Vecāku grupa iesniedz sūdzību Satversmes tiesā par attālinātajām mācībām

 
©Romāns Kokšarovs/F64

21.jūnijā vecāku grupa iesniedza konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā ar lūgumu atzīt, ka attālinātās mācības skolās neatbilst tiesībām uz izglītību, ko paredz Satversme. Daudzi skolotāji un gandrīz visi vecāki uzskata, ka 2020/2021.mācību gadu ir pazaudēts priekš visiem Latvijas skolēniem.

No 2020.gada 26.oktobra 7.-12.klašu skolēni mācās attālināti, no 2020.gada 7.decembra - 5.-6.klašu skolēni un no 2021. gada 25.janvāra 1.-4.klašu skolēni. Kopš 2021.gada 7.aprīļa atsevišķās “drošas” administratīvajās teritorijās skolas varēja atsākt mācības klātienē, tomēr Rīgā un citos lielos reģionos, skolēni tā arī šājā mācību gadā nav atgriezušies skolā.

Alise Smehova, divu pusaudžu māte un juriste, pēc tam, kad viņas vēstules premjerministram, izglītības un zinātnes ministrei, veselības ministram un tiesībsargam nenoveda pie rezultāta, bija spiesta vērsties Satversmes tiesā un aktīvi piedalīties konstitucionālās sūdzības sagatavošanas procesā, lai aizsargātu viņas bērnu tiesības mācīties skolā klātienē.

“Mani bērni ļoti grib atgriezties reālajā skolā, viņiem ārkārtīgi pietrūkst klasesbiedru, skolotāju, iemīļoto stundu, praktisko un laboratorijas darbu. Mājās ir absolūti neiespējami izveidot bērnam skolas atmosfēru! Akadēmiskās zināšanas kaut kā tomēr var dot, taču skolas dzīvi ar dzīvo saziņu ar vienaudžiem un skolotājiem, darbu komandā - nav iespējams. Kopš rudens vidus mums visas stundas un mājas darbi ir tikai tiešsaistē, mani bērni 8-12 stundas dienā pavada pie datora (lai gan oftalmologi iesaka pusaudžiem pavadīt pie datora ne ilgāk kā 1-2 stundas dienā), viņi ir demotivēti, morāli izsmelti un ir zaudējuši interesi mācīties." - dalījās Alise Smehova.

Attālinātās mācības kā klātienes mācības sastāvdaļas iekļaušana likumdošanā vecākiem izraisa sašutumu un rada bažas. Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka attālinātās mācības ārpus ārkārtējās situācijas bērniem nav pieļaujamas, jo rada būtisku un neatgriezenisku kaitējumu viņu fiziskajai un garīgajai veselībai, kā arī ir pretrunā ar izglītības mērķiem un neatbilst valsts noteiktajiem izglītības kvalitātes standartiem. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.747 izglītības iestāde veido fiziski un emocionāli drošu mācību vidi, veicina skolēna sociālo un emocionālo prasmju apguvi un ir pielāgota katra skolēna atšķirīgajām mācību un attīstības vajadzībām. Attālinātajās mācībās šādu vidi nevar izveidot pēc definīcijas. Attālinātās mācības, kas kļuva par vienīgo iespējamo izglītības veidu, nav pieejamas bērniem, kuriem nav atbilstoša tehniskā aprīkojuma (personīgais dators, licencētas datorprogrammas, nepārtraukts interneta pieslēgums), kā arī bērniem no daudzbernu ģimenēm, jo ​​ galvenā problēma vairākumam daudzbērnu ģimeņu nenoliedzami ir dzīvojamā platība.

Vecāki ir pārliecināti, ka ierobežojumi izglītības jomā, kas paredzēti Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, Ministru kabineta noteikumos Nr. 360 un Izglītības likumā, ir pretrunā ar tiesībām uz izglītību (Satversmes 112.pants).

