinājumu». Kas patiesībā bija sižetā?
Izrādās, pirms trim gadiem ir bijusi ideja finansiālās grūtībās esošo izdevumu Latvijas Vēstnesis pārveidot par valsts ziņu aģentūru. Idejai blakus stāvējis pašreizējais NEPLP loceklis Āboliņš. Tiesa, nekas no iecerētā nav sanācis, tāpat kā ar simtiem citu ideju. Pats par sevi šis gadījums, protams, ir pilnīgi ikdienišķs, un no tā iztaisīt ievērības cienīgu ziņu ir jāprot. Tiesa, nekā grūta tur nav. Nepieciešams tikai sižetā iekļaut dažus atslēgas vārdus, kas uz noteiktu sabiedrības daļu iedarbojas kā fiziologa Pavlova zvaniņš, un attiecīgo ziņu «pareizi» interpretēt.
Tātad, par ko stāsts? Latvijā šobrīd de facto ir ziņu aģentūru monopols - LETA. Šā gada 18. janvārī Konkurences padome piemēroja šī monopola īpašniekiem - Igaunijā reģistrētam uzņēmumam OÜ MM Grupp - 32 200 eiro naudas sodu. LETA sniedz pamatinformāciju par Latvijā notiekošo. Visi pārējie mediji izmanto šīs ziņu aģentūras pakalpojumus, līdz ar to, ja ziņa nav LETA, tad tās tikpat kā nav vispār. Šī ziņu aģentūra, līdzīgi kā jebkura cita privāta kompānija, var darīt ko grib. Atrodoties monopolstāvoklī, tā var īpaši neuztraukties ne par kvalitātes latiņas noturēšanu (tāpat nav citu nopietnu konkurentu, pie kuriem neapmierinātie varētu pāriet), ne arī ievērot politisko neitralitāti. Līdz ar to LETA ziņu atspoguļojums ir lielā mērā atkarīgs no aģentūras vadības (redakcijas) politiskajām simpātijām vai antipātijām.
Nav noslēpums, ka LETA vadība tradicionāli pieturas pie tā politiskā kursa, kuru šodien mēdz dēvēt par kreisi liberālo. Līdz ar to nacionālkonservatīvie spēki atrodas visai nevienlīdzīgās pozīcijās. Situāciju varētu labot alternatīvas ziņu aģentūras izveidošana, kas līdzsvarotu informatīvā monopola sānsveri pa kreisi. Diemžēl latviešu mediju tirgus ir tik šaurs, ka brīvā tirgus apstākļos šādai konkurencei nav īsti vietas. Šādā situācijā acīmredzot radās doma par vismaz kaut kādas alternatīvas izveidošanu uz laikraksta Latvijas Vēstnesis bāzes. Skaidrs, ka šī izdevuma kapacitāte bija nepietiekama pilnvērtīgas ziņu aģentūras izveidošanai, tāpēc nekas neapdraudēja LETA dominējošā stāvokļa pastāvēšanu. Taču tikai runas un domas par informatīvās alternatīvas parādīšanos lika mobilizēties tiem, kas gribētu pēc iespējas ilgāk saglabāt esošo informatīvo monopolu. Notika «pareizi» runājošo (rādošo) vējrādītāju sasaukšanās sociālajos tīklos, paužot nosodījumu šai iecerei, kura tika pasludināta ne vairāk, ne mazāk kā mēģinājums ieviest Latvijā totalitārismu.
Tātad ziņa bija par to, ka pirms trim gadiem bijusi ideja izveidot valstij piederošu ziņu aģentūru, kura paustu valsts oficiālo nostāju. Varētu strīdēties par šīs idejas lietderību, taču līdz tam pat nenonāca, jo sižeta mērķis bija cits. Dēmonizēt NEPLP, no kuras jāglābj sabiedriskie mediji, kuri, kā norāda pazīstamais publicists Otto Ozols, «nav ne sabiedriskie, ne valsts mediji. Tie runā vienā valodā, burtiski lietojot tos pašus vārdus, kurus «A/Par» politiķi. LSM ir klaji politizēts medijs, kurš neslēpj savas politiskās simpātijas. Būtībā «Pravdas» formāts - par valsts naudu finansēts vienas partijas orgāns.»
Atgriežoties pie Nekā personīga sižeta, var rasties jautājums - kas tur slikts, ja arī tiktu izveidota vēl viena ziņu aģentūra? Lai šādi jautājumi nerastos, uzreiz tika paskaidrots, kā «pareizi» jādomā. Ļaunais nacionālists Āboliņš gribot Latvijā ieviest totalitārismu, kur visiem būs jādzied tajā meldiņā, kādu liks priekšā iecerētā, bet tā arī nerealizētā ziņu aģentūra. To, ka šī būtu tikai viena no vairākām aģentūrām un medijiem tā netiktu uztiepta kā vienīgā (kā diemžēl ir tagad), sižeta autori nepieminēja. Tāpat kā to, ka tieši tagad ir izveidojies informatīvais monopols.
Sižeta mērķauditorija visu saprata pareizi un metās uzbrukumā «totalitārisma» ieviesējam Āboliņam. Pēc Nekā personīga loģikas, viena, politiski orientēta ziņu aģentūra ir labi, «demokrātiski», bet divas - slikti, «totalitāri». Kā šādos gadījumos mēdz teikt, zaglim pirmajam jākliedz - ķeriet zagli.
* infernalis - elle, pazeme (latīņu val.)