Nu jau divas nedēļas Latvijā uzturas hokeja kluba Rīgas «Dinamo» jaunais treneris, leģendārais somu hokejists Peka Rautakalio.
Lauvastiesa laika pavadīta Valmierā, kur noritēja «Dinamo» sagatavošanās treniņi šai sezonai. Viņš neļaunojas, ka »VZ« uz interviju ierodas ar 15 minūšu nokavēšanos un atstāj draudzīga, atvērta cilvēka iespaidu.
Jau apguvis, kurš Ozo, kurš Čipa
– Kā tas ir – būt par hokeja treneri Latvijā?
– Tas neko daudz neatšķiras no trenera darba citur. Atšķirīga ir tikai komanda, kā tā spēlē. Bet citādi – es vienmēr esmu teicis, ka darbs ir darbs un smagi jāstrādā ir visur. Atšķirīga no citām valstīm ir Latvijas hokeja vēsture. Šī ir hokeja valsts, kas spēlē augstākajā līmenī Eiropā un pasaulē un dara to labi, neņemot vērā ierobežotās iespējas. Galu galā Latvija ir maza valsts, un te nav tik liela spēlētāju izvēle kā citās valstīs. Patīkami, ka daļa komandas spēlētāju reprezentē «Dinamo», spēlējot valsts izlasē.
– Vai esat jau iepazinis spēlētājus? Jau saprotat, kurš ko spēj izdarīt? Vai ir kādi favorīti?
– Favorītu noteikti nav. Visi ir vienādi un arī strādā vienādi. Vai esmu iepazinis? Katrā ziņā vārdus jau atceros un varu viņus pasaukt, ko arī intensīvi daru. Tajā pašā laikā, lai iepazītu spēlētāju kā personību – tas prasa nedaudz vairāk laika par divām nedēļām.
– Nebija grūti atcerēties latviešu vārdus?
– Nedaudz. Jo tie nav līdzīgi vārdiem citās valodās. Tomēr stāvokli atvieglo tas, ka vairākumam ir iesaukas.
– Piemēram?
– Ozo – Ozoliņš. Čipa – Cibuļskis. Tā kaut kā.
– Kādi secinājumi pēc pirmās pārbaudes spēles pret HK «Rīga»?
– Mēs tikai vēl mēģinām atrast to ceļu, kā spēlēsim hokeju. Soli pa solim. Tomēr pirmais iespaids ir labs. Rīt (3. augustā) būs pirmā spēle pret «Sibirj», un tas būs nākamais solis.
– Ozoliņš nespēlēšot...
– Tā ir. Viņam aiz muguras ir tūkstošiem spēļu, un viņam nekas vairs nav jāpierāda.
– Man šķita, ka tā ir sava veida dīvaina dzimšanas dienas dāvana...
– Viņam rīt dzimšanas diena? Es to nemaz nezināju!
Ar sievu turpinās arī vīna biznesu
– Kā pavadījāt šo vasaru?
– Patiesībā bija ļoti aizņemts laiks, jo mēs pārvācāmies veselas divas reizes. Vispirms no manas pilsētiņas Pori uz Helsinkiem, jo mūsu mājai bija vajadzīgs remonts. Pēc tam no Helsinkiem pārvācāmies uz Espo – pilsētiņu arī netālu no Helsinkiem.
– Tas var padarīt nervozu.
– Nē, jo mēs zinām, ka drīz viss nokārtosies.
– Kad pirmo reizi parādījāties plašākai sabiedrībai, parakstot līgumu viesnīcā «Islande», jūs pieminējāt savu ģimenes biznesu – vīna importu. Kā sokas ar to?
– Viss ir labi. Mēs joprojām iepērkam vīnus un pārdodam tos Somijas restorāniem. Tie ir speciāli vīni, kurus nevar iegādāties veikalā. Somijā, kā zināt, ir alkohola monopols un alkoholu pārdod tikai specializētajos veikalos. Taču mums ir atļauja tirgot vīnu ārpus šiem veikaliem, precīzāk – tikai restorāniem. Sadarbojamies ar aptuveni piecdesmit restorāniem Somijā, un mūsu vīns ir ļoti augstas kvalitātes. Smagākais darbs šajā ziņā gan ir uz manas sievas pleciem.
