Stokholmā iekurts raganu katls

 
©F64 Photo Agency

Ja kaut kas vēl spēs izglābt pašreizējo cilvēci, tad tiešām tikai tas projekts, kam pašlaik piešķirts Grētas Tunbergas vārds un seja.

Visiem zināmais padoms zagļiem būt pirmajiem un visskaļākajiem, kuri sauc «Ķeriet zagli!», burtiskā nozīmē attiecas tikai uz zagļiem amatieriem. Īstiem profesionāļiem mutes nav jāvirina. Īsti profesionāļi apgādājas ar tikpat īstām policistu vai līdzīgas nozīmes amatpersonu formām, kas novērš no viņiem aizdomas daudz efektīvāk nekā viņu visskaļākie brēcieni. Tiklīdz vajadzīgā forma mugurā, tā cilvēki var zagt, laupīt, slepkavot, izvarot vai viltot naudu līdz sava mūža galam. Nav iepriekš paredzams, kad šis gals pienāks. Viss atkarīgs no tā, vai vispār, kad un kā tieši viņi uzrausies uz citiem tādiem pašiem, t.i., uz tādiem, kas īstenībā nemaz nav tie, par ko uzdodas.

  1. Tunbergas gadījumā netrūkst ne brēcienu šā vārda vistiešākajā nozīmē, ne formas itin visās nozīmēs, sākot ar G. Tunbergas vecumu, dzimumu un sejas izteiksmi, un tālāk ar simtiem cilvēku darbu, organizējot viņas pārbraucienus un iznācienus vai izlēcienus. Tieši tik jaudīga kampaņa ir pilnīgi nepieciešama, lai neviens nepamanītu to, kā Zviedrija izkonkurē Ķīnu un Indiju cīņā par pasaules šmucīgākās valsts nosaukumu. Ir, lūk, zviedri uzcēluši visas Stokholmas apsildīšanai ar šķeldu kurināmu katlumāju, kuras dēļ atmosfērā izplūst divreiz vairāk CO2 un vēl citu draņķību, nekā dedzinot naftas produktus. Proti, CO2 gan no koksnes, gan vēl vairāk no naftas produktiem, kas tiek iztērēti, lai aiztransportētu līdz Stokholmai 1000 km rādiusā iegūtu koksni no Baltijas, Krievijas un Ukrainas. Koksne tiek vesta pa dzelzceļu līdz Latvijas ostām un no šejienes ar kuģiem uz Zviedriju. Rezultātā visā šajā areālā tiek bojāts gaiss ar lokomotīvju un kuģu dīzeļdzinēju izplūdes gāzēm, kam jāpierēķina koksnes pārkraušanai iztērētā enerģija un naftas produktu pleķi Baltijas jūrā. Bezjēdzīgi izcirsts meža un sadedzināti koki ir zviedru zaļās domāšanas un rīcības kvintesence.

Lai kāds būtu izglītības līmenis tagadējās Zviedrijas un ne tikai Zviedrijas skolās, kuru mācību un audzināšanas rezultātus personificē G. Tunberga, elektrotīkla, ūdensvadu u.tml. sistēmu funkcionēšana tajā valstī apliecina, ka tur joprojām dzīvo cilvēki ar pietiekamu tehnisko inteliģenci, kuriem jāsaprot aiz zaļās enerģētikas lozungiem notiekošā krāpšana. Tāpēc ir vajadzīga tik jaudīga kampaņa kā tagad, lai viņi neuzdrīkstētos iepīkstēties, ka speciāli izvērstās dabas postīšanas sekas taču apdraud tagadējos cilvēkus jau tajā laikā, kāds pieņemts par mūsu normālā mūža garumu. Bet nē, sabiedrība taču prasa vēl zaļāku ekonomiku - prasa nocirst vēl vairāk koku, sapūdēt biogāzes iegūšanai vēl vairāk kukurūzas u.c. cilvēkiem nepieciešamu pārtikas produktu, vēl vairāk siltināt ēkas, kas īstenībā palielina siltināšanai iztērētās enerģijas pārsvaru par siltināšanas rezultātā ietaupīto enerģiju utt. Ja tauta, t.i., vēlētāji, visu to grib (un pēdējie Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti apliecināja, ka tiešām grib), tad politiķiem, tālāk ierēdņiem, menedžeriem un tehniķiem šīs prasības ir jāpilda neatkarīgi no tā, ko katrs no viņiem par to pie sevis domā. Visbiežāk viņi izvēlas nedomāt neko, jo saprot savu nespēju kaut ne novērst, bet attālināt līdz savas dzīves beigām katastrofu ne CO2, bet pasaules pārapdzīvotības dēļ. Šeit nav nepieciešams izvērsti pārstāstīt un pamatot, bet vajag atsaukties uz 26. septembra Neatkarīgajā publicētajām ģeogrāfijas zinātņu doktora Jura Paidera atziņām, ka «pat īslaicīgs globālās preču apmaiņas pārrāvums izraisīs simtiem miljonu cilvēku bojāeju no bada, vienlaikus piespiežot simtiem miljonu citu cilvēku doties meklēt izdzīvošanas iespējas uz tuvākajām un tālākajām zemēm».

To nevar paredzēt neviens, kur tieši dabiskā vai tehniskā vide neizturēs cilvēku masu spiedienu, bet noteikti ir pamats J. Paidera uztraukumam, ka «tā vietā, lai risinātu reālās problēmas un palīdzētu sagatavoties reāliem riskiem, ANO noalgo pusizglītotus skuķēnus un puišeļus, lai tie savām valdībām izvirzītu ultimātus par viltus problēmām, kuras ir svarīgas globālajam «klimata pārmaiņu biznesam»».

Šis «klimata pārmaiņu bizness» ir atrasts un attīstīts kā prātam neaptverama alkatība, kas spējīga sagraut pēdējās aizsargbarjeras, kuru dēļ «cilvēce patiešām ir tuvu globālai katastrofai... tāpēc, ka cilvēces kopējā slodze uz biosfēru ir pārāk liela». Cilvēki grib dzīvot un vairumā gadījumu uzskata pēcnācēju radīšanu par neatņemamu viņu dzīves sastāvdaļu, tāpēc noorganizēt «simtiem miljonu cilvēku bojāeju no bada, vienlaikus piespiežot simtiem miljonu citu cilvēku doties meklēt izdzīvošanas iespējas», ir praktiski vienīgais veids, kā izglābt pasauli, t.i., tādu pasauli, kādu cilvēku masa vēl nav padarījusi par cilvēkiem principā neapdzīvojamu. Cilvēces glābšana patiešām ir atkarīga no tā, kādā ātrumā ar bioloģiskām un sociālām metodēm tiks klonētas G. Tunbergas un visi citi, kuru savtīgie apsvērumi liek viņiem uzdoties par G. Tunbergas līdziniekiem un suminātājiem.

 

Rīgas namu pārvaldnieks