Uzmundrinājuma balzams Ukrainas prezidentam

 
©F64 Photo Agency

Šodien Latvijā oficiālā vizītē ierodas Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Spriežot pēc vizītes oficiālās programmas, tā plānota galvenokārt kā iepazīšanās tikšanās draudzīgu attiecību nodibināšanai.

Ukraina joprojām atrodas ļoti smagā situācijā, jo 2014. gadā pret to Krievijas uzsāktais hibrīdkarš ne mirkli nav rimis, un maz kas liecina, ka tuvākajā laikā tas varētu beigties. Ja kāds stūrgalvīgi vēl grib pieturēties pie versijas, ka Donbasā Ukrainas armijai pretī stāv vietējie «ogļrači un traktoristi», tad pat Krievijas labākais draugs (kā viņš pats izsakās) Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko nupat notikušajā Minskas konferencē skaidri pateica, ka «visi šeit mēs esam informēti cilvēki un saprotam, ka Krievija ir viens no procesa dalībniekiem».

Arī Zelenska pozīcijas ir ļoti sarežģītas. No vienas puses - viņš ļoti pārliecinoši uzvarēja gan prezidenta, gan (viņa partija) parlamenta vēlēšanās, iegūstot tikpat kā politiski neierobežotu varu, taču, no otras puses, viņam ir ļoti ierobežotas iespējas izpildīt tos solījumus, kurus viņš deva, lai šo varu iegūtu. Proti, viņš solīja mieru Donbasā. Viņš solīja izbeigt asinsizliešanu un cilvēku upurus. Tauta viņam noticēja. Tauta ir nogurusi no karadarbības un ar milzu balsu pārsvaru viņu ievēlēja. Taču reālā dzīve, kā vienmēr, izrādījās daudz sarežģītāka, nekā izskatījās no malas. Pildīt dotos solījumus izrādījās daudz grūtāk nekā tos dot.

Nav gluži tā, ka Zelenskim nav ko parādīt. Viņam izdevās panākt 35 aizturēto personu apmaiņu, un pastāv pamatotas cerības, ka izdosies atbrīvot arī citus aizturētos (faktiski Krievijas sagūstītos ķīlniekus), taču tas tikai daļēji ir paša Zelenska nopelns. Protams, nevar nenovērtēt Zelenska gatavību vairākkārt zvanīt Putinam un par šiem jautājumiem runāt. Nav šaubu, ka šie zvani Zelenskim nebija patīkami un, iespējams, pat bija savā ziņā pazemojoši, bet sagūstīto cilvēku brīvības un karadarbības izbeigšanas vārdā viņš uz tiem gāja, par spīti nerimstoši aiz loga skanošajiem apvainojumiem nodevībā.

Taču diez vai šie Zelenska lūgumi būtu atmaidzinājuši Putina sirdi, ja nebūtu Francijas prezidenta Emanuela Makrona uzaicinājuma īsi pirms gaidāmā G-7 samita Putinam atbraukt uz viņa vasaras rezidenci Fort de Brégançon un namatēva uzsvērti godbijīgās izturēšanās pret Kremļa saimnieku. Labākajās Čingishana un viņa pēcteču tradīcijās Putins ir gatavs izrādīt labvēlīgu vaigu vienīgi tad, ja viņam tuvojas, rāpojot uz ceļiem (ar 21. gadsimtam atbilstošu uzvedības nobīdi).

Zelenskis saprot, ka šābrīža pasaules realitātes viņam neļauj runāt ar Putinu no spēka pozīcijām. Zelenskis būtu gatavs uz daudz ko, lai izbeigtu karu, taču viņa iespējas ierobežo viņa oponenta - Putina - vēlmes. Situāciju sarežģī tas, ka, atbilstoši Kremļa loģikai, Zelenskis Putinam nav nekāds oponents. Viņš vispār nav «globālās spēles» subjekts. Viņš ir tikai bandinieks mistisku (nejaukt ar reāliem) «amerikāņu» rokās. Amerikāņi šeit jāliek pēdiņās, jo atbilstoši Krievijas propagandas teorijai pastāv monolīti Rietumi (tie paši «amerikāņi») ar Vašingtonas obkomu priekšgalā, kas stāv aiz ikviena pasaules notikuma un bez kuru ziņas nenokrīt ne mats, vienalga kurā pasaules malā. Kopš ASV prezidents ir Tramps, šī «vienoto Rietumu» teorija ir zaudējusi lielu daļu homogenitātes, taču tāpēc vien, ka fakti īsti nesakrīt ar realitāti, nemainīsies jau Kremļa politika. Laiks ir pierādījis, ka Putins nešaubīgi tic savai versijai par pasaules uzbūvi un nekādi fakti šo ticību iedragāt nevar.

Situācijā, kad Putins dzīvo pasaulē, kur Ukraina kā patstāvīga valsts neeksistē, Zelenska uzdevums ir atgādināt Ukrainas draugiem Rietumos, tajā skaitā Eiropā, ka Ukraina pastāv un atrodas pret Rietumu vērtībām vērstā hibrīdkara smagākajā frontes iecirknī. Savukārt Eiropai, kuru Putins gan par nopietnu spēlētāju īsti netur, tomēr drusku klausās, ir kaut kādā veidā jāpierunā, jāvienojas ar Putinu, lai tiktu palaisti vaļīgāk bulterjera žokļi, kuri ieķērušies Ukrainas stilbā.

Nav šaubu, ka Zelenskis Rīgā atradīs dzirdīgas ausis un mūsu valsts amatpersonas viņu uzmundrinās ar atbalstošiem vārdiem. Protams, Putins mūs grib dzirdēt vēl mazāk nekā Zelenski, un tur mēs Ukrainai maz varam palīdzēt, bet Eiropas kopējā līmenī, kopā ar citām valstīm, kuras izprot no Kremļa nākošos draudus, mūsu nostāja var būt nozīmīga. To arī Zelenskim varam apsolīt.

 

Abonē