Neatbildēti jautājumi

 
©F64 Photo Agency

Augusta priekšpēdējā nedēļa allaž ir tāda stresaini rosīga. Vēsturiski šajos datumos risinājušies gan nepatīkami, gan patīkami notikumi. Lielā ziemeļu kara laikā Rīgas garnizona zviedri kapitulēja un padevās krieviem. Kapteinis Džeimss Kuks pasludināja Austrāliju par Lielbritānijas īpašumu. Tika šautas gaisā pirmās krievu spārnotās raķetes un sākta amerikāņu kosmiskā programma. Abu pasaules karu laikā norisinājās spraigi notikumi, kas lielā mērā izšķīra cīņu turpmāko gaitu. Ribentrops biedrojās ar Molotovu, sadalot divu diktatoru starpā Austrumeiropu kā tādu kautķermeni skārnī. Norūpējušies onkuļi mēģināja glābt Padomju Savienību, dibinot gēkāčēpē, no tā gan, visiem par prieku, nekas labs nesanāca, bet Baltijas valstis gluži negaidot atguva brīvību. Un, protams, lieliskais Baltijas ceļš, kura 30. gadskārtu atzīmējam tieši šodien, piektdienā, 23. augustā.

Ja ar Baltijas ceļu viss tiešām ir skaidrs, tā bija triju tautu vienotā griba, tad divus gadus vēlākie augusta notikumi, kuri vainagojās ar mazo gulbīšu deju un trim paģirainiem sivēntiņiem centrālās televīzijas ekrānos, joprojām ir tik biezā miglā tīti, ka reizēm varu vien apbrīnot, kā dažs tos tagad apraksta plašsaziņas līdzekļos. Jau pieminētais 91. gada joks par sivēntiņiem un gulbīšiem uz banālā skaidrojuma fona par to, kā no politbiroja un Maskavas mērijas padzītais, nevienam nevajadzīgais un politiski norakstītais Jeļcins esot pieveicis pučistus, tāds sīkums vien šķiet. Tā ir un paliek, iespējams, lielākā 20. gadsimta mīkla - kāpēc pučisti, pēc būtības PSRS varas kodols (iekšlietas, armija, specdienesti), bez Gorbačova trīs dienu laikā zaudēja impēriju, varu un visu pārējo? Tāpat neviens nav varējis izskaidrot jokaino pašnāvību vilni Kremlī, kurā īpaši izcēlās mūsu tautietis Pugo, iešaujot sev galvā divreiz. Neviens nav varējis izskaidrot, kur palika noslēpumainā partijas nauda, un vēl, un vēl, un vēl. Interesanti arī, ka tiem pučistiem, kuri nenošāvās, pēc tam nekas slikts nebija. Pasēdēja drusku aiz restēm, tad tika izlaisti brīvībā. Kāds taisīja labu politisku karjeru Krievijā, kāds pelnīja, rakstot ūdeņainus memuārus par saviem piedzīvojumiem augustā.

Nav atbilžu uz šķietami sīkākiem jautājumiem. Kurš, piemēram, sastādīja 1991. gada X stundā izolējamo latviešu sarakstu? Šī kompānija, starp citu, bija ar labu gaumi atlasīta, un saraksts mērķtiecīgi sita pa tā laika latviešu intelektuālo eliti. Turklāt arī, kā redzam tagad, sita arī pa čekas maisos esošām personām. Interesanti, X stundas listē visvairāk ir ar latviešu literatūru saistītu, tolaik valstī labi pazīstamu personību - Jānis Škapars, Jānis Kalniņš, Ilgonis Bērsons, Viktors Avotiņš, Ēriks Hānbergs, Andris Jakubāns, Arturs Snips, Zigfrīds Dzedulis, Vladlens Dozorcevs, Saulcerīte Viese, Romāns Pussars. Tajā atrodami arī žurnālisti Aldis Neimanis, Jānis Gavars, Mavriks Vulfsons, valodniece Aina Blinkena, teātra darbinieki Pēteris Pētersons, Harijs Liepiņš, Zigfrīds Kalniņš, Valentīns Maculēvičs, kino darbinieki Rihards Pīks un Hercs Hranks, mākslinieks Indulis Zariņš, mākslas zinātniece Ramona Umblija, arhitekts Jānis Dripe, komponists Imants Kalniņš, muzikologs Arnolds Klotiņš, vēsturnieki Ilga Apine, Mārtiņš Virsis. Sociologi Pēteris Laķis un Aldis Pauliņš, filozofs Vilnis Zariņš, juristi Ilmārs Bišers, Juris Bojārs, Andris Plotnieks, zinātnes vēsturnieks Jānis Stradiņš. Ekonomisti Arnis Kalniņš, Jānis Porietis, lauksaimnieki Alberts Kauls, Jānis Lucāns, bioloģe Rita Kukaine, mediķis Ilmārs Lazovskis, Imants Bočkāns, mācītāji Juris Rubenis, Jānis Vanags, Juris Šulcs, LOK prezidents Vilnis Baltiņš, Eiropas čempione airēšanā Daina Šveica.

Interesanti, ka saraksti un runas par tiem savulaik klīda apkārt dažādās interpretācijās, tāpat kā baumas par to, ko 1991. gada sākumā no Latvijas iekšlietu struktūrām nācis pasūtījums par lielas rokudzelžu partijas iegādi. Tagad no tā visa palicis pāri tik vien kā viena vietne internetā, kurā X stundas sarakstu joprojām var izlasīt, kā arī Ivara Ķezbera pēcnāves grāmata Durvīs, kas dienasgaismu ieraudzīja tikai 2015. gadā. Tomēr visā nu jau gandrīz 30 gadu ilgajā laikā pēc neatkarības atgūšanas nekur un nekad nav ticis sniegts vērā ņemams skaidrojums par to, kurš šo sarakstu ir izveidojis. Kaut toreiz, kad tika tiesāts Alfrēds Rubiks, droši vien resursu, lai to noskaidrotu, pietika. Tā ir slikta zīme, jo signalizē to, ka šodienas kirhenšteini un pārējie rezerves iekšlietu ministru kandidāti var darboties samērā droši, veidojot jaunus sarakstus un jaunus plānus - jo vēsturiski nekad neviens sarakstu stādītājs sodu par to nav saņēmis.

 

Abonē