"Ubi bene ibi partia"
Uzmanīgāks vērotājs varētu padomāt, ka virsrakstā minētajā latīņu izteicienā ieviesusies sīka drukas kļūda. Taču tā nav kļūda, bet gan apzināta dažu burtu pārbīde. Oriģinālā šī frāze patiešām rakstās nedaudz citādi – Ubi bene ibi patria – kur labi, tur tēvzeme. Mūsdienu Latvijas politikā šis teiciens jāpārfrāzē, burtus t un r samainot vietām, – Ubi bene ibi partia – kur labi (izdevīgi), tur mana partija.
Saeimas deputāte Anda Čakša izstājusies no Latvijas Zaļās partijas un ZZS frakcijas un iestājusies Vienotībā. Vienotības valde lēmumu uzņemt partijas rindās Čakšu pieņēmusi vienbalsīgi. Šis Čakšas politiskais kūlenis nebija negaidīts. Par to, ka viņa un, iespējams, vēl daži no ZZS frakcijas (Dana Reizniece-Ozola, Māris Kučinskis un varbūt vēl kāds) varētu sev atrast citu politisko nišu, runā jau sen. Tā nu sagadījies, ka Čakša ir pirmā. Tiesa, tas gan vēl nenozīmē, ka tūlīt pat viņas pēdās sekos arī citi «no siles» atstumtie.
Kopumā ņemot, politiķu pāriešana no vienas partijas uz otru ir Latvijas politikā visai ikdienišķa lieta. Gluži kā gājputnu migrācija rudeņos. Jau vēsturiski pierādījies, ka principiāla turēšanās pie kādas «savas» partijas politiski neatmaksājas. Atcerēsimies, ka pirmajās atjaunotās Latvijas Saeimas vēlēšanās 1993. gadā kādreizējie Latvijas Tautas frontes līderi Ivars Godmanis un Juris Dobelis demonstrēja Alfrēda Rubika cienīgu konsekvenci un uz vēlēšanām gāja nevis no jaunizveidotās «sapņu komandas» - Latvijas ceļa, bet gan no popularitāti zaudējušās Tautas frontes. Un smagi kļūdījās. LTF saraksts nepārvarēja toreizējo 4% barjeru, un abi palika aiz strīpas. Tas gan viņiem vēlāk netraucēja atgriezties politikā, jau jājot uz citiem zirgiem. Jau toreiz kļuva skaidrs, ka staigāšana pa partijām īpaši nebojā Latvijas politiķu reputāciju.
Ko ar to gribu sacīt? To, ka 30 gadu laikā Latvijā tā arī nav izveidojusies kaut cik stabila, ideoloģiski strukturēta politiskā sistēma, kurā partijas veido kaut kādu noteiktu sabiedrības slāņu pārstāvniecību. Politiskais modelis, kurā dzīvojam, vairāk atgādina tādu kā sporta spēli, kurā sacenšas vairākas komandas, un, kā tas sportā pieņemts, viens spēlētājs pāriet no vienas komandas uz otru bez lieliem sirdsapziņas un pārējo komandas biedru pārmetumiem. Līdzjutēji dažkārt paburkšķ gan no vienas, gan otras puses, bet ātri vien pieņem mainīgo realitāti līdzīgi kā slavenais Ņujorkas puisēns, kurš sākumā raudāja, uzzinot, ka viņa mīlētā komanda draftā ir izvēlējusies to baltādaino garo maiksti - Porziņģi, bet vēlāk kļuva par viņa dedzīgāko atbalstītāju.
Tā arī tagad Vienotības jūsmīgākie atbalstītāji (tie, kuri tic, ka šī politiskā komanda patiesi seko kādai principiālai ideoloģijai) jūtas nedaudz aizvainoti, ka ZZS pārbēdzēja tik bezceremoniāli uzņemta savā svētajo ordenī. Atslēgas vārds šeit ir «nedaudz», jo saprātīgi cilvēki taču visu «labi saprot». Ja kāds patiešām jūtas tik naivs, ka mūsdienu politiku uztver tās klasiskajā izpratnē, tad jājautā - vai Kustības Par! «pareizo vērtību» sludinātāju bezkaunīgā gatavība līst zem vienas segas ar spēļu zāļu un ātro kredītu lobistiem neko nav iemācījusi?
Politikā, un ne tikai tajā, valda nesatricināms princips. Ja kādu darbību vajag attaisnot, tad vienmēr var atrast iemeslus, kāpēc tas darīts, bet, ja kaut ko negribas darīt, tad tāpat atradīsies iemesli, kāpēc to nevar un nedrīkst darīt. Par pašu Čakšu viss skaidrs. Skatīsimies, kādā siltā vietiņā viņa pēc šīs partijiskās rokādes piezemēsies. Kas attiecas uz Vienotību, tad partijas valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens ir pieredzējis buks un bez mazākās aiztures deklarē: «Esmu gandarīts, ka mūsu partijai pievienojas zinoša un nozarē augstu vērtēta personība.»
Kāds tieši būs Vienotības ieguvums, izņemot vienu papildu balsi Saeimā, viņš nepaskaidro. Un tam arī nav īpašas jēgas. Galvenais ir nostiprināt savas skaitliskās pozīcijas iespējamajā politiskās kāršu kavas pārdalē. Priekšā budžets, un nedaudz spēcīgāki muskuļi šajā gaidāmajā cīniņā lieti noderēs. Politikā, tāpat kā hokejā, viss var mainīties gluži negaidīti, un šajā situācijā viens papildu spēlētājs nepatraucēs.