– Viņa joprojām ir Somijā?
– Jā, taču drīz viņa ieradīsies Rīgā – vienas divu nedēļu laikā.
– Nebūs grūti nodarboties ar biznesu šeit, no Rīgas?
– Domāju, ka nē, jo vairums darījumu tiek kārtoti tikai caur internetu – pasūtīt vīnu, sarunāt ar piegādātājiem transportu – to visu iespējams izdarīt neklātienē.
– Žēl, ka viņas nav šeit, jo es arī viņai gribēju pajautāt, ko viņa domā par to, ka, iespējams, vairākus gadus būs jāmitinās Latvijā...
– Varu pateikt, ka viņa ir ieinteresēta. Man bija pāris piedāvājumu strādāt Krievijā, un es devu viennozīmīgu atbildi – nē. Kad piedāvāja darbu Latvijā, es teicu – jā, jo zināju, ka šeit nebūs slikti dzīvot. Pazīstu Rīgu jau no agrākiem laikiem, kad dažas reizes septiņdesmitajos gados spēlēju šeit hokeju, un tas uzkurināja manu interesi. Kad ierados, lai konkrētāk runātu par darbu, es jau biju pārliecināts, ka labprāt vēlos šeit būt. Lieliska pilsēta, bagātīga kultūra un citas lietas.
Dzīvoklis atrasts, golfam vēl laiks
– Vai Rīga jūsu skatījumā ir stipri mainījusies kopš septiņdesmitajiem?
– Jāņem vērā, ka tie bija padomju laiki, līdz ar to atšķirība ir milzīga. Vecrīgu nevar salīdzināt ar to, kas bija toreiz. Šodien var redzēt, ka Rīga ir tāda, kāda tā bija senos laikos – īsta Hanzas savienības pilsēta. Negribētu izteikties par to, kāda Rīga bija septiņdesmitajos, un patiesībā, neko daudz arī neatceros, jo atbraucām, nospēlējām dažas spēles un braucām prom.
– Vai esat jau iekārtojies jaunajā dzīvoklī?
– Varētu teikt, ka dzīvoklis ir atrasts. Latvijā ierados pirms divām nedēļām, un man bija pāris dienas, lai iekārtotos. Klubs man palīdzēja atrast dzīvokli, un tas ir absolūti piemērots. Nav ko iebilst.
– Vai ir sanācis arī kāds brīvāks laiks?
– Pagaidām ne. Ja nav treniņu, tad analizēju padarīto un sastādu plānus nākamajai dienai. Patiesībā man viss izplānots divas trīs dienas uz priekšu, un, pat ja viss ir saplānots, tad mēs strādājam ar DVD ierakstiem.
– Hobijiem pagaidām laika droši vien nesanāk? Vai jums ir kāds?
– Jā, es spēlēju golfu. Kad sākas sezona un eju uz ledus, nekāda spēlēšana, protams, nesanāk. Labprāt klausos mūziku. Bijām ar sievu kādā no Rīgas restorāniem, kur spēlēja burvīgu klasisko mūziku. Neatceros mākslinieka vārdu, bet man ir viņa disks. Vienīgais, ko atceros, viņš ir no Liepājas. Lieliska mūzika. Man patīk arī opera.
– Vai esat iepazinies ar latviešu mūziku. Kā ir ar valodu?
– Pagaidām zinu vārdu «labi». Ir pārāk maz laika mācīties valodu.
– Ir kaut kas tāds, ko es nepajautāju? Kaut kas piebilstams?
– Domāju... Zinu, ka Rīgā ir, iespējams, labākie hokeja fani KHL līgā. Tas ir lieliski. Mēs to apzināmies un vēlamies izdarīt tā, lai viņiem nenāktos vilties. Skatīsimies, kā mums ies, kā sāksim spēlēt. Sezona būs gara, bet galu galā tā paies diezgan ātri. Ir labi, ka mums nav savainotu spēlētāju, ja neņem vērā [Kristapu] Sotnieku, kam vakar izgrieza apendiksu. Ceru, ka pāris nedēļās ar viņu viss būs kārtībā. Labi, ka tas notiek tagad, nevis sezonas karstumā.
