Šodien, 11. martā, «Arēnā Rīga» notiks Mārtiņa Freimaņa piemiņas koncerts «Dzīve kā košums». Tajā piedalīsies un Mārtiņa skaistākajās dziesmās vienosies viņa draugi dzīvē un arī mūzikā. Līdz šim jebkurā pasākumā Freimaņa pieminēšana izvērtusies par latviešiem tik iemīļoto sērošanu, bet »VZ« izzināja epizodes no mūziķa un aktiera dzīves, kuras likušas un joprojām liek savējiem pasmaidīt.
Taujāti pēc tādām, gandrīz visi aptaujātie grūti nopūtās un sāka rakņāties atmiņu kladēs, piebilstot, ka «ar Mārtiņu jau vienmēr bija jautri».
Košumu dzīvē ieviesusi Rajecka
Olga Rajecka:
– Mārtiņam vienmēr izdevās mani ļoti labi parodēt un atdarināt – visiem tas baigi patika, cilvēki uzjautrinājās. Kaut kad, tas bija kādā 2005. gadā, Ventspilī notiekošajā «Muzikālajā bankā» pateicu frāzi: «Nenobrīnīties, no 1982. gada nekas nav mainījies!» – to viņš ātri pārķēra. Tad vēl uz [«Muzikālās bankas» vadītājas] Baibas Palkavnieces jautājumu, kas labs noticis iepriekšējā gadā, pateicu: «Viss gads kā košums!» Viņš pēc tam sarakstīja dziesmu «Dzīve kā košums», un šis «košums» iegājās Mārtiņa un arī Laura Reinika repertuārā. Viņš mani vienmēr dēvēja par Oldzīti vai Nopelniem bagāto skatuves mākslinieci – pēc viņa teiktā, Olga Rajecka noteikti esot pelnījusi saukties par Nopelniem bagāto.
Ja Mārtiņš pateica, ka uz Jāņiem pie manis būs trijatā, tad vienmēr atbrauca kādi 20–30 cilvēki. Savukārt manā vārdadienā, 11. augustā, viņš reiz atbrauca un atveda jaunos kartupeļus, gurķus, tomātus un vēl visu ko, piesakot, ka visi ir jāpabaro, jo te droši vien neviens nav paēdis. Es gan vārdadienās parasti vāru lielo katlu ar zupu, bet vienalga – visiem bija jāēd arī tas, ko Mārtiņš sarūpējis. Vēl viņš man vienmēr dāvināja ļoti smieklīgus auskarus. Tāds bija Mārtiņš.
Reinika vecmāmiņa uzdāvina pusizdzertu pudeli
Lauris Reiniks:
– Mārtiņš pie mums jutās kā ģimenē, tāpēc arī Ziemassvētkus brauca svinēt pie mums – parasti vēl saskandināja ar manu vecmāmiņu savu ierasto balzamiņu. Reiz vecmāmiņa uzdāvināja viņam balzamu – teica, to tev Auru rūķis atnesis (jo viņa ir no Auriem). Mārtiņš pie eglītes noskaita dzejolīti, paņem maisiņu, atver, apskatās, izvelk balzama pudeli, bet tā ir bez plastmasas uzlikas, arī korķis izskatās, it kā būtu vienkārši uzlikts. Paskalina, bet tur – pustukšs! Izrādās, vecmāmiņa aiz pārskatīšanās uzdāvinājusi pusizdzertu balzama pudeli!