«Protams, ka pamattiesības uz izglītību nav absolūtas. - stāsta Alise Smehova - Lai noskaidrotu, vai tiesību uz izglītību ierobežojums, kas noteikts ar apstrīdētajām normām, ir attaisnojams, ir jāvērtē, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi. Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums un grozījumi Izglītības likumā (kas pielīdzina attālinātās mācības klātienes mācībām) Saeimā tika pieņemti kā steidzami. Pieņemot šīs likuma normas, Saeima nav uzklausījusi skolēnu, viņu vecāku un nevalstisko organizāciju viedokļus, kā arī ir pieņēmusi šīs normas nepamatotā steigā, bez pilnvērtīgas diskusijas. Tāpēc neskatoties uz to, ka formāli ietvertais ierobežojums ir noteikts “ar likumu”, tomēr apstrīdētās normas nav “likums” materiālā nozīmē, jo tās ir pretrunā labas likumdošanas principam. Mēs atzīstam, ka pamattiesību uz izglītību ierobežojumam ir leģitīms mērķis situācijā, kad valstī ir izsludināta ārkārtējā situācija, kas liecina par to, ka saglabājas augsts Covid-19 inficēšanās un saslimšanas risks, ko nevar samazināt ar citiem līdzekļiem. Savukārt mēs apstrīdam normas, ciktāl šīs normas ir attiecināmas uz “normālo situāciju” (kad nav izsludināta ārkārtējā situācija), tāpēc uzskatām, ka apstrīdētajām normām nav konstatējams leģitīms mērķis. Eiropas Savienības Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs savā tehniskajā ziņojumā, kas ir publicēts 2020.gada 23.decembrī, izvērtējot ievērojamu pētījumu apjomu, norāda, ka starp COVID-19 pētniekiem valda vispārēja vienprātība, ka lēmums slēgt izglītības iestādes, lai kontrolētu COVID-19 pandēmiju, būtu jāpieņem kā pēdējais līdzeklis COVID-19 izplatības ierobežošanai. Iespējamie ieguvumi, visticamāk, neatsver negatīvo ietekmi uz bērnu fizisko un garīgo veselību un izglītības zaudējuma sekas, ko bērniem rada skolu slēgšana, kā arī plašāku ekonomisko ietekmi uz sabiedrību. Skolu slēgšana ir saistīta ar būtisku nelabvēlīgu ietekmi uz skolēnu fizisko un garīgo veselību un izglītības kvalitātes zuduma ietekmi uz bērniem. Tā var padziļināt sabiedrībā pastāvošo nevienlīdzību, nesamērīgi ietekmējot tieši mazaizsargātus bērnus, aprūpētājus, ģimenes un kopienas. Šobrīd tiek paredzēts, ka COVID-19 infekcijas izplatības dēļ slēgtās izglītības iestādes rada nozīmīgus ekonomiskos un izglītības kvalitātes zaudējumus, kā arī ilgtermiņa sekas sabiedrības labklājībai. Ņemot vērā skolu slēgšanas smagās sekas uz bērniem un sabiedrību kopumā, šāda veida ierobežojumu vajadzētu izmantot tikai kā pēdējo līdzekli slimības izplatības kontrolei, turklāt šādam ierobežojumam vajadzētu būt ierobežotam laikā. Mēs savukārt redzam, ka valdības lēmums slēgt skolas rudens vidū bija viens no pirmajiem lēmumiem COVID-19 infekcijas apkarošanā, pirms tika nolēmts aizslēgt tirdzniecības, izklaides un sporta centrus, kā arī ievest citus ierobežojumus. Pēc UNICEF statistikas kopā 2020/2021.mācību gadā no 2020.gada 1.septembra līdz 2021.gada 31.maijam skolas Latvijā bija pilnībā vai daļēji slēgtas 34 nedēļas, kas ir absolūtais rekords Eiropas Savienībā, kad Lietuvā skolas bija slēgtas 27 nedēļas, Igaunijā - 16, Beļģijā - 7, bet Spānijā un Šveicā skolas bija atvērtas visa mācību gada garumā. Tādējādi apstrīdētajām normām ir tik smagas negatīvas sekas, ka sabiedrības ieguvums Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanā nav atsverams ar tiem zaudējumiem, kas rodas skolēniem, viņu vecākiem un sabiedrībai kopumā attālināto mācību rezultātā. Tāpēc apstrīdētās normas neatbilst samērīguma principam.”

Konstitucionālās sūdzības iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas atdod priekšroku epidemioloģiskās drošības nodrošināšanai un Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai uz visu citu interešu rēķina: gan skolēnu interešu rēķina iegūt kvalitatīvu izglītību un saglabāt fizisko un mentālo veselību un labsajūtu, gan uz visas sabiedrības ilgtermiņa interešu rēķina. Apstrīdētās normas nepanāk taisnīgu līdzsvaru starp šīm vērtībām.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!