Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Viedokļi

Neļaut aizcementēt plaisu sistēmā

© F64 Photo Agency

Dienasgaismu ieraudzījusi pētnieciskās žurnālistes Agneses Margēvičas grāmata Brālība kvadrātā. Grāmatas nosaukums vedina uz zināmām asociācijām – par brālībām krievvalodīgajā pasaulē mēdz dēvēt kriminālus grupējumus, bet Kvadrāts ir neoficiāla iesauka kādam Rīgā populāram uzņēmējam, kurš parakstās ar saviem iniciāļiem – M. M. Māris Martinsons.

Uz grāmatas vāka attēlota līdz galam nesalikta puzle, kurā uz atsevišķiem puzles gabaliņiem redzami Martinsona, Ilmāra Rimšēviča, Danas Reiznieces-Ozolas, Edgara Jaunupa, Jura Juraša un citu portreti. Patiesību sakot, grāmatas vāks un virsraksts nedaudz (uzsveru, nedaudz) maldina. Grāmata patiesībā nav par kādu brālību vai ģimeni Sicīlijas mafijas vai krievu bandītu izpratnē, kur visi tās dalībnieki patiesi jūtas savstarpēji tuvi un ciešām saitēm sieti. Grāmatā pieminētos personāžus saista tikai viena lieta - gatavība meklēt vienalga cik šaubīgus ceļus, lai tikai tiktu pie lielākām naudas summām. Grāmatā ir viens izteikts galvenais «varonis» - Latvijas Bankas ilggadējais prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kura raduraksti izpētīti līdz pirmsrevolūcijas laikiem, kad viņa vecvecāki devās zemes meklējumos uz Sibīriju.

  1. Margēviča ir centusies noraut to «solīduma» burvju šķidrautu, kurš gadu desmitiem sargājis Rimšēviču no jebkuriem pārmetumiem. Autore mēģinājusi atklāt, kas patiesībā slēpjas zem Latvijas Bankas prezidenta ārēji tik nevainojamā tēla. Vai tas viņai ir izdevies? Man grūti spriest, jo esmu bijis viens no Rimšēviča kritiķiem jau padsmit gadu, tāpēc grāmatā minētie fakti man neradīja ne pārsteigumu, ne izbrīnu. Tie tikai ļāva salikt kopējā Rimšēviča tēla puzlē iztrūkstošos gabaliņus. Aptuveni to pašu var teikt par M. M.. Arī par viņu jaunu, kliedzošu faktu nav daudz, taču tie piešķir Martinsona tēlam papildus telpisko dimensiju.

Kāds ir grāmatas galvenais pienesums Latvijas politiskās (politsaimnieciskās) vides klimata uzlabošanā? Galvenais pienesums ir pats grāmatas iznākšanas fakts. Grāmatā mēģināts dekonstruēt (vismaz apšaubīt) to savulaik ļoti sekmīgi implementēto leģendu, ka ir kaut kādi «labie» politbiznesmeņi, kuri it kā cīnās ar sliktajiem (sauktiem par oligarhiem), tāpēc ir neaizskarami. Šā iemesla dēļ Margēvičas grāmatu diez vai ar sajūsmu uzņems šo «labo» politbiznesmeņu slavas dziesmu dziedoņi.

Grāmata uzrakstīta ļoti korektā stilā, bez tiem literāriem izskaistinājumiem un nevajadzīgiem pārspīlējumiem, kuri varbūt rada sajūsmas spiedzienus šo grāmatu «varoņu» ienaidniekos (kā vienā otrā «atmaskojošā» daiļdarbā), bet izraisa pamatotu skepsi neitrālos lasītājos. Zināma literārā atturība un vietām smagnējais rakstības stils (garas viena teikuma rindkopas ar neskaitāmiem komatiem, palīgteikumiem un iestarpinājumiem) neļauj šo grāmatu nosaukt par aizraujošu lasāmvielu, no kuras nevar atrauties. Taču tāds arī nav bijis autores mērķis, virsuzdevums.

Tas ir bijis cits. Kāds? Lūk, citāts: «2018. gads bija vismazāk ticamais laiks, kad cerēt, ka sistēmā parādīsies plaisa, atmaskojot un apdraudot tik daudzus, bez kuriem nebija iedomājami pēdējie 17 gadi politikā un biznesā. Panākumiem 13. Saeimas vēlēšanās gatavojās politiķi, par kuriem droši var teikt, ka viņi saņēmuši vai nu lielu finansējumu, vai sadarbojušies ar tiem, kuri operatīvās izstrādes lietā atradās vienā laivā ar Rimšēviču. Vai kratīšanas pie Rimšēviča un Martinsona būtu sankcionētas, ja kāds droši zinātu, ka pie sarunu galda par koalīcijas izveidi sēdīsies tieši šie politiskie spēki?»

Citiem vārdiem, Margēvičas grāmatas mērķis ir paplašināt sistēmā radušos plaisu, kas varētu apdraudēt tos, «bez kuriem nebija iedomājami pēdējie 17 gadi politikā un biznesā», un neļaut šo radušos plaisu pašreizējai koalīcijai aizcementēt. Šeit jāprecizē, kas tiek domāts ar tiem, bez kuriem pēdējie 17 gadi (kopš 2002. gada Jaunā laika uznāciena) Latvijas politikā un biznesā nav iedomājami. Tās ir struktūras, kuras atklāja, ka politbizness daudz sekmīgāk realizējas, ja to apvieno ar pareizu un labskanīgu publisko retoriku. Grūti prognozēt, vai Margēviča, izdodot šo grāmatu, būs ar šo uzdevumu tikusi galā, bet viņa vismaz būs mēģinājusi.