Latvijas valstij vajadzēja divdesmit gadus, lai tikai sāktu saprast, ka tā sauktā atjaunojamās enerģijas ražošana īstenībā ir tradicionālās enerģijas zagšana un izšķērdēšana.
Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro cenšas noslēpties no visvisādām nepatikšanām aiz ziņas, ka Ekonomikas ministrija pārbaudījusi 316 elektrības ražotājus un 134 no tiem atslēgusi kaut ne no kopējā elektroapgādes tīkla, tad tomēr no pieejas naudai par mākslīgi sadārdzinātas enerģijas ieplūdināšanu šajā tīklā. Tālāk gan sacīts, ka tas tikai uz laiku, «kamēr netiks saņemts elektrostaciju principiālo elektrisko pieslēgumu shēmu precizējums», kādu par mazu, bet taisnīgu samaksu jebkuram gribētājam uzzīmēs tās pašas Ekonomikas ministrijas mīļi ieteikti shēmošanas speciālisti. Elektrības lietotājiem no šādas darbošanās labums tieši tāds pats, kāds no solījumiem atcelt elektrības sadārdzinājuma obligātā iepirkuma komponenti (OIK) vispirms šā gada 1. aprīlī, pēc tam nezin kurā maijā un tagad vispār nezin kad. Tātad - labuma naudā nekāda, bet toties jāceļas pašapziņai no tā, ka tagad taču drīkst pilnīgi atklāti nosaukt dārgās elektrības ražotājus par blēžiem un zagļiem, jo tieši to jau nozīmē Saeimas balsojums un valdības solījumi atcelt OIK. Ak, kāds prieks un atvieglojums elektrības pircējiem, ka viņi pret šīm blēdībām izrādās tikpat bezspēcīgi kā visa valsts; ka viņi tiek nevis apsaukāti par ļaundariem, kas sabotē cīņu pret globālo sasilšanu, bet žēloti un mierināti kā ļaundarību upuri...
Labi, laiks pievērsties shēmām, kādas tagad jāuzrāda, lai dabūtu OIK. Jau kopš pagājušā gada aprīļa vairs nedrīkst būt tā, ka elektrības lietotājiem jāmaksā par elektrību, kas elektroapgādes tīklā uzradusies no nekurienes. Tagad jāmaksā tikai par tādu elektrību, kas uzradusies atbilstoši shēmai, ja arī pati shēma ir atbilstoša. Piemēram, uz papīra nedrīkst uzzīmēt to, kas dabā ir, ka mazās hidroelektrostacijas turbīna griežas vai nemaz negriežas pati savā nodabā, bet elektrības ģeneratoru griež elektromotors ar Latvenergo saražotu elektrību, ko elektrostacijas saimnieks nopērk par divreiz zemāku cenu nekā saņem īstenībā par to pašu elektrību, kas caur elektromotoru un ģeneratoru ieplūst atpakaļ tīklā. Šāds nostāsts par mazajām hidroelektrostacijām parādījās pirms divdesmit gadiem līdz ar pirmajām mazajām hidroelektrostacijām, jo citādi tās nemaz nebūtu varējušas rasties. Jā, bija lietainas vasaras Latvijā līdz pat pēdējam laikam, bet tomēr nē - Latvija ir pārāk lēzena, lai ūdeni varētu sadzīt (atmaksātos sadzīt) tik augstos ūdens stabos, ka to svara spēks grieztu turbīnas ar tādu jaudu, kāda vajadzīga tik liela elektrības daudzuma saražošanai, cik pēc atskaitēm tiek saražots. Līdz pagājušajam gadam neviena amatpersona neuzdrīkstējās ne iepīkstēties, ka būtu vajadzīgs tehniskā valodā sniegts paskaidrojums, kā strāva var nākt pa vadu no kaut kāda šķūnīša. Tagad šādi paskaidrojumi tiek prasīti, bet tie nav draudi, ka kāds tiešām dosies uz šiem šķūnīšiem lūkoties, vai tur atrodas un notiek tas, kas iezīmēts shēmās.
Te nav nekāda naida pret mazo hidroelektrostaciju saimniekiem, kuri sadārdzina Latvijā pieejamo elektrību ne vairāk kā šķeldas dedzinātāji koģenerācijas stacijās. Šķeldu tur pārsvarā tiešām (diemžēl!) sadedzina, bet elektrības ražošanai izmantotā siltuma pārpalikumi jau sen būtu šīs stacijas izkausējuši, ja tās nevēdinātu vareni ventilatori, kuru darbināšanai izmanto vairāk elektrības, nekā elektrostacija spēj saražot. Principā šī shēma ne ar ko neatšķiras no iepriekšējās. Tātad - dārgā elektrība tiek ielaista tajā pašā tīklā, no kura tiek paņemta lētā elektrība elektrostacijas darbināšanai.
Latvija atskaitās par elektrības un siltuma iegūšanu Briseles ierēdņiem, kuri varbūt patiešām nespēj iedomāties, ka iegūtais siltums šeit tiek vienkārši palaists gaisā, jo laikā no vienas apkures sezonas līdz nākamajai to nevienam nevajag. Šeit, atšķirībā no Rietumeiropas, taču nav rūpniecības kā nozīmīga siltuma patērētāja. Nekur un nekādas koģenerācijas stacijas neatmaksātos celt, rēķinoties ar to, ka katru pusgadu tām būs jāstāv dīkā.
Latvijas raksturīga iezīme ir tāda, ka katra sevi cienoša mazpilsētiņa apgādājusies ar sešām koģenerācijas stacijām, kas katra apsilda sešas ēciņas ar tik mazu kopējo siltuma patēriņu, ka daļa siltuma jālaiž gaisā pat aukstā ziemā. Pilsētu priekšnieki par to nevis kaunējās, bet lepojās, ka tādā veidā viņi (koģenerācijas staciju atvēršanai parasti bija vajadzīga sasaiste ar pašvaldību deputātiem, vai arī otrādi - šādu staciju īpašnieki kļuva par deputātiem) iegūst savām pilsētiņām naudu burtiski ne no kā - tikai no elektrības laišanas cauri dažiem dzelzs gabaliem. Tas viss bija ļoti jauki, līdz kamēr pilsētiņu priekšnieki ne tikai pamanīja, ka viņu jaukajās pilsētiņās neviens vairs nedzīvo, bet arī no avīzēm uzzināja, ka tam esot kaut kāds sakars ar elektrības cenu Latvijā. Atšķirība starp valsti un tās mazpilsētiņām tikai tāda, ka valsti izputina elektrības, naftas produktu un koksnes izšķērdēšana ne pēc sešām, bet 666 shēmām.
