Lielākais drauds slēpjas tepat
 
©F64

Lielbritānijas referenduma rezultāti par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) liek ar jaunu skatu pavērtēt Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētījumu par sabiedrības destabilizācijas iespējamību Latvijā hibrīdkara kontekstā.

Brexit radījis politisku apjukumu gan pašā Lielbritānijā, gan ES, arī pirmās ekonomiskās sekas jau jūtamas un prognozētas nākamās. Krievijas agresija Ukrainā nebūs ES uzmanības centrā, resursi tiks koncentrēti uz britu izstāšanās sakārtošanu, pārkārtošanos pēc tās, galu savilkšanu, ES palikušo valstu mobilizāciju nesekot Lielbritānijas pēdās, nepazudīs arī bēgļu problemātika. Lai gan īsi pirms referenduma ES līdz 2017. gadam pagarināja sankcijas pret Krieviju, kur briti bija vieni no dzelžainākajiem to atbalstītājiem, arvien vairāk dzirdamas runas par to mīkstināšanu jau šoruden. Eiropas valstu ekonomikas, tostarp Latvijas, lielākoties stagnē, plašais Krievijas tirgus iepūstu kaut vēja brāzmu tajās. Pašas Krievijas ekonomika ir krīzē, ko vairāk par ES noteiktajām sankcijām veicinājis naftas un gāzes cenu kritums pasaulē, kas vēl pēc Brexit uzrādīja momentānu reakciju cenas lejupslīdē. Turpinoties tai un sankcijām, nespējot tikt galā ar ekonomiskajām problēmām, Krievija, kā jau tai ierasts, var sākt lūkoties pēc kārtējā ārējā ienaidnieka uzmanības novēršanai. Iespējams, to saprotot, apmēram puse no tiem, kas Krieviju uzskata par potenciālu draudu, pētījumā tomēr pauž, ka labas attiecības ar Krieviju ir būtiskas Latvijas ekonomikas attīstībai. Baltijas valstis ne reizi vien jau izmantotas Krievijas cīņā ar ārējo ienaidnieku, ieganstus atrast nebūtu problēmu, un, kā rāda pētījums, augsne nemaz nav tik neauglīga, kur labi koptai sēklai krist un dīgt. Jo īpaši, ja izlasa ne tikai secinājumus par to, ka «atbalsts Krievijas veiktām provokācijām ir maz ticams», atklājas pietiekami daudz risku valsts drošībai un ekonomiskajai attīstībai.

Aptaujas dati un Brexit brīdina, ka nedrīkstētu Latvijā tā spēlēties ar referendumu kārti, risinot kādas partejiskas problēmas vai mēģinot iegūt popularitāti un piedāvāt tautas nobalsošanai, piemēram, jautājumu par Latvijas turpmāko dalību ES vai NATO. Varētu šķist, ka atbalsts NATO, jo īpaši pēc Krievijas - Ukrainas konflikta, varētu būt lielāks nekā dalībai ES, kurai kritizētāju nekad nav trūcis. Bet aina nav tik pārliecinoša. Starp latviešiem dalību NATO atbalsta 73%, bet 16% iestāšanos uzskata par kļūdu, starp krievvalodīgajiem NATO neatbalstītāju ir 48% un atbalstītāju tikai 38%. Lai gan latgalieši esot vieni no lielākajiem Latvijas patriotiem, Latgales pilsētās ar augstu krievvalodīgo īpatsvaru konstatēts augsts atbalsts Krievijas propagandai. Pēc pētnieku domām, tas gan neesot pamats separātismam. Jā, visdrīzāk godīgā referendumā Latgale neatdalītos no Latvijas, bet jautājums, vai, iedarbinot Ukrainas scenāriju, notiktu godīgs referendums un netiktu savākta kritiskā masa nemieru sākšanai. Jo īpaši, ja puse daugavpiliešu uzskata, ka krievvalodīgo tiesības Latvijā tiek pārkāptas tādā mērā, ka jāiejaucas Krievijai, bet vairāk nekā puse domā, ka Latvijā atdzimst fašisms. Premjers Māris Kučinskis (ZZS) galveno akcentu situācijas labošanai licis uz Latvijas informatīvās telpas stiprināšanu, Latvijas mediju pieejamību pierobežā, krievvalodīgo raidījumiem, aizrunājoties līdz pat sabiedrisko mediju aiziešanai no reklāmas tirgus kā vienam no instrumentiem. Maz gan ticams, vai valdība atbalstīs šo reformu, piešķirot sabiedriskajām raidorganizācijām lēstos 8,6 miljonus eiro ik gadu, bet tikpat maz ticams, ka tiktāl saindētus prātus var mainīt ar kontrpropagandu vai premjera iecerēto biežāko parādīšanos svinīgos pasākumos Latgalē. Dažas «dvēseles» nebūs glābjamas ne ar kādiem līdzekļiem, bet pamatā jāpiekrīt respondentu vairākuma viedoklim, ka lielākais drauds slēpjas tepat - vispārējā, gan latviešu, gan krievu, neapmierinātībā ar politisko un ekonomisko procesu vadību valstī. Iedzīvotāji kā galvenos draudus precīzi minējuši zemās algas, demogrāfijas un veselības aprūpes problēmas, korupciju. Arī Latgalei drīzāk vajadzētu nevis kontrpropagandu, bet darbu, kura trūkst apmēram piektdaļai iedzīvotāju! Lai arī pēdējos 25 gados Latviju jau pametuši 25% iedzīvotāju (OECD dati), vēl 30% minētajā pētījumā pauž gatavību aizbraukt labākas dzīves meklējumos. Nevar priecāties par to, ka aizbraukušie vairs nav drauds un uzlabo nodarbinātības statistiku vai līdz ar Brexit mazāk emigrēs uz Lielbritāniju, tāpat valdība nevar paļauties uz sabiedrības zemo protestēšanas kāri - neapmierinātības regulāra publiska izlāde nav tik bīstama kā tās krāšanās vai klusie protesti, aizbraucot no valsts vai nedzemdējot bērnus. Cerams, ka šis pētījums ar tā publiskoto un apslēpto daļu nenoguls atvilktnēs, bet par to atcerēsies dažādu nozaru politikas veidotāji ikdienā.