Pieredzējušās politiķes Laimdotas Straujumas izvirzīšana par premjerministra kandidāti izraisījusi pretrunīgu reakciju.
Tā dēvētā sorosiskā spārna pārstāvji jau izteikuši savas bažas. Bijusī žurnāliste, ietekmīgā advokāta miljonāra Romualda Vonsoviča sieva Baiba Strautmane sociālajā tīklā Twitter Straujumas potenciālo valdību jau nodēvējusi par platu soli atpakaļ, jo «visi nosacīti jaunie un nepieradinātie» tiekot novākti tikai tāpēc vien, lai ZZS dabūtu valdībā.
Strautmane izsaka savu domubiedru bažas, vai tikai pēc Dombrovska demisijas nenotiek nosacīto sorosiešu pozīciju vājināšanās un ZZS, kā arī Ventspils mēra Aivara Lemberga pozīciju nostiprināšanās. Jānorāda, ka no Strautmanes un viņai līdzīgi domājošo redzespunkta Latvijā notiekot asa konfrontācija starp ideoloģiski pareizajiem (tā dēvētajiem sorosiešiem) un nepareizajiem (sauktiem par «oligarhu» atbalstītājiem). Atbilstoši šim redzējumam vienā frontes pusē ir Vienotība un tās satelīti, otrā ZZS un pēc būtības arī Nacionālā apvienība un Saskaņas centrs. Abu it kā nesamierināmo pušu izlīgums kopējam darbam Latvijas izaugsmei un attīstībai no īstenticīgo sorosītu puses jau pēc noklusējuma (defoltā) tiek noraidīts. Centieni no saprāta pozīcijām risināt jebkurus valstiskus jautājumus atduras pret šo iedomāto ideoloģisko pretstāvi – vai tikai no šā risinājuma kaut kādu labumu kaut netiešā veidā negūst Lembergs? Ja tā, tad labāk, lai vispār nav nekāda risinājuma, bet galvenais, lai Lembergam sliktāk.
Šādā šaurā skatījumā samērā ietekmīgi cilvēki ir vērtējuši (un joprojām vērtē) Latvijas politikā notiekošos procesus un kandidātus amatpersonu amatiem. Svarīga ir nevis cilvēka profesionalitāte, pieredze vai prasmes, bet gan ideoloģiskā lojalitāte. Gluži kā padomju laikos, kad aktīva piekrišana komunistiskās partijas uzstādījumiem bija svarīgākais faktors ikvienas amatpersonas karjeras izaugsmei. Pēc Strautmanes loģikas, nav svarīgi, ka jau pusgadu valdība nebija spējīga pilnvērtīgi funkcionēt. Tas, ka valdība nepakustināja ne pirkstiņu, lai novērstu Liepājas metalurga bankrotu, ir tīrais sīkums. Galvenais, ka ZZS nav valdībā. Galvenais, ka Lembergam mazāka ietekme. Galvenais, lai tai otrai nometnei sliktāk. Valsti Strautmane, Jaunalksne, LočmeleTjarve un Providus–Delnas aktīvs bija gatavi pārvērst par rotaļlaukumu, kur spēlēt spēlītes savējos un svešos, viņējos un mūsējos, pareizajos un nepareizajos. Kad Valsts prezidents Andris Bērziņš izteica skaidru mājienu, ka vēlas šīs politikāniskās, valsts attīstību bremzējošās spēlītes izbeigt, arī prezidents iekļuva «nepareizo» sarakstā, kurā latenti atradās no paša sākuma. Iesākumā delnisti vēl valdījās. Nu jau vairs ne.
Prezidents ir cilvēks, kurš acīmredzami nav tendēts uz konfliktiem. Viņš vēlas Latvijas sabiedrībā izlīgumu. Viņš vēlas latviešu sadrumstalotos spēkus apvienot kopīgā darbā Latvijas labā. To savukārt nevēlas pieļaut jau minētais Strautmanes–Jaunalksnes–Ločmeles ideoloģiskais bloks. Te pat nav runa par kādu politisku strāvojumu. Te ir runa par agresīvu, neiecietīgu ideoloģisko sektu, kas atzīst tikai savu patiesību un neko citu. Ikviens citādi domājošais ir vai nu nelietis, vai neliešu atbalstītājs. Šādu gaisotni šiem sektantiem izdevās panākt pirms iepriekšējām vēlēšanām, kad Daugavmalā notika bēdīgi slavenais «oligarhu» dedzināšanas rituāls. No šodienas viedokļa derdzīgi atcerēties šo dziļi pagānisko, okulto aktu. Ar Straujumas izvirzīšanu var cerēt, ka šī Latviju apkaunojošā leļļu dedzināšanas ēra (gluži kā raganu dedzināšanas ēra viduslaikos) būs beigusies. Valsts varbūt beidzot sāks darboties, izmantojot visplašāko politisko spektru resursus. Tieši to domājis prezidents Bērziņš, atgādinot, ka mēs neesam tik daudz, lai vēl paši savā starpā plēstos un atteiktos no spējīgu cilvēku palīdzības tikai tāpēc, ka viņiem atšķirīga ideoloģiskā nostāja.
Arī Vienotības politiskā vadība empīriskā ceļā nonākusi līdz atziņai, ka konfrontācijas ceļš ir strupceļš un nekur neved. Straujumas kandidatūra ir apliecinājums šai saprāta politikas uzvarai pār šauri sektantisko redzējumu. Vēl jau ir daži stūrgalvīgi liberāži, kuri ar klapītēm uz acīm turpina blēt par «oligarhiem», Ventspili, ZZS un Lembergu kā kaut ko apriori sliktu. It kā Sprūdžs, Zatlers, Ķīlis, Pavļuts, Viņķele, Rungainis un citi Dombrovska laikos pie siles esošie tautai zelta kalnus sagādājuši un par baigi labajiem turami.
Straujumas izvirzīšana ir plats solis uz priekšu sabiedrības saliedēšanas un kopēja darba virzienā. Plats solis uz priekšu, projām no arhaiskiem un tumsonīgiem «mošķu» dedzināšanas rituāliem. Jācer, ka Straujuma kā pieredzējis un saprātīgs cilvēks spēs ievirzīt Latvijas dažādo politiķu pulciņu vienotā komandas darbā valsts labā. To viņai arī novēlam.