Ekoloģija latvju gaumē
Parunāsim vēl par ekoloģiju, reiz tēma ir tik aktuāla un pēdējās nedēļās raisa Latvijas sabiedrībā tik lielu interesi. Vispirms jānoskaidro, kurš par visu maksā.
Atbilde ir acīmredzama. Skaidrs, ka to darām mēs, patērētāji. Maksājam par visu. Par atkritumiem, to izvešanu, par piesārņotu dabu. Ne jau ražotājs vai veikalnieks maksā par to, ka, piemēram, šokolādes konfektes mēs liekam iepirkumu grozā kopā ar plēvi, ar ko apvilkta konfekšu kaste, pašu konfekšu kasti, tad iekšējo čaukstošo sedziņu virs konfektēm un plastmasveidīgo formiņu, kurā tās knapās desmit konfektes glīti turas iekšā. Mēs nopērkam līdz ar kečupu tā pudeli un korķi gluži tāpat kā kopā ar ābolu tā mizu un sēklas. Atšķirība ir tajā, ka ābolu no tā mizas diezin vai var atdalīt, turklāt miza pēc tam dabīgā ceļā sadalās pati. Teorētiski arī konfektes vai kečupu mēs varētu iegādāties daudz vienkāršākā iesaiņojumā, ja mums būtu iespēja, bet tādas, protams, nav, jo tad jau mēs nepirksim desmit no guāras sveķiem saķepinātas pseidošokolādes bombonkas par īstas šokolādes cenu.
Mākslīgi radītais un īpašais iepakojums apzināti veidots tā, lai patērētājs vairāk pirktu attiecīgo preci vai produktu. Būtībā viss mūsdienu preču aprites cikls, kas ietver ražošanu, reklāmu, mārketingu, pamet aiz sevis tonnām skaisti dizainētu atkritumu, kuru mērķis, lai cik tas dīvaini šķistu, ir pārdot mums vairāk attiecīgā produkta. Līdz ar to pļāpas par ekoloģisku dzīvesveidu, par zerro waste ir tukša muldēšana tikmēr, kamēr atkritumu samazināšanā reāli netiks iesaistīti ražotāji. Bet viņu pienākums šobrīd labākajā gadījumā beidzas ar dažādu karotīšu un recycle zīmīšu uzdrukāšanu uz etiķetes. Pēdējās gan nozīmē tikai to, ka iepakojumu varbūt var pārstrādāt.
Reāli tas, kas notiek Latvijā, izskatās tā. Mēs samaksājam par kečupu, burciņu, vāciņu, etiķeti un līmi zem etiķetes. Produktu mēs apēdam, bet pēc tam mēs sirsnīgi lūdzam kādu un maksājam par to, lai tas mūs atbrīvotu no burciņas un vāciņa. Nekādu citu alternatīvu nav, tā notiek jau gadu desmitiem. Reizēm atkritumu savācēji ir kautrīgāki, reizēm nekautrīgāki. Pēdējos gados ieviests vēl kāds apšaubāms jaunums. Jums pagalmā uzliek kādu īpašas krāsas konteineru un pavēsta - te jūs tagad paši varat iemest burciņu, par kuru samaksājāt, pērkot kečupu, ja esat to izberzuši tīru. Un te ir vēl viens konteiners kečupa vāciņiem, kuriem jau atkal jābūt noberztiem tīriem. Padomāsim loģiski, šis jaunievedums paredz to, ka sabiedrībai, kas nopirkusi atkritumus, tagad vēl jāpērk fairy, jātērē dzeramais ūdens, darbs un laiks, lai iepriecinātu kādu atkritumu pārstrādātāju, kurš varbūt tad paņems mūsu atkritumus, ja vien tie būs kārtīgi izmazgāti. Šķiroto atkritumu konteineri, eko laukumi, kuros var nodot no vecās tepes attīrītas stikla rūtis vai izmazgātas burkas un pudeles, neveicina problēmas risinājumu.
Protams, var saprast to uzturētājus: atkritumu konteineri ir jāiegādājas, laukums ir jāizveido, jāapkopj, jāmaksā alga darbiniekam - kapitālismā neviens jau par velti neko nedara. Tomēr viņi paši grib, lai sabiedrība iesaistās brīvprātīgi, un smalkā vārdā to nosauc par ekoloģiju. Šī tomēr ir savāda ekoloģija. Pasaulē, kurā valda kapitālisms, kāds pēkšņi vienā jomā vēlas ieviest komunismu, turklāt Orvela fermas stilā ar dažiem vienlīdzīgākiem zvēriem. To, piemēram, neviens nemēģina ieviest metāllūžņu nodošanā, kur katrs sevi cienošs bomzis zina - par nospertiem alumīnija vadiem un kastroļiem vai krāsainā metāla burtiem no kapu pieminekļa maksā labu naudu. Turklāt tas viss notiek sabiedrībā, kura ir pieredzējusi piena pudeļu, nododamās stikla taras un makulatūras laikmetu. Notiekošais veido diezgan cinisku attieksmi vienā daļā sabiedrības, ko var noformulēt vienkārši - kur gribu, tur metu.
Tas viss norisinās uz fona, kad bagātās valstis pa lēto atdod mums to, ko pašiem sen nevajag. Lietotas riepas, vecus datorus, lietotas drēbes, salauztus velosipēdus, ar dīzeļdzinējiem aprīkotus dažādu izmēru un smirdonības pakāpes braucamos. Drīz tiem sekos hibrīdauto un elektroauto ar pusnosēdinātiem savu laiku nokalpojušiem akumulatoriem. Valdības to izliekas neredzam un pļurkst par visādām konvencijām un izmešu kvotām līdz brīdim, kamēr kāds aizsvilina kādu nelegālu veco riepu noliktavu. Tad kāds žirgti pasola, ka nenodegušās riepas aizvedīs uz Indiju, un visi nomierinās, kaut riepas neviens nekur neaizved. To pie mums sauc par ekoloģiju.