Izvēle krustcelēs

 
©F64 Photo Agency

Šonedēļ piedzīvojam izšķirīgu brīdi valsts attiecībās ar indivīdiem. Šī, tēlaini runājot, ir «kurš kuru» situācija. Tās konkrētās aprises iezīmē konflikts mediķi pret politiķiem, tomēr runa nav par vienu nozari vai profesiju. Stāsts ir par mums. Mediķu gadījumā populisti, izdabājot protestētājiem, pieņēma likumu, kurā tika solīts algu pielikums. Dzīvē pielikums izrādījās uz pusi mazāks nekā likumā paredzētais. Var te runāt visādi, bet tālāk ir tikai divi ceļi.

Pirmais - politiķi panāk savu un pieliek tik, cik pieliek, vai pieliek tad, kad var. Argumenti - naudas vairāk nav, redziet, cik slikti ir skolotājiem, policistiem, kultūras darbiniekiem, bibliotekāriem... Šī argumentācija (vai drīzāk demagoģija) Latvijā nevainojami darbojas jau vairākus desmit gadus. Būtībā tā ir tikpat melīga, kā romānā Divpadsmit krēsli izsmietā mūžīgā atsaukšanās uz grūto starptautisko stāvokli, ar ko padomju vara turēja tautas paklausībā lielāko daļu no divdesmitā gadsimta, ko arī tagad izmanto Korejas pussalas, Āfrikas un arābu valstu diktatori. Tomēr tā strādā. Politiķus atbalstot, jāsaprot, ka nākamgad un vēl pēc daudziem gadiem ik gadu ārsti, skolotāji, policisti un visi pārējie tiks atsēdināti tieši ar šādu argumentu - nauda ir tik, cik ir, kāpēc jūs domājat, ka esat labāki par trolejbusu vadītājiem.

Otrais - mediķi panāk savu un piespiež politiķus dot to, kas ierakstīts likumā. Tas būtu revolucionārs pavērsiens Latvijas attīstībā, jo politiķiem beidzot nāktos pildīt to, ko paši solījuši. Tas atņemtu vēlmi pirms katrām vēlēšanām, siekalām šķīstot, stāstīt pasakas. Tas atņemtu vēlmi rakstīt tukšus likumus, kas neizdaiļo Saeimas vaigu. Tas piespiestu politiķus domāt stratēģiski, sistēmiski un ilgtermiņā, nevis spēlēt ugunsdzēsējus. Otrajā variantā ieguvumu būtu krietni vairāk. Mediķiem (ne jau politiķiem) šobrīd rokās iekritusi iespēja mainīt politisko vidi Latvijā, kurai nemaz tik ļoti mainīties negribas.

Īpaši gribētu pievērst lasītāju uzmanību uz to, ka latvieši, salasījušies labu un ne tik labu daiļliteratūru, dzīvo svētā pārliecībā, ka tikai vecajā labajā Anglijā esot tonnām stulbu likumu, kurus lordu palāta pieņēmusi kaut kad 11. gadsimtā. Būsim reālisti, skatīsimies labāk uz Latvijā notiekošo. Neilgajā atjaunotās valsts likumdošanas praksē bezjēdzīgu likumu ir pieņemts bez sava gala. Mediķiem solītās algas ir tikai epizode. Viens no smieklīgākajiem ir, piemēram, tagadējais Latvijas Nacionālās operas un baleta likums. To pieņemot, mērķis bija nodrošināt toreizējās LNO izcilo stāvokli Latvijas kultūrā, kas bija arī vajadzīgs pašiem politiķiem. Nu kur tad citur vedīsi viesos atbraukušos ārvalstu vadītājus, ja ne uz operu. Taču ne jau uz vietu, kur pie krātiņiem izraugās nākamos prezidentus.

Pēc tam, kad toreizējā operas vadība sāka uzstājīgi prasīt, lai valsts pilda likumā rakstīto, sākās dīvainas lietas. Beigās operas vadība lidoja no amatiem kā tādi stārķi, bet likums kādu laiku atgādināja bezjēdzīgu arbūza mizu čupu, jo pie lielas daļas tā pantu nekāda teksta nebija, vien maza piezīmīte iekavās, kas sākās ar vārdiem «izslēgts ar...». Ap 2015. gadu kāds apķērās, ka izkastrētais un apgraizītais likums izskatās komisks. Tad to kosmētiski pielaboja. Mūsdienās likums atgādina tādu neobligāta nolikuma un rīkojuma krustojumu, kādu droši vien varētu sacerēt jebkurš juridisko zinātņu maģistrants. Tajā joprojām ir atrodamas jocīgas lietas. Nu, piemēram, 6. pants, pēc kura iznāk, ka galvenais atbildīgais par notiekošo LNOB ir kultūras ministrs. Labi, ja ministrs kā šobrīd ir Puntuļa kungs, kurš kaut ko tiešām saprot no operas. Bet man reiz nācās intervēt Portugāles kultūras ministru, kurš, pirms par tādu kļuva, bija profesionāls futbolists.

Kāpēc es šo visu rakstu? Tāpēc, ka, neraugoties uz politiskajām šmucēm un streikiem, Latvijā notiek arī citas lietas, piemēram, operā ir nomainījusies vadība. Tāpēc, ka, pieminot Andreju Žagaru, tur atjaunos viņa Pīķa dāmas iestudējumu. Tāpēc, ka populistiski politisku untumu vai politisku šovu vajadzībām pieņemti likumi valsti padara vāju un nožēlojamu kā operā, tā medicīnā. Būtu laiks saprast, ka diletantiem jāpazūd no visām skatuvēm un politiķi, kas dara tādas muļķības, kādas redzam tagad, nekādu algu pielikumu nav pelnījuši. Jebkurā sevi cienošā uzņēmumā viņus vienkārši atlaistu no darba.

 

Rīgas namu pārvaldnieks