Kā Kaža kļuva par ucupīzli
Kaža (Kārlis Būmeisters):
– Kad ar Freimi bijām Eirovīzijas starptautiskajā konkursā Kijevā, viņš aiz gara laika izdomāja, šķiet, pasaulē ģeniālāko spēli. Paņēmām zviedru krustvārdu mīklu, kuras viņš bija savācis līdzi no Rīgas – kādu atvērumu –, un tukšajos kvadrātiņos uz dullo, pat neskatoties, sarakstījām zilbes un burtus. Kad tas bija izdarīts, ņēmām mīklu un gājām tai cauri pa punktiem – lasījām jautājumus, un skatījāmies, kādas mums ir sanākušas atbildes. Tur bija daudz frāžu, kas bija vienkārši brīnumainas, bet topa pirmajā vietā bija atbilde uz jautājumu – kā tagad atceros, tas bija septiņi vertikāli, kas ir sabiedrībai bīstams un aizdomīgs tips. Mums bija sanācis ucupīzlis. Kopš tiem laikiem viens otru tā dēvējām – pat savos mobilajos telefonos mums vairs nebija Kaža un Freimis, bet ucupīzlis.
«Tumsas» dvēsele Freimi piemāna ar tīru ūdeni
Jānis Daugalis:
– Freimis vienmēr bijis dabisko, negāzēto minerālūdeņu piekritējs – vienmēr slavinājis, cik labi ir visi tie «Vichy» un citi ūdeņi, cik tiem forša garša utt. Reiz mums bija mēģinājums, man slāpa, paņēmu tukšu «Vichy» pudeli un no krāna vienkārši ielēju ūdeni. Freimis atnāk uz mēģinājumu un – o, redz, Mazais arī beidzot pie prāta nācis, sācis dzert negāzēto minerālūdeni! Paņēma manu pudeli, iedzēra un slavēja – re, cik labs, cik svaigs! Protams, ilgi noturēties nevarējām, pie sevis smējāmies un beigās atklājām, ka ūdens ieliets no krāna. Jā, viņš teica, esot jutis, ka kaut kas nav kārtībā, bet vienalga ūdens esot bijis labs!
INTERESANTI
Par Mārtiņa Freimaņa visu laiku veiksmīgāko starptautiskajam Eirovīzijas dziesmu konkursam deleģēto dziesmu kļuva Valtera&Kažas izpildītā «The War Is Not Over». Pirms kādiem trim vai četriem gadiem pats Mārtiņš šo rindu autoram pastāstīja par minētā hita tapšanu, kas bija gana interesants stāsts. Cik tur patiesības, cik mūziķa izpušķojumu, nu vairs nav un nebūs zināms, taču esot bijis tā.
Līdz termiņam, kas atlicis dziesmu iesniegšanai Eirovīzijas nacionālajai atlasei, atlikusi vairs tikai diena, Valters, Kaža un viņu komanda aizvien uzstājīgāk taujājusi Freimim, kur dziesma, kad tā beidzot būs, bet prātā nekas jēdzīgs joprojām nav iešāvies. Ņemot vērā Liepājas roka klasiķa Jāņa Groduma padomu (vai arī pats savu pieredzi), Mārtiņš tā pavisam nedaudz, ar pietāti un toleranci, iestiprinājies, taču ģeniāls gabals vienalga nav radies. Iestiprinājies vēl, rezultāts tāds pats, ja precīzāk – nekāds. Kaut kādi uzmetumi it kā tapuši, taču tie nav atbilduši kvalitātes prasībām. Šī nevienlīdzīgā cīņa ar pagurušo radošo garu beigusies ar komponista totālu sakāvi – dziesma tā arī nav radusies. Pamostoties nākamajā rītā, Freimis ar nolemtības izjūtu jau meklējis mobilo tālruni, lai pavēstītu Valteram ar Kažu, ka nekas atmiņā paliekošs viņam nav sanācis. Taču šajā brīdī viņš uz galda atstātajā papīriņā pamanījis nošu un dažādu ķeburu pierakstus, kas attāli atgādinājuši dziesmas melnrakstu,– izrādījās, ka komponēšanas ģēnijs tomēr nav snaudis, bet centies līdz pēdējam. Pamēģinājis nospēlēt dziesmu un konstatējis, ka nezināmā veidā sanācis gluži labs gabals. Tas arī iesniegts Eirovīzijai. «The War Is Not Over» starptautiskajā konkursā ierindojās augstajā piektajā vietā.