Saldā vēlme pēc pēriena
Es nezinu, kāpēc tā, bet latviešiem ir kaut kāda īpaša tieksme ieņemt marķīza de Sada romāna Justīne galvenās varones lomu, lai ar baudu ļautos visām iespējamajām mocībām un pašmocībām.
Varbūt tāpēc arī, tiklīdz mūsu grāmatnīcās parādās kaut kas līdzīgs Greja piecdesmit nokrāsām, tā pircēji pavelkas un izpērk plauktus tukšus. Šī vēlme, lai uzšauj ar pātadziņu, ir dīvaina. Diemžēl 2018. gads iesācies tieši šādā pletnes plīkšķu manierē, turklāt jau atkal jāpiemin pēdējā laikā maz pieminētais Alvja Hermaņa reiz skandālu izraisījušais trāpīgais vērojums - sabiedrības mazākums, skaļi ķērcot, mēģina uzspiest savu viedokli vairākumam. Iepriekšējā komentārā jau pieminēju portāla manabalss.lv statistiku, kas skaudri un reāli parāda, kāda ir situācija sabiedrisko aktivitāšu jomā. Daudzas no tā sauktajām «visa sabiedrība vēlas» prasībām patiesībā ir ļaužu saujiņas bļaustīšanās un nekas vairāk.
Šīs nedēļas vienīgais lielais un sabiedrības drošību ilgtermiņā apdraudošais lēmums ir labojums likumprojektā par tā sauktajām pašvaldību avīzēm. Tas jau medijos nodēvēts par labojumu, kurš izjauc kompromisu, kas bija panākts starp preses izdevējiem un pašvaldībām. Jau tā šis kompromiss bija absurds no mediju neatkarības viedokļa, bet skaidrs, ka visas Latvijas namu pārvalžu priekšnieki taču neies tāpat vien atteikties no iespējas karināt saviem klientiem uz ausīm makaronus un pūst skaistas pīlītes no visādu viltus avīžu lappusēm.
Patiesībā šīs «avīzes» negodīgās rokās jebkurā brīdī var kļūt par ieroci korupcijai, priekšvēlēšanu manipulācijām un valsts apdraudējumam, jo aklā ticība - avīzē taču bija tā rakstīts - nekur nav palikusi. Un mammītēm, kam nav naudiņas neko jēdzīgāku abonēt, nudien nav izpratnes - vai tā ir reklāmlapa, sabiedrisko attiecību instruments vai masu medijs. Diezin vai arī kāds šajā pasaulē veic šo lapeļu monitoringu, diezin vai tās vispār ir reģistrētas Uzņēmumu reģistrā kā masu informācijas līdzeklis. Tātad, ja informācija nav precīza, - arī atbildības nekādas. Maz ko kāds uz kādas lapeles uzrakstījis.
Viss jau būtu lieliski, ja ne Eiropas Savienības uzsāktā cīņa pret viltus ziņām, par ko jau atsevišķi Eiropas lielvaru vadītāji paziņojuši publiski, nu, piemēram, Francijas prezidents Makrons. (Starp citu, nupat apritēja trīs gadi, kopš asiņainā slaktiņa Charlie Hebdo.) Viltus ziņas, tas nav tikai pastāsts par neesošu politiķa nāvi, britu zinātnieku atklājumiem vai migrantu zvērībām. Tās skar arī mūs, Latviju, un daudz prozaiskākas lietas - katrs šāds grūti pierādāms paziņojums par produktu vai pakalpojumu kvalitāti, par visur esošo mafiju, par ko kladzina pat daži Saeimas politiķi, pēc būtības ir viltus ziņa.
Var jau spriedelēt par visādām globālām intrigām, specdienestu afērām un tamlīdzīgām sazvērestības teorijām, tomēr vainīgi esam paši. Taisnība ir nu jau kādam savu interneta biznesu pārdevušam uzņēmējam - ar pozitīvām ziņām Latvijā laikus nesavāksi. Mēs kā izsalkuši metamies virsū agresīviem virsrakstiem, kuru vēstījums nepārprotami kliedz - viss ir slikti un būs vēl sliktāk. (Nu kaut vai par degvielas cenām gadumijā.) Tas ir nepārprotams mazohisms un ciešanu kults. Nākamā stadija te varētu būt kā pornogrāfiskā O. stāsta varonei, ko Velbeks piemin savā romānā Pakļaušanās, atdevīgi ļauties visiem, kas vēlas, vai pieteikties par tualetes vergu kādā intīmo sludinājumu portālā.
Cik ilgi tas tā turpināsies? Cik ilgi mēs gaudosim pašmocībās par mirstošo nāciju. Pabrauciet tepat pa Eiropu, redzēsiet desmitiem daudz pelēkāku, noplukušāku, depresīvāku vietu nekā Latvija. Nav te nekāda kūtspakaļa! Šis ir Eiropas ģeogrāfiskais centrs, un būtu pienācis laiks sākt izturēties šā centra cienīgi. Šī ir mana zeme. Es te dzīvoju. Prom nebraukšu. Mani neinteresē, ko par mani kāds domā, skatoties no malas. Lai viņš tiek galā ar saviem tarakāniem. Visu šo importa ekspertu padomi, kas māca mūs dzīvot, mums nav vajadzīgi. Ir jābeidz izturēties pret sevi kā pret trešās šķiras valsti un pilsoņiem. Zviedrijas ministre kaut kādā zviedru žurnālītī beidzot esot atvainojusies Latvijai par Jūrmalā nosvilušo atkritumu izgāztuvi. Varbūt ka vajadzēja nevis atvainoties, bet savākt savus mēslu kalnus un vest atpakaļ uz to dzimteni. Vai mūsu politiķi viņai to ir pateikuši?