Alga tikai par likuma nepārkāpšanu

 

Valdība akceptējusi likuma izmaiņas par to partiju atalgošanu ar 50 santīmiem par katru vēlētāja balsi no valsts budžeta, kas Saeimas vēlēšanās sasniegušas 2% atbalsta.

Tas mazināšot partiju atkarību no ziedotājiem, partiju nelikumīgu finansēšanu, paaugstināšot "partiju administratīvo kapacitāti". Nospiedošā sabiedrības vairākumā atbalsta šim solim nav. Vai tāpēc, ka sabiedrība neko nesaprot? Vai tieši otrādi – saprot pārāk labi?

Iniciatīva nav vērtējama tikai melnbaltās kategorijās. Nebūs tā, ka pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām, kad vairāku partiju kasēs ieripos pārdesmit tūkstoši latu gadā, Latvijas politika kļūs kristāldzidra, kvalitatīva un neatkarīga. Tāpat nevajadzētu apriori deklarēt, ka tas neko nemainīs, valsts līdzekļi būs tikai piedeva lielsponsoru uzturlīdzekļiem, partiju ienesīgajām shēmām un jau "izzagtajam", kā raksta komentētāju vairākums internetā. Lai mainītu šo sabiedrības priekšstatu, nepietiek tikai ar priekšvēlēšanu

saukļiem un demokrātijas piesegiem.

Ieviešot valsts finansējumu partijām, netiek samazināts viena ziedotāja limits, netiek izslēgta lielsponsora naudas iedošana vairākām personām, lai tās ziedo partijai, nav samazināts un gudrākā gultnē ievirzīts priekšvēlēšanu tēriņu limits, gluži otrādi – tas ar pēdējiem grozījumiem likumā palielināts gan absolūtos skaitļos (20 santīmu uz vēlētāju treknajos gados un 32 santīmi – liesajos), gan relatīvi, no šiem tēriņiem izņemot kampaņas plānošanu, organizēšanu. Par to, vai ierobežojumu ceļš ir tas labākais, gan var strīdēties: varai tomēr ir sava cena, un tā ir pietiekami augsta, un, būsim reāli, stingru ierobežojumu gadījumā tās kārtotāji to centīsies iegūt demokrātijai vēl bīstamākos, slēptākos veidos.

Lielākais trūkums ir tas, ka finansējums netiek saistīts ar rezultātu. Un galvenais rezultatīvais rādītājs nav vis ar reklāmām un administratīvā resursa izmantošanu, populismu uzdzīts vēlētāju balsu skaits vēlēšanās, bet politikas kvalitāte, cilvēku attieksmes maiņa pret politiku, viņu lielāka iesaistīšanās partijās, uzticēšanās tām. Valsts piešķirto līdzekļu izlietošana būtu jānosaka daudz mērķtiecīgāka: nevis priekšvēlēšanu aģitācijai, ikdienas tēriņiem un nepamatoti ambiciozu politisko karjeristu algošanai amatos, kas neatbilst viņu kvalifikācijai, partiju darba biržai, bet, piemēram, patiesi profesionālu speciālistu nolīgšanai konkrētu problēmu analīzei un priekšlikumu sniegšanai, pētniecībai, sabiedrības politiskajai izglītošanai, līdzdalības veicināšanai, kaut kam pēc satura līdzīgam, kā bija TP politiskās izglītības fonds Jaunā akadēmija, kas tika likvidēts.

Partijām, pieņemot valsts finansējumu, būtu jāslēdz sava veida sabiedriski politisks līgums par to, kas mainīsies, kādi politikas kvalitātes izmērāmi rezultāti tiks sasniegti, kā paši politiķi atbildēs uz hrestomātisko jautājumu: "Un kā jūs saprotat politisko atbildību?" Likumprojektā noteikts, ka valsts finansējumu partijām var nepiešķirt vai apturēt, ja pēdējo četru gadu laikā partija sodīta par priekšvēlēšanu izdevumu apmēra pārsniegšanu par vairāk nekā 10%, un lēmums ir stājies spēkā, ja tā sodīta par deklarācijā nenorādītiem veiktajiem darījumiem kopsummā virs 100 minimālajām mēnešalgām. Naudas saņemšanas nosacījumi piesaistīti nevis tam, ko partijas labu izdarījušas, bet tam, ko pretlikumīgu nav izdarījušas. Biznesā par to algu nevienam nemaksātu, jo īpaši krīzes laikā! No nodokļu maksātāju naudas teju pusmiljons ik gadu partijām tiks maksāts par rezultātu, kas iegūts vecajiem, kritizētajiem līdzekļiem. Ja vispār, tad varbūt jēga maksāt būtu nevis uzreiz pēc 10. Saeimas vēlēšanām, bet tikai pēdējā gadā pirms 11. Saeimas vēlēšanām, vienlaikus pārskatot citus ar vēlēšanu aktivitātēm saistītus nosacījumus.

Finanšu situācija valstī, līdzekļu trūkums daudzām sabiedrībai vitāli svarīgām jomām, paaugstinātie nodokļi, bezdarba kāpums licis vēlētājiem jo īpaši kritiski vērtēt nodokļu maksātāju naudas izmantošanu partijām, kas nebauda augstu sabiedrības uzticību. Par tās trūkumu liecina nepilnas puses vēlētāju gatavība nepiedalīties vēlēšanās vai neziņa, par ko balsot, reizē ar pārliecinoši lielāko atbalstu opozīcijas partijai (SC).

Bet tā vietā, lai domātu par papildu nosacījumiem nodokļu maksātāju noskaņojuma maiņai, partijas vēlēšanu gadā sākušas stiept likuma deķīti katra savu interešu virzienā. ZZS, kuras balsts ir pašvaldību deputāti, prasa savienot pašvaldību un Saeimas deputātu mandātus. Lai arī priekšlikumā ir savs racionāls grauds, no sabiedrības viedokļa tā nav akūtākā sāpe. TP grib mainīt iepriekš laboto normu, tā dēvētā lokomotīves principa izskaušanu, kas liedza vienam deputāta kandidātam startēt visos vēlēšanu apgabalos. Tas pēc Andra Šķēles atgriešanās TP ir klaji neizdevīgi. JL vēlētājus arī Saeimas vēlēšanās grib piesiet konkrētam iecirknim – tas mazinātu vēlētāju aktivitāti, un tādā gadījumā iegūtu politiskie spēki, kuru vēlētājiem ir fanātisma iezīmes, kādas publiskajās izpausmēs manītas Vienotību veidojošajām partijām. Pilsoniskā savienība, kas jau pašvaldību vēlēšanās gaudās par nespēju konkurēt reklāmās ar citām partijām un vismaz šajā kampaņas elementā nodemonstrēja absolūtu diletantismu, rosinājusi mainīt priekšvēlēšanu aģitācijas likumu. Turpretī sabiedrības uzticības krīzē izteiktie aicinājumi noteikt lielāku deputātu atbildību vēlētāju priekšā, vienalga, vai ar deputātu atsaukšanas nosacījumiem, pusmažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešanu vai ko citu, iesaistīt sabiedrību reālu svarīgo politisko procesu virzībā palikuši nesadzirdēti. Jo vairāk – nav izpildīts pat Satversmes tiesas spriedums labot likumu, lai atkārtoti organizētu Saeimas vēlēšanas vietās, kur konstatēti pārkāpumi, kuru dēļ vēlēšanu rezultāts atcelts.